Jaunups: Blūms būtu tikpat dārgs, kā tagad Roulends Attēlu galerija Intervija

Apollo
56 komentāri

Basketbola klubs «VEF Rīga» dažu gadu laikā ir kļuvis par vērā ņemamu spēku, ar kuru nākas rēķināties arī Krievijas un Spānijas spēcīgākajām komandām. Eiropas kausa mačā pret «Valencia Basket» komandu «Arēnā Rīga» sapulcējās vairāk cilvēku nekā uz vairums Rīgas «Dinamo» spēļu šosezon, kas apliecina, ka basketbola palēnām iekrampējies bedres malā, kurā tas iekrita pirms nepilniem četriem gadiem. Sarunā ar kluba padomes priekšsēdētāju Edgaru Jaunupu pārrunājam ne tikai komandas rezultātus un basketbola personāžus, bet pieskaramies arī pārmaiņām Latvijas sporta sabiedrībā.

- VTB Vienotajā līgā regulārais čempionāts ir beidzies, bet play-off sāksies tikai maijā. Vai nebija iespēju kalendāru sastādīt veiksmīgāk?
- Īsti nē. Redz, ja mēs būtu tikuši tālāk Eiropas kausa izcīņā, tad būtu tikai priecīgi par šādu pauzi. Skaidrs, ka spēļu grafiks ir pieskaņots Eiropas kausa un Eirolīgas turnīriem, lai izšķirošajās cīņās varētu koncentrēties uz spēlēm Eirokausos. Tiem klubiem, kas Eirokausos netiek līdz izšķirošajām spēlēm, sanāk mēnesi ilga pauze, kuras laikā būs mači Latvijas Basketbola līgā. Tas nav nemaz tik slikti, jo būs iespēja sagatavoties Vienotās līgas play-off. Turklāt arī mūsu pretinieki, Kazahstānas klubs «Astana» būs identiskā situācijā. Bet, ko lai saka tāds klubs kā Viļņas «Lietuvos Rytas», kas Lietuvas čempionātā spēlē tika vienu apli, bet nav kvalificējies ne Eirolīgas Top16, ne Vienotās līgas izslēgšanas spēlēm. Tāds ir sports. Būs iespēja atjaunot veselību un sagatavoties fiziski, jo intensīvo spēļu laikā treniņos sanāk strādāt tikai pie taktikas.

- Bet maijā taču jābūt izšķirošajām cīņām LBL...
- LBL kalendārs pielāgojas starptautiskajiem turnīriem, tā tas ir bijis jau sen un nevis «VEF Rīga» dēļ.

- Kāda šobrīd izskatās VTB Vienotās līgas nākotne?
- Gaiša un rožaina. Mēs esam gandarīti par to, ka visu, ko VTB līga ir solījusi, tā ir izdarījusi. Pirms četriem gadiem tika pieņemts lēmums līgu attīstīt mērķtiecīgi un konsekventi, nevis ar straujiem lēcieniem un kritieniem atpakaļ. Katru gadu ir sperts solis uz priekšu, bet tagad atlicis pēdējais solis - pāriet uz vienu čempionātu bez dalījuma apakšgrupās vai ar pretējās apakšgrupas komandām aizvadīt vienu apli. Abi risinājumi mūs apmierina. Bet teikšu godīgi - pat, ja nākamsezon tas vēl nenotiks, esošais formāts ir ļoti simpātisks. Ir pietiekami daudz spēļu, lai klubi tam pievērstu nopietnu uzmanību. Šogad turnīrs ir atteicies no «Final Four», tā vietā aizvadot play-off spēles līdz noteiktam uzvaru skaitam atkarībā no izslēgšanas spēļu kārtas. Zinu, ka drīzumā VTB līga plāno prezentēt jaunus projektus pēc KHL parauga, piemēram, VTB līgas televīziju. Tāpat ir patīkami, ka VTB līgā salīdzinājumā ar KHL nav tādu pārsteigumu, kā, piemēram, Cerību kauss.

- Ja runājam par «VEF Rīga» sniegumu Eiropā, tad varētu teikt, ka ir sperts solis uz priekšu, taču pietrūka vienas uzvaras...
- Jā, tieši tā. Bet uzskatu, ka tas ir tikai brieduma un pieredzes jautājums. Acīmredzot, lai kaut ko sasniegtu un tiktu tālāk, ir jāapstājas arī šādā brīdī, kad šķita, ka jau ir. Nākotnē visi zināsim, ka tā notiek. Lai gan valdē vēl neesam vērtējuši, tomēr kopumā ir zināms gandarījums. Mēs strādājam, lai klubu izveidotu, nevis lai jau nākamajā dienā plūktu laurus un pēc tam bodīti klopētu ciet. Tāpēc arī šādi brīži ir labi, lai mācītos. Ja pērn Valensijas klubam viesos zaudējām bezcerīgi un nebija daudz variantu arī vinnēt Rīgā, jo pretinieku pārākums bija acīmredzams, tad šosezon situācija bija diametrāli pretēja. Rīgā zaudējām tikai papildlaikā, bet pēc neveiksmes Bilbao pretinieki priecājās kā pēc izcīnīta kausa. Priecē tas, ka nevienu spēli, izņemot izbraukumā pret Kauņas «Žalgiri», neesam zaudējuši ar 15 vai vairāk punktu starpību. Tā ir komandas brieduma pazīme. Jā, viena uzvara pietrūka līdz lielākam pārsteigumam, taču kluba attīstībai ilgtermiņā dažreiz tas pat ir labāk. Atceros Rīgas ASK laikus, kad pats tur strādāju, tad galvu reibinošie panākumi ātri vien atspēlējās ar kritienu atpakaļ. Pamatīgums un pakāpeniskums izveido stabilu pamatu.

- Kas nogāja greizi ar Džastina Hemiltona pievienošanos? Tas laikam nedaudz iegāza komandu.
- Horvātijas klubs Zagrebas «Cibona» vienkārši neiedeva brīvlaišanas vēstuli, bet mēs neko nevarējām darīt. To, ka mums bija taisnība pierādīja tas, ka vēlāk Starptautiskā Basketbola federācija (FIBA) mums izsniedza brīvlaišanas vēstuli. Ko varējām izdarīt? Neko. Klubam nebija nekāda iemesla nedot brīvlaišanas vēstuli, taču tas tika darīts. Tā gadās. Varētu pārmest, kādēļ necentāmies jau ātrāk dabūt vēl vienu centru, bet tirgū vienkārši nebija labu spēlētāju, kurus ar savu budžetu varam atļauties. Tajā pat laikā Krasnodaras «Lokomotiv-Kubaņ» paņēma [Ričardu] Hendriksu, uz kuru skatījāmies arī mēs, taču Krievijas klubam ir citi finanšu resursi un šie klubi allaž ir priekšā tādiem klubiem kā «VEF Rīga».
Skaidrs, ka no «Cibona» puses tā bija ļoti negodprātīga rīcība, taču katram ir tiesības šādi rīkoties. Ko viņi ieguva? Vienkārši ierieba spēlētājam, jo kaut kāds konflikts bija. Ņemot vērā, kā Hemiltons ir iekļāvies «VEF Rīga» komandā, tad nedomāju, ka problēma slēpās viņā. Ja klubs ilgākā laika posmā nemaksā algu, bet pēc tam vēl izvirza pretenzijas spēlētājam, tad drīzāk kluba pārstāvjiem būtu jāpaskatās spogulī.

