Johans Korins: Domāt bez tēliem

Apollo
1 komentārs

Pirms diviem gadiem nāca klajā grāmata «Dižais Gars», kuras autors bija tobrīd nevienam nezināmais Johans Korins. Drīz tiks izdots otrs Johana Korina romāns — «Kartona kareivji». Piedāvājam sarunu ar rakstnieku, kurš, ievērojot savu grāmatu mistificēto un asprātīgo stilu, īsto vārdu tā arī neatklāja.

Kaut arī aicināju uz tikšanos zinātnieku, fizikas zinātņu doktoru, bridža spēles meistaru un grāmatu autoru, saruna tomēr notika ar Johanu Korinu — cilvēku, kura nav iedzīvotāju reģistrā, bet kurš ir fiziķis teorētiķis, strādā par programmētāju starptautiskos projektos un kura vaļasprieks ir grāmatu rakstīšana.

Sarunu biedrs piedāvā izvēlēties, kam tiks uzdoti jautājumi — Johanam Korinam vai tam otram, kura pasē ir pavisam latvisks vārds un uzvārds. «Es sargāju savu personīgo dzīvi,» viņš saka. «Jūs varat mani fotografēt, un es atbildēšu uz jautājumiem, ja vien to spēšu, bet savu vārdu atklātībā nekad nelieku kopā ar Johana Korina vārdu.

Tie, kas mani pazīst un zina, kas esmu, lai pazīst. Visiem pārējiem esmu vai nu viens, vai otrs cilvēks,» viņš paskaidro savu neparasto lūgumu. Ik pa brīdim Korins saka — atbildes uz maniem jautājumiem esot viņa grāmatās, atstāsta tur paustās atziņas, līdz beidzot vienojamies, ka vislabākā atbilde reizēm varētu būt kāds citāts.

«Grāmatā, kura tūlīt iznāks, korektore mēģināja dabūt no teksta ārā mana galvenā varoņa runas manieri — viņš visu laiku saka «šitais» un «vot». Man bija liela cīņa, lai teksts paliktu dzīvs, turējos pretī kā klints un uzvarēju,» saka Korins.

— Kāda ir jūsu profesija?

— Man ir doktora grāds teorētiskajā fizikā, bet naudu pelnu ar programmēšanu. Reizēm mani paaicina kaut ko padarīt teorētiskās fizikas jomā — ir kāda ļoti šaura joma, kas saistīta ar molekulāro biofiziku, kurā esmu zinātājs. Tie ir proteīni, ģenētika un līdzīgas lietas teorētiskā jeb rēķināšanas līmenī.

Pirms kāda laika pusgadu nodzīvoju Amerikā, kur strādāju savā nozarē. Žēl, ka te neviens par to nemaksā, daudz labprātāk nodarbotos ar teorētisko fiziku, nevis ar programmēšanu. Esmu pieticīgs cilvēks, tomēr esmu jau pieradis, ka varu atļauties nopirkt katru grāmatu, kuru vēlos.

Programmēšanā esmu strādājis, sākot no kodētāja un beidzot ar lielu projektu vadīšanu, bet parasti projektos daru to, kas vajadzīgs. Mani priekšnieki mēdz savdabīgā veidā mani citēt un saka — ja kādam vajag pierādīt, ka kaut ko nevajag darīt, tad tev pasaulē nav līdzīgo.

Visbiežāk mani uzaicina tad, kad sākas jauns projekts, kur neviens neko nesaprot. Atnāk priekšnieks un, piemēram, saka — tu brauksi uz Diseldorfu, mums tur ir jauns projekts. Par šo te drīksti atzīties, ka neko nesaproti, bet par to gan ne. Tā nu sēžu Diseldorfā, vāciski protu slikti, un ar gudru izskatu izliekos, ka visu zinu.

Kad beidzot visu sāku saprast, ierodas priekšnieks un saka — brauksim uz Londonu! Mums ir jauns projekts! (Smejas.) Un viss murgs sākas no gala! Esmu speciālists, kas nodarbojas ar lietām, no kurām nekā nejēdzu. Bet kaut kā tas projekts ir jāsabīda, un es nevaru atļauties nesaprast līdz pašām beigām.

Ir cilvēki, kas ir superspeciālisti kādā ļoti šaurā nozarē, un viņi visos projektos dara vienu un to pašu. Tā, kā viņi prot izdarīt, nevar iemācīties, ar tādām spējām ir jāpiedzimst. Man visu laiku jādara aizvien kaut kas cits. Tā nu es visu ļoti ātri mācos un ļoti ātri visu aizmirstu.

— Vai tas ir avantūrisms vai īpaša domāšana, kas nevajadzīgās zināšanas vienkārši izdzēš?

Tā ir kāršu spēlmaņa domāšana. Man jaunajā grāmatā ir piemērs, kurā kāršu spēlmani salīdzināju ar žurnālistu. Žurnālists pats var uzbūvēt pasauli, bet kāršu spēlmanim jārēķinās ar tādu pasauli, kāda tā ir.

Mans iemīļotais salīdzinājums gan ir kāršu spēlmaņa un politiķa salīdzinājums. Politiķa kapitāls ir gudrs ģīmis, bet kāršu spēlmaņa — stulbs. Ko tu apspēlēsi, ja atnāksi ar savu gudro ģīmi!? Praktiski ir neiespējami piešmaukt to, kas nemēģina piešmaukt tevi.

«Ja es zinu, ka oponentam pa kreisi trumpji vēl ir, tad man uz to ir jābalstās, lai cik ļoti man tas arī nepatiktu, lai cik ļoti tas arī nebūtu pretrunā ar politisko konjunktūru, lai cik ļoti maniem darba devējiem arī negribētos, ka nav.

Žurnālists var iepūst mazā misiņa taurītē un cik spēka bļaut: «Viņam trumpju nav un nevar būt!». Un priekšniecība būs ar viņu ļoti mierā. Man savukārt ir jārēķinās, ka naidnieks šo trumpi izvilks un kaut ko nositīs. Galu galā man maksā par to, ka es rēķinos.»

(Kartona kareivji)

— Pēdējos divdesmit gadus spēlēju gandrīz tikai bridžu. Pirms gadiem trīsdesmit uzrakstīju brošūriņu par bridžu kā konspektu, jo man apnika visiem to mācīt. Mārcis Bendiks toreiz to grāmatiņu pagrīdē nodrukāja un man pat mazliet samaksāja.

Mana kāršu spēlēšana sākās diezgan interesanti. Es mācījos augstskolā, un bridžs man uzbruka no divām pusēm uzreiz. Mans toreizējais kursa biedrs, kas tagad ir akadēmiķis, atnesa uz kara katedru bridža mācību grāmatu, kuru cītīgi tur studējām. Tajā pašā laikā cits mans draugs, kuru par nemācīšanos izmeta no Universitātes, nonāca sporta bataljonā Igaunijā, jo viņš bija skrējējs.

Igaunijā toreiz bridžs bija ļoti populārs, viņam iemācīja to spēlēt. Tā nu mani ievilka bridžā no divām pusēm uzreiz. Iepazinos ar profesoru Lavendeli — viņš toreiz vēl nebija rektors, uzzināju, ka viņš organizē bridža spēles. Sākām spēlēt pie viņa.

Agrāk braucu uz starptautiskiem mačiem, bet tagad vairs ne. Esmu reģionālais meistars. Lai piedalītos starptautiskos mačos, ir jāspēlē labāk, nekā es to daru tagad. Lai spēlētu labāk, ir jāspēlē vairāk, bet man nav laika.

— Vai cilvēku domāšana dalās divu veidu kategorijās — tajā, kas pasauli ietver vārdos, un tajā, kas to apraksta ar skaitļiem?

— Tas ir ļoti interesants jautājums. Man ir kāda ideja par domāšanu bez tēliem. Vienu brīdi aizrāvos ar atmiņas teoriju. Cilvēki vienmēr domā tēlos un gandrīz vai sajūk prātā, ja nav tēlu, kuros domāt. Šajā sakarībā varu minēt trīs lietas. Pirmā ir tāda Gēdeļa teorija — viņam ir teorēma, kurā viņš pierāda, ka visu nevar pierādīt — eksistē patiesības, kuras nav pierādāmas. Otra ir kvantu mehānika, kas nedomā tēlos.

Ir bijuši dažādi mēģinājumi kvantu teoriju piesaistīt tēliem. Visskaistākā ir Kopenhāgenas interpretācija, kura vulgārā tulkojumā skan aptuveni tā — veči, nemēģiniet neko saprast! Te jums ir formulas, rēķiniet, un viss iznāks!

Tas pats attiecas uz reliģiskajiem mistiķiem. Gan kristiešiem, gan kabalistiem Dievs ir kategorija, kura nav saprotama ar saprātu. Ja kaut ko esi sapratis, tad tas viss nav pareizi.

Esmu skrējējs, kādreiz profesionālā līmenī nodarbojos ar orientēšanās sportu, bet tagad skrienu gar dzelzceļu pa riteņbraucēju celiņu — dzīvoju Zolitūdē. Reizēm skrienot satieku savu labu paziņu Imantu Skuju — saksofonistu. Ja skrienam vienā virzienā, mēdzam diskutēt, un viņš — kādas modernas sektas piekritējs — vienmēr mēģina mani pāraudzināt. Viena no tēmām, ko mēs ar Skuju apspriežam, — Bībelē rakstīto nedrīkst uztvert burtiski.

Es parasti viņam stāstu par jezuītu mūku, kurš nesen nomira, — Entoniju de Melo. De Melo rakstīja tādus īsus pastāstus ar morāli, kas bija savākti no visas pasaules dažādām ticībām. Man ļoti patīk kāda viņa frāze, kas sacīta par to, kā uztvert Bībeli: «Kad skolotājs rāda uz Mēnesi, tad jāskatās uz Mēnesi, nevis uz pirkstu.» Vai otrs teiciens: «Pavārgrāmata ir brīnišķīga, tajā aprakstīti fantastiski ēdieni, bet ēst to nevar!»

— Bībele kā vēstījums par vienkāršām dzīves patiesībām, kas ietērpts krāšņās līdzībās…

Tas ir viens no variantiem. Esmu lasījis kabalistus, viņi iet vēl tālāk un saka — tam, kas tur uzrakstīts, nav nozīmes, īstā vērtība ir burtu secībai, tā ir kā formula. Viņuprāt, Bībele ir saikne starp Dievu un cilvēkiem, kuru var lasīt kā patriarhālus stāstiņus par aitu ganiem kalnos, bet būtība ir vēsts, ko nevar racionāli izprast. Tas ir interesanti, bet ļoti sarežģīti.

— Kas Bībele ir jums?

— Man Bībele ir vēstījums līdzībās. Uzdāvināšu jums stāstu no dzīves par savu un Skujas diskusiju, kuru droši vien kādreiz ierakstīšu kādā no savām grāmatām. Tā nu reiz mēs skrienam, un viņš man stāsta par sludinātāju, kurš braucis uz sprediķi. Draudze viņu jau gaida, bet sludinātājam pēkšņi mašīnai beidzies benzīns. Sludinātājs palūdzis Dievu, un bāka uzreiz pilna ar benzīnu.

Imants man to stāsta un jautā, vai tad sludinātājs muld? Kā sludinātājs var melot? Atbildēju, ka muld gan. Atgādināju līdzību par plūdiem un mācītāju, kurš ticēja, ka Dievs viņu izglābs. Pie mācītāja piebrauca laiva un piedāvāja viņu aizvest drošībā, bet mācītājs atteicās, sacīdams, ka Dievs viņu izglābs. To pašu mācītājs atbildēja glābējiem helihopterā.

Beigās mācītājs noslīka, nonāca debesīs un vaicāja Dievam, kāpēc viņš nav glābis. Dievs atbildēja: kas tad tev to helihopteru aizsūtīja!? Teicu Imantam — ja sludinātājs būtu pastāstījis, ka brīdī, kad mašīnai beidzās benzīns, blakus apstājās sarūsējis opelis, kurā sēdēja vecs ķīnietis un piedāvāja ieliet litru benzīna, tas gan būtu brīnums, turklāt brīnums, kam varu noticēt.

Pastāsti to parastam cilvēkam, un viņš nesapratīs — kas tas par brīnumu? Sludinātājs stāstīja to, ko jūs spējat uztvert kā brīnumu. Dzīvē patiesībā brīnumi notiek uz katra soļa, bet tos nevar redzēt. Par to ir mana pirmā grāmata.

Mans jautājums, sākot lasīt jūsu pirmo grāmatu, gan bija cits — cik daudz mēs varam izrēķināt un paredzēt to, kas notiks, un vai spējam ietekmēt to, ko dēvējam par likteni?

