Juris Kulakovs: Kā pateikt būtisko?

Apollo
0 komentāru

Arī Juris Kulakovs pirms divdesmit gadiem jutās represēts, kad viņa «Pērkonu» aizliedza otrreiz, bet viņam pašam ieteica emigrēt. Tieši pēc šiem divdesmit viņš uzrakstījis dramatisku kantāti «Sarkanais vilciens», kuras pamatā trimdas dzejnieka Pētera Aigara (1904–1971) poēma, sacerēta 1947. gadā Vācijas bēgļu nometnē. 13. jūnijā pulksten 18 «Sarkanais vilciens» — latviešu rekviēms deportāciju upuriem — būs dzirdams Rīgas Kongresu namā.

Ieviņa Liepiņa: — Kad zvanīju, lai sarunātu interviju, atgādinājāt, ka vēl aizvien esat slikts runātājs: vai tāpēc, ka uzskatāt — nav vērts ar vārdiem atņemt laiku darbiem?

Juris Kulakovs: — Varbūt prāts ir pārāk kritisks, bet katru lietu var apskatīt no dažādām pusēm, par katru lietu var būt daudz dažādu viedokļu, un vārdos bieži vien — kā «Mazajā princi» — «būtiskais nav acīmredzams», tātad būtiskais vārdiem nav pasakāms. Līdz ar to bieži domāju: kā kompakti pateikt būtisko, lai nerodas pārpratumi, un līdz ar to sākas lieli sarežģījumi…

— Mazais princis saka arī, ka pieaugušie ir vieni lieli dīvaiņi. Kāpēc?

— Tāpēc, ka viņi paši sev rada problēmas. Tas, pirmkārt. Otrkārt, viņi dara dīvainas lietas — tas, kā viņi tur kuļas pa dzīvi, bieži vien ir gan neizprotami, gan amizanti, gan arī ļoti, ļoti skumji. Ļoti skumji.

— Runā, ka Kulakovam patīk itāļu mašīnas, franču vīni, un arī lielā muzikālā autoritāte, starp citu, ir francūzis Ēriks Satī. Bet kas jums patīk no latviešiem?

— Latviešu klavieres (Jurim patiešām mājās ir cienīgās un senās «Kļaviņš» — I. L.). Latviešu meitenes. (Smejas).

— Un dzeja arī droši vien, vai ne? Nekad jūs pavirši neesat izturējies pret tekstiem, kurus izmantot mūzikai un pakļaut dziedāšanai.

— Nu, sāksim ar to, ka vājām lietām, tāpat kā vārdiem, vispār nav vērts laiku tērēt. Ar visu muzikālo izvilkšanu vājš teksts paliek vājš teksts, to nevar glābt nekas. Tas, iespējams, varētu būt saistīts ar Imanta Kalniņa ietekmi — visa mana jaunība taču pagāja «Menuetā», un Kalniņš, starp citu, arī nekad nav atļāvies rakstīt mūziku ar vāju tekstu un ar rakstīt mūziku pirms teksta.

Jā, jā, daudzi tā dara: uzraksta meldiņu, un saka — eu, nu, uzraksti man kaut kādus vārdus. Šlāgeriem tas reizēm varētu būt pieļaujami, bet, ja kritēriji drusku savādāki, tas ir absolūti nepieņemami.

Tāpat kā es nekad un nekur neesmu izmantojis mūziku, kas rakstīta kādai teātra izrādei vai kam citam, bet dažādu iemeslu dēļ «palikusi pāri». Tā arī netiek izmantota, jo rakstīta, domājot par konkrēto darbu vai dzeju.

No malas jau varētu likties — nu, kas tur sevišķs, mūzika paliek mūzika, bet to laikam varētu saukt par pamatīgumu: šo abu komponentu — vārda un mūzikas — mentālo vienību. Tā man ir svarīga.

— Esat mācījies pie trim izteiksmīgiem meistariem: Raimonda Paula, Aļņa Zaķa un Pētera Plakida. Vai akadēmiskie pamati traucē vai palīdz?

— No vienas puses — protams, ka traucē… Traucē tādā ziņā, ka ir ļoti grūti atbrīvoties un izdarīt pilnīgi kaut ko tādu, kas padodas cilvēkam, kas nav sabojāts ar izglītību, respektīvi, radīt tādu kā bērnišķīgu, nesamaitātu lietu. Nu, tajā ziņā varbūt tomēr esmu minimālists, naivists… 

Bet no otras puses… Vai Aija Zariņa, ja nebūtu beigusi mākslas akadēmiju, varētu būt tik individuāla? Jā, jā, daudzi pie sevis gan jau nodomājuši: ka arī viņi mierīgi varētu tā mālēt. Bet proporcijas, laukumi, attiecības, kompozīcija — tās ir lietas, kas nodod.

— Kas jums visātrāk rakstās?

— Tāpat kā ar runāšanu — nekas… Un ir taču tik daudz brīnišķīgas mūzikas uzrakstīts, ko gan mēs tur varētu piebilst? Man ļoti patīk Pētera Vaska teiciens, ka ir vajadzīga liela drosme — uzdrošināties pārtraukt klusumu. Ja tu kaut ko saki, tam jābūt būtiskam, kas kaut ko ir vērts. Līdz ar to es tā īpaši necenšos.

— Tas nāk no kristīgās, reliģiskās pārliecības — miers, filozofija, nesteidzīgums?

— Jā, mani vienmēr interesējusi gan filozofija, gan teoloģija. Kopš Mediņskolas laikiem.

— Mācītājs nekad negribējāt kļūt?

— Vispār man bija tāda doma — kad «Pērkonu» aizliedza otrreiz. Likās, man vairs neko šai valstī nebūs iespējams izdarīt. Starp citu, man ieteica emigrēt.

— Kāpēc, starp citu, šo ieteikumu ignorējāt?

— Nū-ū, latviešu meitenes taču pāri visam… Bet, ja nopietni — jā, tajā brīdī man bija doma: varbūt kļūt par mācītāju? Bet es esmu švaks runātājs.

— Tomēr pirms dažiem gadiem uzrakstījāt «Mateja pasiju». Latviski. Vai līdz ar to latviešiem darāt saprotamāku reliģisku mūziku?

— Tur tā vēsture bija vienkārša: draugam, kurš tagad ir mācītājs Siguldā un pie kura šad tad aizbraucu ērģeles uzspēlēt, palīdzēju dziesmu krājuma sastādīšanā. Viņam bija ideja pasūtīt visas četras pasijas, no kurām katru rakstītu cits komponists. Tā nu iznāca, ka uzrakstīju es viens pats, un šī patiesi ir pirmā un arī vienīgā pasija latviski. Tagad prieks par to.

— Runājot par tekstiem: kuri vislabāk pakļaujas komponēšanai — tie, kuros jau pats vārdu ritms ir melodisks, vai tādi, kur valodas ritms diezgan niķīgs?

— Patīkamāk strādāt ar tiem, kur mūzika jau skan. Noteikti. Un dzeja var arī nebūt normālā pantmērā — galvenais, lai tā ir poētiska, tad ir labi. Viens no piemēriem — «Mazais princis» Liepājas teātrī: Uģa Segliņa dzejā taču nekādi pantmēri nav ievēroti, tā ir sarežģīta valoda, bet beigās viss bija labi.

— Var just, ka jums patīk rakstīt mūziku izrādēm. Kura jums pašam no teju trīsdesmit izrāžu mūzikām patīk vislabāk?

— «Mazais princis». Arī pēdējais darbs, kas bija Liepājas teātrī — «Stikla kalns», ko kritika nokritizēja, bet es saņēmu lieliskus komplimentus no vijolniecēm, kurām paralēli ar orķestri bija mēģinājumi ar zviedru pianistu Robertu Mailzu, un viņas skraidīja no teātra uz simfonisko orķestri: meitenes saka — sēžot tur, un nevarot vien sagaidīt, kad varēs uzspēlēt «Stikla kalna» mūziku. Kopā ar rokgrupu.

— «Sarkanais vilciens» valdzina ar enerģētiku, dramatiskā un liriskā nūju: vai cilvēkam pašam nepieciešams izdzīvot konkrēto procesu, lai adekvāti interpretētu, sacerētu, gleznotu?

— Kaut kādai dzīves pieredzei jābūt. Mūsu ģimenes tuvākos izsūtīšanas itin kā neskāra. Bet pietiek iedomāties sevi tādā situācijā — bruņoti vīri, aizvešanas, vagoni, — un līdzpārdzīvojums rodas. Svarīgākais ir iejusties. Un man vienmēr bijusi nacionāla nostāja.

— Sacerēt «Sarkano vilcienu» jums ierosināja Pētera Aigara dēls Pēteris Tērmanis: vai pasūtījuma darbi top grūti?

— Jā, gāja diezgan ilgi…

— Un, cik saprotams, darbs kopš pavasara pirmatskaņojuma tomēr vēl atrodas procesā?

— Zināmā mērā, jā, jo pamatiecere, ka instrumentēšu orķestrim un varētu iesaistīt arī vīru kora grupu, nav mainījusies. Sākumā darbs gan nebija domāts tik apjomīgs; turklāt projektu konkursā Kultūrkapitāla fondā iesniedza meiteņu koris.

Bet darba procesā iedomājos: varētu taču būt roksimfoniska kantāte. Pa vasaru gan gribu uzrakstīt orķestra partitūru. Līdz tam Pētera Aigara dzeju nebiju lasījis, bet, kad izlasīju, sapratu, kāpēc viņš savulaik skaitījies Čaka un Ādamsona līdzinieks.

— Tas zīmīgais ritms, kas caurvij kantāti, nozīmē sliedes un vilcienu?

— Pa daļai. Mākslinieciskajā līmenī te konfrontējas roks ar akadēmisko mūziku.

Juris Kulakovs: Kā pateikt būtisko?

Foto: AFI/Elmārs Rudzītis

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

21.10.2017
Ienākt apollo.lv