- Līdzjutējus noteikti interesē situācija ar pašreizēju «VEF Rīga» «motoru» Ērlu Roulendu.
- Cik ir dzirdēts un arī cik viņš pats ir teicis, tad interese par viņu ir, taču līdz pat sezonas beigām viņš nekādus lēmumus nepieņems. Gan mums, gan līdzjutējiem ir jāsaprot, ka «VEF Rīga» ir klubs, kas var piesaistīt spēlētājus, kuri kļūst par šādiem notikumiem. Es ticu, ka pēc viena šāda gadījuma spēlētāji, kuri citā klubā varētu izdīkt par 50 000 eiro vairāk, varbūt tomēr izvēlēsies mūsu piedāvājumu, jo mēs viņam dodam iespēju pacelties jaunā kvalitātē.
Vienlaikus ir jāsaprot, ka tad, kad viņi šo iespēju ir izmantojuši un kopā ar komandu kaut ko uzvarējuši, viņiem piedāvājumi būs par daudz lielākām summām nekā var atļauties tāds klubs kā «VEF Rīga». Skaidrs, ka parakstīt ilgtermiņa līgumus ar šādiem spēlētājiem nav iespējams, jo viņi ir pieredzējuši, turklāt jau tāpat spēlē šeit zem savas reālās tirgus cenas. Līdz ar to gudri spriedelēt, ka ar Roulendu vajadzēja slēgt līgumu uz pieciem gadiem, var tikai cilvēki, kas neko nesaprot no basketbola.
Tāda līmeņa spēlētājus var dabūt uz vienu gadu un cerēt, ka viņi «izšaus». Tas būs izdevīgi visiem, jo tādējādi spēlētājs varēs sev paaugstināt cenu, bet klubs - savu reputāciju, kā komanda, kurā spēlētājs var sevi apliecināt. Protams, ir neliels varbūtības procents, ka Roulends paliek Rīgā, jo viņam patīk pilsēta, komanda un treneris. Turklāt viņš nav dumjš spēlētājs, kurš skries uz pirmo dolāru vai eiro, ko viņam piedāvās citā klubā. Taču, ja piedāvājums būs finansiāli par kārtu lielāks, un ir pamats uzskatīt, ka tā arī notiks, tad nevienam nav par ko apvainoties.

- Cik daudz tas ir veiksmes stāsts - dabūt tāda līmeņa spēlētāju ar pieredzi?
- Pats ar skautingu nenodarbojos, taču sarunās ar treneriem esmu secinājis, ka sava daļa veiksmes ir nepieciešama. Aptuveni trešdaļa ir veiksme, bet divas trešdaļas ir ļoti nopietna analīze gan par spēlētāja sportisko veikumu un piemērotību komandas spēles stilam. Mēs esam klubs, kurā spēlētāju kodols nemainās, tādēļ ir ļoti būtiski, lai leģionārs būtu gatavs iekļauties konkrētā spēles stilā. Tāpat svarīgi, lai viņš būtu piemērots psiholoģiski, jo klubiem, kuriem nav liels budžets, ir svarīgi, lai komandā viss strādā par 100%. Tiek runāts ar aģentiem, spēlētājiem un treneriem. Piemēram, ja [Ramūnam] Butautam kāds piezvana, viņš pastāstīs par konkrēto spēlētāju un neliekuļos. Taču veiksmes faktoru nevar noliegt, jo, piemēram, labam piespēlētājam ir svarīgi, lai traumu nedabūtu tas spēlētājs, kuram šīs piespēles atdot. Ir ļoti daudz dažādu aspektu. Bet nu jau pieredze ir gūta un, skatoties uz šīs sezonas komplektāciju, jāatzīst, ka kļūdu apjoms ir tiek liels, cik tas vienmēr būs. Šosezon netrāpījām ar Lūku Lauksu, taču tāda mēroga kļūdas būs allaž. Pārējie spēlētāji daudzmaz ir tajā līmenī, kādā to gaidījām, bet Roulends ir pat pārspējis mūsu cerības.

- VTB Vienotās līgas play-off leģionāriem būs mēraukla, pēc kuras vērtēsiet, vai turpināt sadarbību nākamajā sezonā?
- Atceros pagājušā gada komentārus par [Antanu] Kavaļausku, kad Latvijas basketbola eksperti pārmeta, ka tiek ņemts centrs no Itālijas otrās līgas. Taču treneris viņu zināja no jaunatnes izlases.

- Bet tāds jau ir pirmais iespaids, ja lietuvietis paņem komandā lietuvieti...
- Jā, bet šajā gadījumā runa ir par uzticēšanos. Treneris taču grib kaut ko sasniegt nevis iedot lietuvietim 1000 eiro mēnesī. Protams, ja trenerim ir neierobežots budžets, tad viņš izvēlas labākos, bet pretējā gadījumā ir jādomā un jāanalizē. Tagad par Kavaļausku interesējas gan «Lietuvos Rytas», gan daži vadošie Itālijas klubi. Vienmēr ir zināms risks, taču labāk riskēt ar zināmiem spēlētājiem nevis pirmgadniekiem no ASV. Valdis Valters jau publiski izsakās, ka jāņem amerikāņi, atgādinot kā viņš trāpījis ar Džonu Robertu Holdenu. Jā, tā bija, taču tas ir viens Holdens desmit gadu laikā. Mana pārliecība ir tāda, ka jāskatās uz zināmiem kadriem, par kuriem vari ievākt maksimāli daudz informācijas. Man nav tiesību riskēt ar sponsoru naudu un mēģināt atrast vienu Holdenu desmit gados.

- Pērn jau laikus runāji par to, ka vasarā centīsieties noslēgt līgumu ar Jāni Blūmu...
- Tā bija mana kļūda, no kuras mācīšos. (Smejas) Skaidrs, ka mēs gribētu pastiprināt komandas kodolu ar latviešu spēlētājiem. Skatīsimies. Daudzi uzskata, ka nepieciešamas neatkarīgs sastāva komplektētājs, taču mans viedoklis ir tāds, ka vislabāk sastāvu komplektēt ir trenerim, kurš ir atbildīgs par rezultātu. Turklāt mums ir četri treneri, kuru vidū allaž noris diskusijas un strīdi pozitīvā nozīmē, tomēr viņi allaž nonāk pie kopīga risinājuma.
Pērn Jānim izteicām konkrētu piedāvājumu, bet «Lietuvos Rytas» piedāvāja par trešdaļu vairāk. Viss kārtībā, Jāņa izvēle ir saprotama. Skatījāmies citur un trāpījām ar Roulendu. Būtu Blūms - nebūtu Roulenda. Blūms būtu tikpat dārgs, kā tagad Roulends. Bet pēc manā rīcībā esošās informācijas tagad Blūms saņems vēl vairāk nekā Rouelnds tagad.

- Kā ar vienīgo latvieti, kas spēlē viņpus okeānam - Andri Biedriņu? Šķiet, ka pēdējā līguma gadā ar Goldensteitas «Warriors» ir viņam izvēle.
- To precīzi nezinu. Taču runājot par viņu, es nezinu kas ir viņa paša mērķi basketbolā. Skaidrs, ka viņš grib nostiprināties tur, kur pašlaik spēlē. Vai tas izdosies? Laiks rādīs. Protams, būtu interesanti, ja Biedriņš kādreiz uzspēlētu «VEF Rīga» komandā, taču tas noteikti nav tas, uz ko mēs strādājam. Mūsu mērķis ir izveidot kaujasspējīgu cīnītāju komandu. Ja paveicās, ka kāds atbrauc un ir gatavs par salīdzinoši simbolisku samaksu nospēlēt vienu sezonu, tad lieliski, taču tā nav kluba stratēģija.

- Ja paejam nost no basketbola, tad piefiksēju tevis teikto vienās no «Basketbola brokastīm», ka valstij būtu jāfinansē tikai prioritārie sporta veidi...
- Nevēlos nosaukt šos sporta veidus, jo aizmirstot kādu pieminēt nonākšu konfliktā. Taču ir liela bezatbildība no sporta sabiedrības puses, no tiem, kuri uzskata sevi par Latvijas sporta dzīves vadītājiem, kā, piemēram, Latvijas Olimpiskā komiteja un Izglītības un zinātnes ministrija, jo nenotiek nekāda diskusija. Šajā gadījumā pat nebūtu ko pārmest politiskajai videi, jo tai būtu jāsagaida kāds piedāvājums, lai par to diskutētu. Mazas valsts panākumu noslēpums ir koncentrācija. Spēja koncentrēties mērķiem. Ja tas netiek darīts, tad ierobežoto resursu dēļ visiem nodrošinājums sanāk knapāks un rezultāti izpaliek.
Paskatīsimies, kuri komandu sporta veidi Latvijā un Lietuvā regulāri ir pārstāvēti Olimpiādē. Latvijas hokeja izlase olimpiskajās spēlēs nav tikusi astotniekā, bet vistuvāk tam bija pēdējā Olimpiādē, kad tikai papildlaikā zaudēja čehiem. Lietuva pretī var likt basketbolu, kurā izlases neiekļūšana pusfinālā ir nacionālā traģēdija, jo pirms tam četras reizes pēc kārtas viņi tur ir bijuši. Tas taču nav salīdzināms. Ja Latvijas hokejisti neizkrīt no pasaules čempionāta augstākās divīzijas, tad mēs esam apmierināti, bet, ja Lietuvas basketbolisti pasaules čempionātā nedabū medaļas, viņi gandrīz raud. Tāpēc uzskatu, ka visās jomās ir jākoncentrējas uz nozarēm, kurās var sasniegt rezultātus.
Esmu dzirdējis iebildumus, ka tad taču nebūs masveidības. Muļķības. Pieprasījumu nosaka piedāvājums. Ja būs nodrošinājums, popularitāte un akcents no valsts puses uz konkrēto jomu, tad būs arī interese no vecāku un bērnu puses. Šobrīd darām visu, bet viss ir bišķi noplucis, bet šis tas - pat ļoti noplucis.
Domāju, ka visiem tāpat ir skaidrs, par kuriem sporta veidiem ir runa. Nedomāju, ka, ņemot vērā tradīcijas, Latvijā prioritāram būtu jābūt tikai vienam sporta veidam. Tie var būt trīs, bet ne jau desmit.

- Ja sportam nav vietas Izglītības un zinātnes ministrijas paspārnē, tad kur sportam vieta atradīsies?
- Ir simts un viens risinājums. Pie pašreizējās situācijas adekvātākā vieta būtu Aizsardzības ministrija vai Iekšlietu ministrija. Šāda pieredze ir Austrijai un Vācijai. Tās tomēr ir sakārtotas ministrijas. Izglītības un zinātnes ministrijā drīz viens ministrs [Roberts Ķīlis] jau būs salauzts, tad prioritārās nozares (augstākā izglītība, zinātne, profesionālā izglītība) un lauzīs nākamo. Kur tur vēl sports? Pašlaik sports dreifē uz plosta. Tie, kas plostam ir vairāk pa vidu, kā, piemēram, LOK, tie ir apmierināti, bet pārējie - mazāk apmierināti. Taču 20 gadu laikā plosts par kuģi tā arī netop.
Manuprāt, tas ir fundamentāls vadības trūkums sportā. Pats sports šajā ziņā grēko, jo nav spējis strukturizēties, tāpat arī sporta formālā vai objektīvā vadošā organizācija LOK nav spējusi noorganizēt kvalitatīvu diskusiju par aktuāliem jautājumiem. Piemēram, kāpēc sporta veidu federācijas neadministrē sporta skolu treneru atalgojumus? Kurš gan to zina labāk par pašām federācijām? Kāpēc nav definēti prioritārie sporta veidi? Kāpēc neesam ar strukturētiem priekšlikumiem par infrastruktūru griezušies jau iepriekšējā Eiropas struktūrfondu periodā?

- Vai uz visiem šiem jautājumiem ir arī atbildes?
- Tāpēc, ka tas vienkārši netiek darīts. Allaž esmu kritizējis LOK un mans viedoklis ir tāds, ka esošā LOK vadība to nav spējīga izdarīt. Labākajā gadījumā tā ir spējīga kritizēt valdību ar argumentu «mums ir maz naudas, vajadzētu vairāk». Bet piedāvājuma nav, diskusijas sporta vidē nav. Pirmoreiz astoņu gadu laikā ir sākusi strādāt izpildkomiteja, to saka sporta federāciju vadītāji, kas ir tajā iekļāvušies. Pirms tam bija izveidojusies savu darbinieku sanāksme ar pāris pašvaldību vadītājiem. Ar Latvijas Basketbola savienības (LBS) prezidentu [Valdi Voinu] runājām, ka beidzot vispār sāk izveidoties kultūra kā diskutēt. Un tāds ir līmenis, kurā ir mūsu sporta sabiedrības vadošā organizācija. Nu labi, ja ir jāaug, tad augsim.
Būtiskākais būtu noteikt prioritāros sporta veidus, turklāt ar kritērijiem nevis vienkārši kādam pasakot, ka tas būs, piemēram, basketbols. Definējam kritējus, nosakām laika periodu trīs gadus un skatāmies, kurš spēs tos izpildīt? Bērnu skaits, profesionālo komandu sasniegumi starptautiskos turnīros, izlašu sasniegumi, popularitāte sabiedrībā. Lūdzu, sanākam kopā un darām.

- Izklausās pēc principa, kā augstskolā tikt «budžetniekos»...
- Apmēram. Šādam piedāvājumam ir jānāk no apakšas. Kā gan politiskā vide to var izlemt, kā to var prasīt? Ja būtu piedāvājums un politiskā vide atteiktos lemt, tad būtu pārmetums vietā. Bet tagad, par ko pārmest? Pareizi vien Ķīlis saka, lai paši tiek galā nevis tikai sūdzas. Lai LOK pati kaut ko vispirms izdara. Zinām, cik mums ir spēcīgas federācijas, kuras ļoti sarežģītos apstākļos uzrāda ļoti labus rezultātus. Labākais piemērs ir bobslejs un skeletons, kas pirmo gadu beidzot kaut ko ir dabūjuši no valsts, bet pirms tam paši situšies un daudz ko sasnieguši. Arī citās federācijas ir cilvēki ar iniciatīvu, ir tikai jāstrādā.

- Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas prezidenta Jāņa Kola «bīdīšana» LOK prezidenta amatam bija mēģinājums sašūpot rāmos ūdeņus...
- Grūti spriest, cik reāli bija viņu ievēlēt, bet saņēma viņš trešdaļu balsu. Vismaz sporta sabiedrībā beidzot bija konkurence uz šo amatu un radās diskusijas aizmetnis. Tādēļ nākotnē LOK vairs nebūs tāds komunistiskās partijas politbirojs, kas pats vienojas par turpmāko vadītāju, bet tā būs institūcija, kurā lielāku lomu spēlēs federācijas. 

- «VEF Rīga» ofisā pie sienas ir liela Rituma Ivanova glezna, kurā redzams Valdis Valters...
- Skaidrs, ka Valters ir neatņemama «VEF Rīga» sastāvdaļa. Lai gan ne gluži no pirmsākumiem, jo 60-jos gados, kad viņš bija tika plānos. (Smejas) Tāpēc allaž esmu viņam teicis: «Mierīgi, mierīgi, Valdi, basketbols bija pirms tevis un būs arī pēc tevis.» Noteiktā laika posmā viņš ir spēlējis ļoti lielu lomu Latvijas basketbolā, taču ar viņu nekas nebeigsies, tāpat kā nekas ar viņu nesākās.
Protams, viņam bijusi nozīmīga loma, par to viņam gods un slava, bet kaut kādā attīstības posmā mūsu ceļi šķīrās. Viņš tagad vairāk pievērsies žurnālistikai un vērtēšanai no malas, izmantojot savu pieredzi. Bet mēs centīsimies sasniegt tos uzdevumus, kurus, starp citu, viņš kopā ar mums formulēja.

- Vai viņš pats šo gleznu ir redzējis?
- Šķiet, ka nē.

- Varbūt varat izdevīgi pārdot pašam Valteram?
- Nē, mums šī glezna ļoti patīk. Turklāt tā noņem šaubas par to, ka mums ir labas attiecības. Ikdienā mēs nestrādājam kopā, bet redzamies bieži, jo viņa bilžu ofisā ir ļoti daudz. (Smejas) Ļoti cenšos viņa emocionālo kritiku pats neuztvert emocionāli. Kādreiz tas izdodas, bet kādreiz - nē. Viņš ir tāds, kāds viņš ir. Bieži vien runā un pēc tam domā, bet klausīties viņā der, jo ir gana daudz vērtīgu atziņu. Neskatoties uz to, ka liela daļa no tām ir emocijas, par kurām viņš ātri aizmirst un noliedz, ka būtu to teicis. Es pret to tieši tā arī attiecos. Cienu viņu par paveikto un vēlu veiksmi jaunajos ampluā. Runāt viņam vienmēr ir padevies, tādēļ tagad viņš gūst profesionālu piepildījumu. Viņam ir plašs interešu loks un pats ar interesi esmu klausījies viņa viedoklī par futbolu un tenisu. 

P.S. Seko līdzi «Apollo» sporta ziņām arī sociālajā tīklā «Twitter» -

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

19.11.2017
Ienākt apollo.lv