Viss vienmēr ir tikai varbūtība. Mēs varam izrēķināt, ar kādu varbūtību kaut kas notiks. Metot kauliņu, varbūtība, ka kaut kas uzkritīs, ir viens. Varbūtība, ka uzkritīs sešnieks, ir viena sestdaļa, bet varbūtība, ka sešnieks uzkritīs divreiz pēc kārtas, ir viena trīsdesmit sestā daļa.

Nekad neesmu piedalījies loterijās, jo, pirmkārt, tas nav pārāk interesanti. Otrkārt, man nepatīk spēles, kurās es pats nepiedalos. Loterija ir tīrs gadījums, bet man patīk, ja pašam kaut kas jādara.

Es nepaļaujos uz likteni, jo tas ir varbūtība. Esmu rakstījis par to, un pēc grāmatas iznākšanas uzzināju tik daudz jauna par to, ko esmu uzrakstījis un ko ar rakstīto esmu gribējis pateikt! Ja jūs zinātu, cik daudz prototipu atradās! Patiesībā grāmatā ir tikai viens prototips, un tas, starp citu, neesmu es…

— Jūs minējāt domāšanu bez tēliem — vai protat tā domāt?

— Nē, noteikti neprotu, bet es trenējos. Izlasīju Albertu Lielo, kā pareizi jālūdz Dievs. Esmu mazliet aizrāvies arī ar dominikāņiem. Man ļoti patīk svētā Dominika teiktais, ka Dievs nav atteicis nevienam viņa lūgumam. Ir jāprot palūgt.

Alberts Lielais apgalvo, ka vārdiem, kurus saka cilvēks, nav nekādas nozīmes. Ar meditāciju, ar gavēni vai ar vingrinājumiem jāmāk novest prātu tādā stāvoklī, lai tas, ko tu gribi, būtu tas, kas ir tev iekšā.

Man ir tā bijis, kad brīdī, kad tiešām kaut kas ir vajadzīgs, tas piepildās. Es neprotu sevi līdz tādam stāvoklim novest apzināti, pazīstu to sajūtu, bet nezinu, kā to dabūt. Kabalistiem ir savas, kristiešiem savas un dervišiem savas metodes, kā nonākt tiešajā saskarsmē ar Dievu, kad vairs nav vajadzīgi starpnieki, bet mērķis visiem ir viens.

Es nevaru pateikt, kāds ir mans Dievs, — ja es to formulēšu, tas nebūs pareizi. Dao*, ko var izteikt ar vārdiem, nav īsts Dao.

— Ja kaut ko var formulēt un salikt «pa plauktiņiem», ir taču mazliet drošāka sajūta dzīvot.

— Tas jau ir tas, par ko mēs runājām — par domāšanu tēlos. Visi tā jūtas drošāk, tas ir normāli. Tāpēc jau jātrenējas. Jau minēju, ka nesen lasīju par atmiņas mākslas trenēšanu. Vai jūs zināt, ka Džordano Bruno bija fantastiska atmiņa? Viņu veda rādīt pāvestam — viņam varēja nezināmā valodā nolasīt lappusi teksta un viņš to spēja atkārtot vārds vārdā. Džordano Bruno ir rakstījis grāmatas par atmiņas mākslu. Vispār grāmatas, sākot jau no antīkajiem laikiem, par atmiņas mākslu ir ļoti interesantas.

Es nezinu, kā darbojas mana atmiņa, bet esmu saskāries ar dažādiem kurioziem. Es nezinu sava Amerikas bankas konta numuru, kas sastāv no desmit cipariem, bet katrreiz, kad man tas jāievada, es to izdaru pareizi. Reiz saistībā ar projektu dzīvojām Londonā, kādā mazā viesnīcā, un vakarā nolēmām aiziet iedzert alu.

Saimnieks gāja gulēt un uzrakstīja durvju ieejas kodu uz lapiņas, kuru mans kolēģis man parādīja un iebāza savā kabatā. Pārnācām jautrā prātā, es kodu nezināju, bet nolēmu pamēģināt to vienkārši uzspiest. Cipari izrādījās pareizie. Domāju, ka tādas atmiņas īpašības nostiprina bridža spēle.

Varu aizmirst visvienkāršākās lietas, bet atceros ciparu kombinācijas, kuras it kā nezinu. Vispārzināmā metode ir kaut ko atcerēties saistībā ar tēliem. Vajag iztēloties kādu labi pazīstamu vietu, piemēram, ielu, un to, kas jāatceras, domās vajag izvietot labi pazīstamajā ielā. Tad domās ej pa ielu un atceries visu, kas tur novietots.

Cicerons savas garās runas esot atcerējies, iztēlojies Kolizeju, kuru labi pazina. Kolizeja sēdekļos viņš domās salicis savas runas teksta gabalus, kurus pēc tam atcerējies, redzot reālo vidi, un varējis runāt stundām. Atmiņa tēlos ir noturīgāka nekā atmiņa vārdos. Tādēļ vajag domāt asociācijās. Taču tās ir pasaulīgās kategorijas. Mistiķi uzskata, ka, lai domātu augstākās kategorijās, ir jātiek vaļā no tēliem.

— Šķiet, esat omulīgs cilvēks.

— Daži saka, ka omulīgs, daži — ka esmu kašķu pods. Man ir daudz draugu ar visdažādākajiem uzskatiem. Man tas netraucē, cilvēkiem var būt jebkuri uzskati, bet tikai ar vienu noteikumu — tie iekšēji nedrīkst būt pretrunīgi. Ja cilvēks runā pats sev pretī, es kļūstu vai traks.

Domāju, ka ar cilvēkiem satieku labi, kaut arī ar visiem kasos. (Smejas.) Mani bērni gandrīz visur ir pretēji man. Matemātiku nezina neviens no abiem, nemaz. Dēls ir tīkla administrators lielā slimnīcā un rallists. Pirms tam viņš bija policists, bet pats viņš saka — «par ārstu» ir labāk būt nekā par policistu. Tagad viņu aptur par ātruma pārkāpšanu, paskatās darba apliecībā un izlasa, ka viņš strādā lielā slimnīcā. Dēls smej, ka skaidri redzot policista acīs domu — ja nu nonāku slimnīcā, mani ieved operāciju zālē un mani sagaida tas, kuram tagad uzlikušu sodu!?

Meita šogad beidza Konkordijas universitāti un strādās Viļņā. Divus gadus viņa pavadīja arī Dānijā, gadu mācījās The European Film college. Viņa gribēja veidot sabiedrisko attiecību kampaņu manai otrajai grāmatai, bet darbs laikam paņems visu viņas laiku. Es jau būtu viņai to ļāvis, jo man tā rakstīšana ir tikai hobijs.

— Vai pietiek laika tādam hobijam?

Gluži visu laiku jau nav jāstrādā. Ar pirmo grāmatu bija tā — uzrakstīju, mani draugi to izlasīja, bet es aizbraucu uz Ameriku, un man gar to vairs nebija nekādas daļas. Sieva aiznesa manu grāmatu uz Preses namu — uz konkursu, un grāmata dabūja balvu. Tādēļ varu teikt, ka grāmatas izdošana bija sievas iniciatīva. Par grāmatas nopelnīto naudu braucām uz Argentīnu.

— Kāpēc uz Argentīnu?

Man tur pieder māja, kuru nekādi nevaru pārdot. Man tur bija brālēns, kurš nomira un atstāja māju man. Tas bija mana tēva māsas dēls, kurš kopā ar vecākiem kara beigās aizbrauca no Latvijas. Reizi gadā vai pāris gados viņš rakstīja vēstuli, un es reiz sadusmojos un uzrakstīju atbildi. Tā sākām sarakstīties, jo mums labi saskanēja.

Viņš nolēma atbraukt uz Latviju, bet nositās autokatastrofā. Viņš bija unikāla būtne. Brālēns pēkšņi pameta savu ķīmiju, aizbrauca dzīvot kalnos un sāka pētīt šļūdoņus. Bez šļūdoņiem viņam bija vēl divas aizraušanās. Viņš rakstīja rakstus par filozofiju vietējai avīzei un katru sestdienu devās uz pilsētu dejot rokenrolu.

Kad viņš nomira, viņam bija mazliet pāri septiņdesmit gadiem, un sievietes, vecākas par divdesmit gadiem, viņu neinteresēja. Kad es aizbraucu kārtot lietas, viņa advokāte man sacīja — o, tu esi Zigfrīdo brālēns! Zigfrīdo bija mans draugs! Šos vārdus es dzirdēju no visiem, kurus es satiku, — sākot ar bezpajumtnieku uz ielas un beidzot ar policijas priekšnieku un Nacionālā parka direktoru.

Pilsētiņa ir kalnu pakājē simt kilometru no Čīles robežas. Zigfrīds bija musulmanis. Viņš bija nolēmis aizbraukt uz Meku, bet tur, kā zināms, laiž tikai musulmaņus. Viņam tas nebija šķērslis. Viņš iemācījās arābu valodu, kļuva par musulmani un aizbrauca uz Meku. Cik zinu, viņš arī nomira kā musulmanis. Draugi gan stāsta, ka sarunās viņam regulāri pasprukusi frāze — mēs kristieši (smejas). Par viņu Brazīlijas televīzija bija uztaisījusi filmu.

— Brazīlijas televīzija?

— Viņš bija populāra būtne. Mājā nodzīvoju divas nedēļas. Tagad esmu noslēdzis līgumu ar kādu kantori, kas māju izīrē un mani ik pa brīdim apšmauc, jo viņi nekādi to māju nevarot pārdot. Es tur nekā nevaru izdarīt.

Viens no tiem vietējiem blēžiem man stāstīja, kā viņš iepazinies ar Zigfrīdu. Viņš, tikko atbraucis uz to pilsētu, aiziet uz bāru un redz, ka atnāk viens garš tips ar gariem matiem, kas pārsieti ar prievīti, un dod bārmenim šņabja pudeli.

Izrādās, ka Zigfrīds grib dzert šņabi, bārā tā nav, bet viņam vajag, lai bārmenis ielej, kā visiem solīdiem cilvēkiem. Advokāte Terēze mani aizveda parādīt šļūdoni, kuru Zigfrīds bija pētījis.

Braucam atpakaļ pa drūmiem kalniem, un te pēkšņi ceļa malā maza kafejnīciņa. Iegājām iedzert kafiju, un man sacīja — o, tu esi Zigfrīdo brālēns! Viņš te katru ceturtdienu nāca dzert kafiju, un suns viņu gaida vēl tagad.

Bufetnieka dēlam viņš bija parādījis ezeru augstu kalnos, kur vajagot izkaisīt viņa pelnus. Pirmo reizi tur biju ziemā, un es tur netiku, tādēļ braucu otro reizi, uznesu viņu tur augšā — kompānijā ar visiem vietējiem blēžiem — un izkaisīju ezerā.

— Tad jau jūs varat uz turieni braukt droši — ja vietējie blēži Zigfrīdo tik ļoti mīlēja.

— Mīlestība viņiem nav šķērslis kādu piešmaukt. Es varētu tur dzīvot, bet ko es tur darīšu? Es esmu homesick (piesaistīts mājām — angļu val.), latviešu valodā tāda vārda lāgā nav, varbūt mājas cilvēks.

Ja tas būtu atkarīgs tikai no manis, es sēdētu savā lauku mājā un neietu ārā pa durvīm. Man daudz laika iznācis pavadīt, strādājot ārzemēs. Katrreiz pēc atgriešanās man kāds vaicāja, kāpēc esmu atgriezies. Un es, liekot roku uz sirds, vienmēr teicu — šeit ir labāk! Šeit ir dvēsele, tur vairs dvēseles nav.

Protams, ilgāku laiku tur dzīvojot, pie tā pamazām var pierast. Kaut kur dzīvojot, vienmēr cenšos iekārtot vidi ap sevi, lai vakarā varētu teikt, ka eju uz mājām — uztaisu telpā pareizās gaismas, kaut ko nolieku citādāk. No Zigfrīda iemācījos, ka mājās vienmēr jābūt kaut kam ļoti garšīgam, kādai viena lietai, kas garšo.

— Ar jums runājot šķiet, ka jūs vienkārši dzīvojat, aptaustot un izgaršojot visu, kas ceļā. Vai tiešām nedzīvojat mērķtiecīgi un koncentrēti, lai panāktu kādus iecerētus mērķus?

— Tieši tā es dzīvoju, aptaustot un nogaršojot. Mierīgi var dzīvot bez īpašas mērķtiecības. Par to nogaršošanu un aptaustīšanu — esmu leģendārs ar to, ka nespēju paiet garām nevienam aparātam, lai nenospiestu kādu pogu vai kaut ko neieslēgtu vai neizslēgtu (smejas).

Pāris reižu ir iznācis pavisam nesmuki, kad esmu sadarījis trakas lietas. Tie, kas zina, uzreiz brēc, lai neko neaiztieku. Es pilnīgi noteikti negribu kļūt par priekšnieku, tas ir murgs! Negribu būt politiķis un negribu būt lauksaimnieks!

Man nepatīk braukt ar mašīnu — es to protu, bet parasti to nedaru. Ja kādreiz pavisam pārvāktos uz savām lauku mājām pie Tukuma, tad nopirktu vecu zapiņu par piecdesmit latiem, ar kuru braukt no mājas līdz dzelzceļa stacijai un atpakaļ, bet pārējo ceļu brauktu ar vilcienu.

Vispār es varētu teikt, ka cenšos rīkoties sistemātiski, lai arī man tas slikti izdodas. Makiavelli ir teicis, ka gudrs cilvēks uzreiz dara to, ko muļķis vienalga izdarītu beigās. Laikam esmu gudrs cilvēks (smejas), bet savā gudrībā neatzīstos, ja jāspēlē kārtis. Visvieglāk ir tikt galā ar to, kas domā, ka tūlīt ar tevi tiks galā — viņš ir zaudējis modrību savā pārliecībā, ka tevi apspēlē.

Man liekas, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijis gājputns, jo man šausmīgi nepatīk ziema. Visi jau zina — ja mani vajag aizvilināt prom no Latvijas, tad ziemā to izdarīt vieglāk.

Vēlēšanās parasti nepiedalos, bet, ja būs viena partija, kas pasludinās, ka viņi cīnīsies par likumprojektu, ka ziema turpmāk Latvijā būs no divdesmitā decembra līdz desmitajam janvārim, bet pārējā laikā būs vasara, es aiziešu un par viņiem nobalsošu.

— Jūs nekad nepiedalāties vēlēšanās?

— Reti. Es lepni varu ziņot, ka vinnēju pēdējās Saeimas vēlēšanās. Es nolēmu, ka balsošu pret sociāldemokrātiem, jo man viņi nemaz nepatika. Tad sāku domāt, kā to lai izdara. Vispirms tas nozīmē, ka jābalso par kādu citu partiju un par tādu, kuru noteikti ievēlēs.

Vispirms no saviem sarakstiem izmetu sociāldemokrātus, tad visus, par kuriem bija kaut mazākās šaubas, vai viņi varēs tikt  Saeimā. Pēc tam izmetu visus nacionālistus — «tēvzemiešus» un «bites». Palika «mācītāji», Tautas partija, Jaunais Laiks  un «zaļie zemnieki».

No šiem četriem sarakstiem neskatīdamies vienu iemetu urnā. Tāpēc vēlēšanas esmu vinnējis, jo sociāldemokrāti netika, bet mans saraksts tika, kaut gan nezinu, kurš tas bija.

Pirmajās Augstākās Padomes vēlēšanās es piedalījos, jo tad vajadzēja. Es nobalsoju par cilvēkiem, kas man nepatīk, tikai viena iemesla dēļ, jo zināju, ka viņi cīnīsies par to pašu, ko gribu es, — tikt prom no Padomju Savienības. To viņi izdarīja, un izrādījās, ka vairāk neko viņi nemāk, taču man tas nebija nekāds pārsteigums.

Pēc tam ar izpildīta pienākumu sajūtu vairs nepiedalījos vēlēšanās, līdz mani nokaitināja sociāldemokrāti. Politiķi, kas mums ir, nekam neder, bet citus nav, kur ņemt. Padomju laikā, tie, kuri bija aktīvi, vai nu kļuva par komunistiem, vai viņus nozūmēja, aizsūtīja uz Austrumiem, vai arī viņiem radās stabils riebums pret jebkuru sabiedrisko darbību.

Tāpēc pašlaik citiem nav, no kurienes rasties — ir jāpacieš tādi, kādi ir. Gan jau ar laiku radīsies. Burkāns neaug ātrāk, ja viņu rausta aiz lakstiem. Vajag mēslot un gaidīt. Kāds gudrais ir teicis: «Dievs, dod man spēku izdarīt to, ko es varu. Dod man pacietību samierināties ar to, ko es nevaru. Dod man prātu atšķirt vienu no otra.»

* Viena no ķīniešu klasiskās filozofijas pamatkategorijām; sākotnējā nozīme «ceļš», vēlāk — «lietu dabiskā kārtība», «likumsakarība», «pareiza rīcība».

Johans Korins

Johans Korins

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

20.10.2017
Ienākt apollo.lv