Kā izturēties pret aprunāšanu?

Apollo
0 komentāru

Ko tur liegties, arī tev taču ir pazīstama tā — citreiz sazvērnieciskā, citreiz sirdi atvieglojošā, citreiz solidarizējošā — sajūta, kas rodas, kādu aprunājot…

Aprunātājs ar privilēģiju — draugs

Paši bīstamākie aprunātāji ir bijušie draugi un cilvēki, ar kuriem ir bijušas cie­šākas attiecības. Tādi par mums parasti zi­na vairāk.

Leldes stāsts: «Pirms kāda laika saņēmu piedāvājumu būt par kāda liela projekta vadī­tāju, un man pašai bija jāizvēlas komanda — cilvēki, ar kuriem kopā strādāšu, šajā izšķirīgajā brīdī man piezvanīja draudzene, ar kuru jaunības gados bijām tusējušas vienās kompānijās. Varētu teikt, ka viņa mani zina ļoti daudz. Satikāmies, pļāpājām, un viņai nepārprotami lika manīt, ka labprāt no manis sa­ņemtu darba piedāvājumu. Kāda iekšēja balss gan man teica, ka jaunos projektos nevajag vilkt iekšā cilvēkus no pagātnes, vēl jo vairāk no lai­ka, kurš bijis divdomīgi vētrains… Bijusī drau­dzene mūsu jaunības dienu trakumu un ēver­ģēlības varēja interpretēt, ka pašai tīk. No otras puses — es viņu novērtēju kā tiešām labu profesionāli, kas varētu tikt galā ar pienākumiem. Turklāt — kādēļ nepalīdzēt pazīstamam cilvēkam, ar kuru, var teikt, puspuds sāls kopā apēsts? Jutos pārliecināta par sevi, jo jau sen nedzīvoju tādu dzīvi kā toreiz. Uzai­cināju, un viņa, protams, piekrita. Arī viņa bi­ja mainījusies. Principā mēs abas bijām mainījušās uz labo pusi. Tā kā biju draudzenei priekšniece, viņa tagad čupojās ar sava līme­ņa cilvēkiem. Ar viņu atjaunot bijušo draudzī­bu ne gribēju, ne arī bija laiks. Viņa ātri atra­da kontaktu ar citiem kolēģiem, un es to vien jutu, ka viņa man aiz muguras kaut ko stāsta… Šādas tādas replikas viņa izmet, arī man klātesot. Nezinu, kāpēc. Lai kaitinātu? Nobie­dētu? Dotu mājienus? Šantažētu? Negribu apgalvot, ka viņa rok bedri… Bet man nav patīkami. Zinu, ka suns, kuram esmu devusi kau­lu, ir iekodis man rokā.. Otrreiz es viņu dar­bā vairs neņemtu. Uz ko gan es paļāvos — ka viņa turēs mēli aiz zobiem? Droši vien uz to, ka cilvēks beidzot ir pieaudzis — ar savu paš­cieņu un godaprātu. ..Es no savas pagātnes ne­kaunos. Uzskatu, ka esmu atvērts cilvēks un varu runāt arī par to, kas ar mani nolicis slikts. Būtībā tāda traka esmu vēl joprojām, tikai tagad man ir vairāk pašdisciplīnas. Es domāju, ir tā: tāpēc jau ir draugi (arī bijušie), lai saprastu tavas vājības. Varbūt arī pateiktu tev tās acīs, nevis nestu apkārt pa pasauli bazūnējot. Laikam tieši tāpēc mēs vairs neesam draudzenes.»

Kā izturēties pret aprunāšanu?

Psihoterapeiti iesaka — pirmkārt jau kontrolēt pašai savu rīcību. Jo aprunāšana, šis ķirmis, jau saēd cilvēku pašu. Ja tam nepievērš uzmanību un noņem no trases paškontroli, tā kļūst kā slikts paradums, kuru cilvēks bieži pats nepamana — kā nagu graušanu vai kāju šļūkāšanu, piemēram. Atskaties kaut uz trim pēdējām nodzīvotajām dienām un padomā — vai es­mu kādu aprunājusi? Ar kādu nolūku to esmu darījusi? Ko man tas ir devis? Vai jūtos mierā ar to? Vai šis fakts ceļ manu pašapziņu vai gremdē? «Cilvēkam, kurš staigā apkārt, aprunādams citus, visdrīzāk nav kaut kas kārtībā ar pašnovērtējumu,» uzskata psihoterapeite Gunta Jakovela. «Cilvēkam ar normālu pašapziņu nav va­jadzības nopulgot kādu citu, runājot par viņu sliktu, tādam nav jāatsperas uz citu vājībām, lai it kā paceltu sevi. Cilvēkam nav jāizceļas, lai apzinātos savu vērtību.»

Ingunas stāsts: «Vairāk vai mazāk visos kolektīvos un pat mājās savas dzimtas lokā vienmēr esmu jutusies kā baltais zvirbulis. Ne jau tā, ka mēģinu ar kaut ko izcelties, drīzāk nemēģinu nonivelēties un darīt to, ko citi, lai  iekļautos kolektīvā. Zinu, ka tieši šis apstāklis ir par iemeslu tam, ka mani aprunā. Visbiežāk tāpat vien, klačojoties. Nu labi, es varētu iet ar meitenēm pīppauzēs vai kopā ēst dienišķās pusdieniņas, sēdēt ar tantēm pie galda jubilejas reizēs un tādā veidā mākslīgi  no­ņemt dalu no iespējām mani aprunāt. Bet vai man to vajag?»

Un tas patiesi ir jautājums — cik tālu esam gatavas iet, lai tikai mūs neaprunā­tu? Cik ļoti esam gatavas saplūst ar pūli, lai tikai mūs nepamana? Bet varbūt tomēr aprunāšanu augstsirdīgi uztvert kā cilvēku vājību, kurai spējam stāvēt pāri? Jo pašas taču tik zemu nenolaižamies…

Pilnu rakstu lasi žurnāla «Marta» 10. jūnija numurā.

Kā izturēties pret aprunāšanu?

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv