Jautājums sev: vai esmu laba mamma?

Apollo
0 komentāru

Droši vien nav iespējams pārspīlēt, sakot, ka ikviena sieviete vēlas savam bēr­nam būt pati labākā mam­ma. Bet gandrīz katra ir šaubījusies — vai esmu la­ba? Vai esmu labākā tieši savam bērnam? Lai kādu atbildi tu pati sev dotu, ne­kad nav par vēlu ko mai­nīt!

Konsultē psihoterapeite Mārīte Priekule.

Atcerieties: bērni ir viesi, kurus esam uzai­cinājuši savā dzīvē. Ja sieviete šo principu var īstenot, var cienīt un res­pektēt savu bērnu, rūpēties par viņu un gādāt, lai viņam būtu interesanti, neatņemt viņam iniciatīvu, tad tas ir veik­smīgs labas mammas piepildījums.

Necenties būt ideāla

Katra sieviete pati jūt, ko nozīmē būt labai mātei, taču visbiežāk to īstenot trau­cē vēlme kļūt par ideālu māti, kāda bēr­nam nemaz nav vajadzīga. Nekas reālajā dzīvē nav ideāls, un, vēlēdamās sasniegt nesasniedzamo, sieviete nekad nebūs ap­mierināta ar sevi. Līdz ar to viņa nespēs iedot to drošības un miera sajūtu, kas bēr­nam no mātes ir vajadzīga. Bērns ir lai­mīgs, ja viņa māte ir laimīga. Protams, te nav runa, ka māte varētu nerēķināties ar bērna vajadzībām un nedot viņam to, kas viņam pienākas.

Nav iespējams mīlēt par daudz

Dažādos vecumos bērni no mātes sa­gaida kaut ko atšķirīgu, un tas mātei ir jā­nodrošina. Kamēr bērns ir mātes miesās, tikmēr ir pilnīgi no viņas atkarīgs. Ko sie­viete var darīt, lai būtu laba māte? Gādāt

visu, kas bērnam varētu būt nepieciešams (veselīgs dzīvesveids, pozitīvas emocijas un mīlestība), un nedarīt neko tādu, kas varētu gaidāmajam bērniņam kaitēt.

Piedzimstot bērns iemanto zināmu neatkarību un izvirza pilnīgi konkrētas prasības. Agrīnajā vecumā jebkura bērna

prasība ir jāapmierina. Ja māte ir noskaņo­ta saprast, ko bērniņš no viņas sagaida, un ja viņa var to dot, tad viņa ir laba māte.

Kad nav kaprīzes, bet ir vajadzības

Vecums, kad mazam bērnam nav kap­rīžu, bet ir vajadzības, ko nepieciešams apmierināt, ir diezgan ilgs. Mātei šajā lai­kā jāuztraucas, lai bērns negūtu savai ve­selībai kaitējumus: nenokristu, neapde­dzinātos un neapplaucētos. Vēl ir svarīgi, lai mājās valdītu loģiski noteikta kārtība, ko bērns pieņem un ievēro. Nedrīkst būt tā, ka vienā dienā bērns var spēlēties ar mammas mobilo telefonu, bet nākamajā viņam tas tiek liegts — bērns apmulst, jo nesaprot, kā tad īsti ir, un sāk niķoties.

Tāpēc mātes prasībām pret bērnu ir jābūt konsekventām. Ja nedrīkst aiztikt uguni, tad to nedrīkst aiztikt nekad. Ja bērns zi­na vārdu nedrīkst, tad tas iedarbojas gan konfekšu veikalā, gan pie rotaļlietu plauk­tiem. Nesen kāda mamma sūdzējās: viņas gadu un trīs mēnešus vecais bērns ne­klausa, pa māju staipa kartupeļus un liek tos kurpēs. Ko padomāšot cilvēki? Šajā gadījumā māte raizējas par lietām, kas nav nekādā sakarā ar viņas mātes lomu, taču viņas nemiers padara nemierīgu arī bēr­nu. Bērns nevēlas neko tādu, kas viņam nav vajadzīgs.

Ko nozīmē mīlēt bērnu?

Gādāt to labāko, kas viņam ir vaja­dzīgs. Bērnam, protams, ir vajadzīgas arī robežas un režīms, kurā viņš dzīvo un jū­tas pasargāts un drošs. Daudzi konflikti ar mazbērna vecuma bērniem rodas tāpēc, ka viņiem neļauj aiztikt to, ko viņi vēlas. Bēr­na impulss ir nepārprotams: viņu interesē pasaule, viņš vēlas to izpētīt un iepazīt, jo izpētīta un iepazīta pasaule ir droša. Uz­manīgi ar es gribu viņam tikai labu!

Bērnam ar katru dienu parādās jaunas spējas, un vienā brīdī viņš, piemēram, pats vēlas ēst ar karoti un dara to, kā māk. Turpretim māte par katru cenu cenšas vi­ņu pabarot pati, lai tikai netiktu nosmērē­tas drēbes vai galdauts. Neļaujot darīt to, ko bērns jau spēj, un izdarot to viņa vie­tā, māte vienlaikus kavē sava lolojuma at­tīstību un provocē uz cīņu ar sevi. Ja pa­dosies mamma, viņa jutīsies kā zaudētāja, ja bērns — tiks deformēta viņa personība.

Kad tiek ielikti personības pamati

Pats svarīgākais laiks cilvēka dzīvē ilgst līdz trim gadiem, kad tiek radīta personības struktūra. Tas ir laiks, kad bēr­nam jāļauj pašam attīstīties, pieredzēt sa­vu rīcību. Mammas pienākums ir palīdzēt tikt galā ar sekām, kas rodas, bērnam pie­redzot dažādas lietas. Viņa samīļo, palīdz izdzīvot sāpes un arī vilšanos. Ja tā notiek,

turpmāk visam vajadzētu noritēt vairāk vai mazāk gludi. Ir svarīgi, lai māte atlaiž no sevis bērnu, ar katru dzīves dienu un gadu dodot viņam lielāku brīvību. Ja bērns zina, kas viņam der, kas ne, tad viņš tīšuprāt sev kaitējumu nenodarīs. Aiz ne­jaušības mēs katrs varam sev kaut ko no­darīt.

Kā saprast, ka bērns ir jāatlaiž?

Ja māte bērnu no sevis neatlaiž, viņa to padara atkarīgu. Tad viņš tālākajā dzī­vē meklēs lietas, no kurām būs atkarīgs (dzīvesbiedri, alkohols, sekss, narkotikas, problemātiska ēšana utt). Pārāk labas mā­tes pārņem bērna izvirzītos mērķus un apsteidz viņu. Piemēram, bērns grib vilkt kājā kurpi. Mamma redz, ka viņam īsti la­bi nesanāk, un — hops! — uzvelk kurpi viņa vietā. Ar laiku bērns zaudē interesi pats apavus uzvilkt, jo nedabū izbaudīt sa­va darba rezultātu un gandarījuma garšu. Ja bērns iemācās pats, bez mammas ie­jaukšanās, tad apzinās, ka ir varošs, ka spēj realizēt to, ko grib, un no tā iegūst prie­ku un apmierinājumu, un prasmi turp­mākā dzīvē izvirzīt mērķus un tos sa­sniegt.

Ko iesākt ar savām bailēm!

Tas ir jautājums par uzticēšanos. Ja neuzticies savam bērnam, tad nelaid viņu ārā spēlēties vai vēlu vakaros iet uz ballī­tēm. Vecākiem ir jāvar uzticēties savam bērnam. Protams, pārliecinoties, ka viņi var to izdarīt. Piemēram, vieni paši iet uz skolu. Ja bailes nebalstās realitātē, tad jā­dodas pie speciālista. Iespējams, kādam var palīdzēt atziņa, ka vecāku bailes pie­saista bērniem to, par ko mēs paši baidā­mies. Tāpēc mātei ir ar savām personīga­jām bailēm jātiek galā. Tā vietā, lai baidī­tos, var savās domās iet bērnam pa priek­šu un tīrīt viņam ceļu, lai tas ir gaišs, viegls un bez šķēršļiem.

Darbs vai bērns?

Kad bērns ir sasniedzis trīs gadu vecu­mu, ir pat vēlams, lai mamma atsāktu dzī­vot pilnasinīgu dzīvi un bērns socializētos ārpus ģimenes. Taču ir jāzina mēra sajū­ta: jāstrādā ir tik daudz, lai bērnam tiktu atvēlēts savs laiks, darbam — savs. Tāpat kā savs laiks ir privātajai dzīvei. Jo mazāks bērns, jo vairāk laika un uzmanības viņam ir jāveltī. Tajā pašā laikā mamma var visu dienu būt mājās un tā arī nebūt kopā: ja viņa visu dienu gatavo ēst, mazgā veļu, kārto istabas vai skatās seriālus, bet bērns otrā istabā skatās video vai spēlē datorspē­les, tad viņa nav ar bērnu kopā. Laiks, ko laba māte pavada kopā ar bērnu, pilnībā ir veltīts bērna interesēm, lai viņš var saru­nāties, rotaļāties, mācīties un apgūt jaunas prasmes. Laba māte izveido patiesas un dziļi emocionālas attiecības ar bērnu.

Laba māte = draudzene?

Ko nozīmē būt draudzenei? Tās ir uz līdzvērtības principiem balstītas attiecības un iespēja interesanti un labi kopā pava­dīt laiku. Ir labi, ja māte var būt savam dē­lam vai meitai draudzene, taču viņa nevar būt tikai draudzene, jo draudzene neliek robežas un viņa nav jāklausa. Vecākiem vara pret bērnu ir jālieto tik, cik nepiecie­šams, lai nodrošinātu bērnam drošību, ta­ču nesagraujot bērna pašvērtību. Tikai draugi saviem bērniem varam kļūt, kad viņi ir pilngadīgi.

Vai es spēšu

Ja sieviete vēlas tāda būt, viņa meklēs ceļu, kā papildināt savas iztrūkstošās zinā­šanas un stiprināt savu pārliecību. Sievie­tei, kura pati ar sevi jūtas labi, šāds jautā­jums diezin vai radīsies. Ja ir šaubas, jādo­mā, kas notiek ar manu pašvērtību? Galu galā — dzīvē jau nav nekādu garantiju. Būt labai mātei — tas ir mēģinājums! Pa­ļaujies uz savu intuīciju, uzticies sev un mēģini!

Pieredze

Endija (23 gadi) atzīst, ka itin bieži sevi pie­ķer domājam, vai viņas rīcība attiecībā pret sa­vu divgadīgo meitu Alisi vienmēr ir pareiza. Visbiežāk viņa nespēj izšķirties, kur sākas bēr­na kaprīzes, kurām, iespējams, nemaz tik akli nav jāizdabā. «Gribas, lai mazā izaug ar dzīvi pamierināta, mīlēta un aprūpēta. Gribu būt vi­ņai pati labākā mamma uz pasaules, bet tajā pašā laikā bail pārcensties.»

Rita (35 gadi) spiesta strādāt diezgan daudz, lai nodrošinātu iztikšanu. Vīrs nav no uzņēmī­gākajiem, bet ģimenē aug divi dēli. «Katru brī­vu brīdi, cik nu man tā vispār ir, cenšos pava­dīt ar bērniem, taču man ir sajūta, ka bērni lē­nām slīd prom. Jo vairāk cenšos ar viņiem ru­nāt, jo mazāk izdodas. Mani tas uztrauc, jo neesmu no tām, kurām ir vienalga, ar ko draudzējas viņu bērni, ko viņi dara pēc skolas un tamlīdzīgi.»

Inguna (56 gadi) iesaka citām mammām neatkārtot viņas kļūdas: «Artūrs ir vēlais bērns. Biju ieņēmusi prātā, ka laba mamma ir stingra mamma. Iespējams, tāpēc, ka viena audzināju dēlu un bija bail, ka vēlāk netikšu ar puiku ga­lā. Viņam deviņos bija jāiet gulēt. Neļāvu ska­tīties televizoru, jo negribēju, lai Artūrs sabojā acis un vēlāk staigā ar brillēm. Tad uzstāju, ka viņam ir labi jāmācās. Tagad viņam ir sešpa­dsmit gadi un viņš bez šķirošanas mēģina iz­baudīt visu, ko dzīve dod.»

Jautājums sev: vai esmu laba mamma?

Foto: LU Preses centrs

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv