Kā četriem vīriem izdevās izbēgt no Aušvicas nāves nometnes Attēlu galerija

Apollo
222 komentāri

Vairums bēgšanas gadījumu no Aušvicas nāves nometnes patiesībā notika no spaidu darba vietām ārpus pašas nometnes, jo apsardze tur bija vājāka, kā arī nebija vārtu un dzeloņstiepļu žogu, kas atturēja ieslodzītos. Ja ieslodzītais bēgšanas laikā tika notverts, viņš tika sodīts ar nāvi. Veiksmīgas bēgšanas gadījumā ar nāvi tika sodīti desmit citi ieslodzītie. Tātad bēgšana no Aušvicas nevarēja notikt, neizraisot smagas sekas sev vai citiem. Izņēmums bija tikai Kazimirs Pehovskis (Kazimierz Piechowski) un Eugeņjušs Bendera (Eugeniusz Bendera).

Ieslodzījuma laikā Pehovskis strādāja noliktavā, kur tika glabāti sargu formastērpi, bet Bendera bija mehāniķis garāžā, kur atradās vadoša virsnieka automašīnas.

Kādu dienu Pehovskis uzzināja, ka Bendera iekļauts paredzētā grupā, kas nolemta nāvessodam.

«Kad es iedomājos par to, ka viņi Geneku [Benderu] pieliks pie nāves sienas un nošaus, man vajadzēja sākt domāt,» Pehovskis stāstīja intervijā laikrakstam «Guardian».

Lai arī Pehovskis nekad iepriekš par bēgšanu nebija domājis, tagad tā kļuva par prioritāti. Viņu darbavietas, par laimi, sniedza cerības uz veiksmīgu iznākumu.

Strādāšana garāžā deva Benderam piekļuvi automašīnai, bet darbs noliktavā ļāva Pehovskim iegūt formastērpus. Viņi kopīgi izstrādāja plānu, kas paredzēja aizdzīt automašīnu un pārģērbties sargu drēbēs un izbraukt no nometnes nepamanītiem. Plānam tomēr bija daži trūkumi.

Pirmkārt, ja tiktu atklāts, ka ieslodzītie ir izbēguši, desmit citi no viņu darba grupas tiktu nogalināti. Bažījoties par savas rīcības sekām, Pehovskis un Bendera pierunāja bēgšanā piedalīties vēl divus ieslodzītos – Staņislavu Jasteru un Jozefu Lempartu. Četrotne arī izveidoja fiktīvu darba grupu.

1942. gada 20. jūnijā visi četri sapulcējās nepabeigtās barakās un gatavojās bēgt. Viņi paņēma atkritumu konteineru un virzījās uz vārtiem ar uzrakstu «Arbeit macht frei» (Darbs dara brīvu), kas bija viens no galvenajiem ieejas punktiem nometnē. Tur Pehovskis teica sargam, ka viņš atkritumus ved uz izgāztuvi, paļaujoties, ka sargs nepārbaudīs viņa reģistrāciju. Viņiem palaimējās un viņi varēja šķērsot vārtus un doties uz noliktavu bloku, kur atradās sargu uniformas un komandiera automašīna. Garāžā viņi tika, izmantojot atslēgas dublikātu.

Ģērbušies nozagtajos formastērpos, viņi pie vārtiem salutēja sargiem, saucot «Heil Hitler».

«Joprojām bija viena problēma. Mēs nezinājām, vai mums vajadzēs caurlaidi, ierodoties pie pēdējās barjeras,» stāstīja Pehovskis. «Mēs vienkārši plānojām, ka es tēlošu SS virsnieku tik pārliecinoši, ka sargi man noticēs,» viņš piebilda.

Tomēr sargi sākumā nenoticēja, un barjera tika pacelta tikai tad, kad Pehovskis sāka kliegt uz viņiem.

Pēc izbēgšanas viņi vairākas stundas turējās uz lauku ceļiem, dodoties uz Vadovices pilsētu Polijas dienvidos. Pēc kāda laiciņa izbēgušie atstāja automašīnu, turpinot ceļu kājām. Lemparts patvērumu dabūja pie kāda priestera, Jasters devās uz Varšavu, Bet Pehovskis un Bendera devās uz Ukrainu, kaut arī Pehovskis vēlāk atgriezās Polijā, lai cīnītos pret nacistiem.

Viņu bēgšana no Aušvicas nenoveda pie desmit ieslodzīto nogalināšanas par katru izbēgušo. Tomēr Jastera vecāki vēlāk tika ieslodzīti Aušvicā. Bēgšana arī noveda pie tā, ka Aušvicas nometnē ieslodzītajiem sāka uztetovēt individuālu numuru.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

16.12.2017
Ienākt apollo.lv