Jānis Žilde par «satelītu» plati: «Tas būs attiecību albums»

Apollo
2 komentāri

Radio «Naba» raidījuma «Pareizā garuma pauzes» sarunu ciklā «Laba Daba tuvojas» pagājušonedēļ viesojās pašmāju rokgrupas «Satellites LV» solists Jānis Žilde. Grupa jau šās nedēļas nogalē uzstāsies starptautiskajā mūzikas festivālā «Laba daba».Par gaidāmo albumu, tā iedvesmas avotiem un pārmaiņām mūzikas klausīšanās paradumos ar Jāni Žildi sarunājās Aija Fedorova.

Foto: Andrejs Strokins

Kaut arī dziesmā «Kā pievaldīt mēli» dziedat par to, ka reizēm labāk ir paklusēt, cerams, ka tev nebūs iebildumu nedaudz aprunāties! Šis skaņdarbs ir viens no trim vēstnešiem jeb singliem šogad gaidāmajam grupas albumam. Kā norit ieraksts?

Jānis Žilde (J.Ž.): Pagājušogad mēs izdevām pirmo vēstnesi, singlu «Bukovskis zinātu..», ko arī radio NABA labprāt spēlēja un iekļāva savā topā. Par to mums bija liels prieks. Mazliet, mazliet albuma ieraksta process ir ievilcies, tomēr pa vienam singlam tomēr esam atrādījuši jauno materiālu. Jau pieminētā dziesma «Kā pievaldīt mēli» bija otrais, un pirms pāris mēnešiem nāca klajā trešais singls «Potenciāls». Šobrīd varu atklāt, ka albums beidzot ir ierakstīts. Tās būs desmit dziesmas, un tūlīt sūtīsim albumu māsterēt, tāpēc nekādas lielās izmaiņas skanējumā vairs nav gaidāmas. Vēl jāpiedomā pie albuma vizuālā noformējuma, to izdosim kompaktdiskā un digitāli, varbūt kaut kad vēlāk būs arī vinila platē.

Vai esat tikuši skaidrībā ar plates nosaukumu un izdošanas datumu?

J.Ž.: Jā, esam. Albuma nosaukumu pagaidām vēl neatklāšu, bet tas ir zināms un pēc piecu gadu pārtraukuma kopš iepriekšējā albuma iznākšanas šis būs muzikāli un kvalitatīvi nākamais solis mūsu grupas darbībā.

Tu minēji, ka albums sākumā iznāks kompaktdiska formātā, pēc tam varbūt sekos vinils. Tas nozīmē, ka baumas par kompaktdisku nāvi ir pārspīlētas?

J.Ž.: Absolūti pārspīlētas! Es, piemēram, esmu tāds kā pretstraumes gājējs un skatos, ka daudzi mani draugi apkārt kolekcionē vinila plates. Skaidrs, ka tajā ir vērts investēt, bet, piemēram, es atkal esmu atsācis kolekcionēt kompaktdiskus, un tas varbūt kaut kādā mērā ir nākamais hipsterisma solis. Īpaši kolekcionēju latviešu mūzikas kompaktdiskus no 90. gadu sākuma, kuri šobrīd, protams, ir īsts retums. Daudzi, mani ieskaitot, pirms gadiem lielu daļu savu veco kompaktdisku un kasešu kolekciju izmeta, bet tagad es sāku to nožēlot. «Satellites LV» arī faktiski pārstāv tā laika latviešu roku, tas bija kompaktdisku laiks, arī kompaktdisku singlu laiks, kas ir pavisam ekskluzīvs formāts. Tāpat cilvēki joprojām lieto kompaktdiskus, it īpaši automašīnās. Ne visi izmanto MP3 vai straumēšanas servisus, tāpēc kompaktdisks vēl aizvien ir aktuāls, un es domāju, ka runas par tā nāvi ir pārspīlētas.

Paturpinot vēl nedaudz šo tēmu par formātiem, vinils, kasetes, tevis jau pieminētie kompaktdiski. Tavuprāt, tā vairāk ir nostaļģija, vai arī šāda pieeja atklāj mūziķu attieksmi pret skaņas formātu, tehniskajām niansēm un prasības attiecībā uz skanējumu?

J.Ž.: Gan, gan, es teiktu. Pats neesmu īpašs skaņas fetišists un man, protams, ir mīļa audiokasešu skaņa ar to vieglo šņākoņu un pārtīšanu, arī kasešu lenšu līmēšana. Pat reizēm šķiet, ka tie paši «Pixies», kurus nupat mums bija iespēja Latvijā dzirdēt, un kurus kādreiz klausījos kasetēs… Šī te netīrā, raupjā kasešu skaņa man, protams, ir iesēdusies tik dziļi, ka tagad, uzliekot kompaktdisku, šķiet – kaut kā par sterilu, nekas nešņāc. Tā ir daļēja nostalģija, bet katram formātam ir arī savas skaniskās īpatnības.

Jaunais albuma materiāls, teici, ka ir jau gatavs. Cik noprotams, ar rezultātu paši esat apmierināti un vairāk tādu gadījumu kā 90. gados, kad sadedzinājāt demo ierakstu, jo viss, jūsuprāt, bija jāpārveido, nekas tāds neatkārtosies?

J.Ž.: Tas pat nebija demo ieraksts, tas bija reāls studijas ieraksts, ko mēs sadedzinājām. Ulda Rudaka raidījumā «Zibens pa dibenu» esmu pat diezgan detalizēti izstāstījis šo te albuma «Piens» stāstu, ko var sameklēt radio arhīvā. Bet ar jauno albumu esam tiešām apmierināti, tie pieci gadi bija ļoti vērtīgs laiks, lai mēs veiktu nelielu lēcienu savā skanējumā un atrastu jaunus iedvesmas avotus. Esam atskatījušies uz 70. gadu vidu un smēlušies šo to no softroka ierakstiem. Varētu teikt, ka beidzot esam kļuvuši pieauguši. Klausāmies to mūziku, ko mūsu tēvi kādreiz klausījās un mammas. Pusaudžu gados mums, protams, nelikās, ka tas ir kaut kas gaumīgs un stilīgs, bet vispār softroks šobrīd piedzīvo renesansi. Tas lēnā garā atgriežas apritē, ir radio draudzīgs formāts. Protams, pastāv risks balansēt uz tāda sīrupaina, pārspīlēta melodiskuma, bet mēs 

esam centušies paņemt to labāko no softroka, saglabājot «Satellites LV» kodolu, kā arī šo to no postpanka, kas mums vienmēr ir bijis aktuāls.Galvenā koncepcija, ko varu atklāt, ir tā, ka šajā albumā mēs atteicāmies no elektriskās ģitāras. 

Līdz ar to tas arī definēja šī albuma skanējumu.

Tas ir radikāls lēmums!

J.Ž.: Tas ir! Atšķirībā no pagrīdes mūzikas, kur patiešām dominē dinamiski, fūzēti ģitāru rifi, šajā albumā tādu nebūs un elektriskā ģitāra netiek izmantota, ir tikai akustiskā, sintezatori, dažādi bungmašīnu piesitieni, sampli.

Materiālu ierakstāt ilgākā laika periodā, ja pareizi saprotu? Tā nav viena ierakstu sesija?

J.Ž.: Jā, ierakstījām divos vai trīs piegājienos.

Kā izsekojāt līdzi, lai būtu vienots skanējums?

J.Ž.: Pavisam vienkārši. Mēs rakstījām kopā ar vienu skaņu inženieri, vienu producentu Gati Zaķi, līdz ar to viss savelkas kopā. Tas netika rakstīts dažādās studijās, pie dažādiem cilvēkiem. Gatim tomēr ir savs rokraksts un viņš ir veiksmīgi atradis kopskaņu visam albumam.

Ar jaunajiem singliem atgriezāties pēc ilgākas pauzes un arī pirms tam jūsu albumu iznākšanā novērojams zināms balanss starp aktīvu koncertēšanu, jaunu ierakstu popularizēšanu un iepauzēšanu. Cik liela nozīme mūziķu radošajā darbībā ir pauzēm, iespējai nedaudz paiet malā no prožektoru gaismām un pievērsties radošajam procesam vai varbūt kādu laiku nedarīt vispār neko?

J.Ž.: No savas pieredzes varu teikt, ka pārāk lielām pauzēm var būt arī negatīvas sekas. Desmit vai piecpadsmit gadu pauze liek grupām izkrist no rotācijas. Viņas nespēj vairs ierezonēt tā kā agrāk. Ar ļoti, ļoti retiem izņēmumiem ilgākas pauzes tiešām nenāk grupām par labu. Mums pašiem lielākā pauze ir bijusi no 2001. līdz 2006. gadam, kad mans brālis Edgars devās studēt uz ASV, bet pieci vai seši gadi ir pietiekami īss periods un tur var saglābt izslīdējušo pavedienu. Faktiski mums šie pieci gadi nākuši tikai par labu, esam apmierināti ar rezultātu. Ja mēs būtu ātri sasteiguši un izdotu kaut ko ne tik kvalitatīvu pēc diviem, trim gadiem, tas arī nenāktu par labu.

Savulaik 90. gados sākāt ar t.d. «uņģika» koncertiem, kuru reklāma labākajā gadījumā bija paštaisītas afišas un mutiski aicinājumi apmeklēt šos pasākumus. Šobrīd, pavērojot brīvdabas festivālu un lielāku pasākumu programmas, nevar nepamanīt, ka jūsu grupas vārds tajās lasāms ļoti bieži. Vai jūtaties izkāpuši no pagrīdes?

J.Ž.: Nu par to varbūt jāspriež mūzikas kritiķiem no malas, kā arī klausītājiem, bet acīmredzot, ja mēs tiekam laipni aicināti uz lielajiem festivāliem vasarā, kaut kādu zināmu reputāciju būsim ieguvuši. Te atkal jāmin, ka pārāk lielas pauzes nav bijušas, līdz ar to mēs neesam uzskatāmi par nostalģijas grupu, kas dzīvo tikai uz vecajiem skaņdarbiem. Šobrīd koncertos, festivālos piecus vai sešus skaņdarbus spēlējam no jaunā albuma. Par to, uz kurieni mēs ejam, es šobrīd nevaru vēl atbildēt, bet nav daudz tādu grupu no 90. gadu latviešu rokmūzikas, kas šobrīd vēl aktīvi darbotos un aktīvi radītu jaunu mūziku.

Neskaitot retus izņēmumus, kad notiek īpaša atkalapvienošanās kādu festivālu vai koncertu ietvaros.

J.Ž.: Pārsvarā tie ir tādi nostaļģijas koncerti. Piemēram, «Opus pro» vai «Pērkons», viņi jau nerada neko jaunu, viņi spēlē veco materiālu.

Kas tevi iedvesmo tekstu radīšanā grupai «Satellites LV»?

J.Ž.: Varu teikt, ka neesmu tāds tipisks dziesminieks, kuram mājās ir neskaitāmas klades ar sarakstītiem dziesmu vārdiem, no kuriem tad varētu izvēlēties. Iedvesma ir jāķer ikdienā, ikdienišķās situācijās, vērojot apkārt notiekošo.Jaunais ieraksts arī tīri saturiski atšķirsies no iepriekšējiem «Satellites LV» darbiem.

Mēs to varētu dēvēt par attiecību albumu. Attiecības starp cilvēkiem un attiecības starp cilvēku un valsti.

Tas izklausās masīvi!

J.Ž.: Tas arī ir masīvi. Loģiski, ka tā iedvesma tiek smelta apkārtējā vidē un sevī notiekošajos procesos.

Paturpinot nedaudz sarunu par tekstiem un to zināšanu. «Satellites LV» ir viena no tām grupām, kuras dziesmām koncertos cilvēki dzied līdzi un zina ko vairāk par piedziedājumu. Prātā palikuši iespaidīgi momenti no dažādiem festivāliem un koncertiem ar kabatas formāta Dziesmu svētku cienīgu noskaņu. Vai paši esat to piefiksējuši, ka cilvēki zina ne tikai vecākos gabalus, bet arī nesen publiskotos?

J.Ž.: Tas vienmēr ir liels saviļņojums, dzirdēt, ka publika dzied līdzi un ne tikai vienā vai divās balsīs, bet veidojas pat mazs korītis. Tas acīmredzot ir mūsu dziesmu vārdu, vieglās ironijas, ne pārāk sarežģītas struktūras dēļ un viegli uztveramo melodiju dēļ. Mums kaut kā ir izdevies trāpīt uz tādas stīgas, ka cilvēki viegli iegaumē vārdus, tas ir ļoti patīkami.

Tu pieminēji, ka jaunais albums zināmā mērā būs stāsts par cilvēka attiecībām ar valsti. Latvijas simtgades kontekstā būtu ļoti interesanti uzzināt tavas pārdomas par to, vai kādreiz, piemēram, tas pats Dziesmu svētku repertuārs varētu tikt papildināts ar neatkarīgās mūzikas skaņdarbiem un eksperimentālo mūziķu darbiem? Vai kas tāds, tavuprāt, ir iespējams un vajadzīgs?

J.Ž.: Es domāju, ka noteikti varētu tikt papildināts Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku repertuārs. Tur jau šobrīd plašā slānī tiek pārstāvēta popmūzika. Kaut vai, piemēram, mūsu skaņdarbs «Pirmais» tur tīri labi iederētos. Tikpat labi arī kāds no grupas «Baložu pilni pagalmi» skaņdarbiem, tās dziesmas ir pietiekami melodiskas, bet ir nepieciešams kāds cilvēks, kas to lobē. Ar laiku, iespējams, Sniedze Prauliņa varētu kļūt par tādu cilvēku. Viņa ir akadēmiski skolota un ar pieredzi koru vidē. Viss atkarīgs no cilvēkiem, kas par to interesējas. 

Iespējams, to varētu veicināt arī mūzikā novērojamā žanru sajaukšanās? Kad akadēmiskā, koru mūzika satiekas ar citiem stiliem.

J.Ž.: Dziesmu svētkiem arī ir jāmainās, lai uzturētu interesi jaunās paaudzes vidū.

Tas ir arī jautājums par klausītāja elastību. Cik elastīgs, tavuprāt, spēj būt klausītājs un vienlīdz izbaudīt gan populārās mūzikas piedāvājumu vietējā un ārvalstu mērogā, gan ar izpratni un zināšanām izturēties pret to, kas notiek neatkarīgās mūzikas vidē?

J.Ž.: Tas ir ļoti individuāli. Esmu novērojis, ka jaunā paaudze, piecpadsmitgadnieki, sešpadsmitgadnieki ir ļoti elastīgi un uzņem jebkādu mūziku. Viņiem nav tik striktas tās robežas kā agrāk. Atsaukšos atkal uz 90. gadiem, kad bija metālisti, grandžeri, reperi, un viņi savā starpā konfliktēja. Bija strikti novilktas līnijas. Šobrīd tās līnijas ir izplūdušas un jaunā paaudze ir krietni elastīgāka.

Visbeidzot, tu esi cilvēks ar lielu rūdījumu festivālu un mūzikas pasākumu apmeklēšanā. Kāds būtu tavs ieteikums tiem, kuri vēl tikai iepazīst brīvdabas mūzikas festivālu vidi? Tas varētu būt arī praktisks padoms par to, kā izvēlēties, kuras grupas klausīties.

J.Ž.: Es noteikti nevaru dot padomus jauniešiem, kuriem lielā mērā ir vienalga, vai viņiem ir kāds lieks zeķu pāris, viņi tik ļoti nedomā par komfortu, galvenais ir ballīte un cilvēki apkārt. Es esmu liels komforta mīlis un teltīs palieku nelabprāt. Varētu ieteikt nepārspīlēt, atrast mēru it visā. Galvenais ir doties pie skatuves, jo ir dzirdēti gadījumi, kad ballīte notiek tikai telšu pilsētiņā un līdz festivāla norises vietai nemaz nesanāk aizkļūt. Es ieteiktu vismaz aiziet līdz kādai no skatuvēm.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv