Kā šķiras latvieši

Apollo
0 komentāru

Lai arī pēdējā laikā sabiedrībā daudz runāts par šķiršanos, pārsvarā secinot, kā tā ir pārāk izplatīta un negatīva parādība, atļaujos secināt, ka mūsu sabiedrība neprot šķirties.

2 bučojas, 3. gaida

Foto: AP/Scanpix

Visās tajās dzimumu cīņās par šķiršanos, pamešanu, to, kurā vecumā drīkst šķirties un kurā vairs ne, pilnīgi tiek aizmirsta cieņa. Nespēja šķirties civilizēti vai/un pieņemt tos, kas to spēj, ir rādītājs sabiedrības zemajam intelektuālajam un emocionālajam līmenim.

Protams, šķiršanās nav nekas slavējams. Bet dīvaini, ka sabiedrība ir nemierā nevis ar šķiršanos kā tādu, bet ar to, ka laulātie (vai vienkārši pāris) pēc šķiršanās spēj uzturēt pozitīvas attiecības.

Uz tiem, kas to spēj un pat dara ar prieku (tiekas, pārrunā dzīvi, rūpējas par bērniem, ja tie ir), skatās kā uz dīvainiem. Vai nu uzskata, ka tā ir ļauna izlikšanās, tagadējo «pusīšu» krāpšana, vai arī vēlme atgūt bijušās attiecības, vai vēl kas. Tikai ne cilvēcīgas attiecības…

Vēl skumīgāk, ja šādu attieksmi pauž viens no pāra. Tad otrs, kurš ir inteliģentāks un gudrāks, tiek padarīts par muļķi, jo vēlas būt cilvēks, kas nenīst otru, kurš taču tik tikko ir bijis tev pats tuvākais…

Izbrīnījos, lasot kādas šķirtas sievietes monologā sašutumu, ka viņas bijušais vīrs spēj uzturēt ar viņu neitrālas, bet cilvēciskas attiecības, citēju: «..nav ko izlikties par pieaugušiem cilvēkiem.» Nu jā… Tur viņai tiešām nav ko izlikties! Bet vīrietis tiek ievilkts negācijās, viņam to negribot. Vēl sliktāk, iespējams, ka cietējs ir arī bērns… Tā tiešām nav normāla pieauguša cilvēka attieksme.

Jā, šķiršanās nav patīkama, bet tas nav iemesls aizmirst jebkuru cieņu pret otru…

Pārsteidzoša ir arī jauno «otro pušu» (diemžēl atkal jāatzīst — biežāk sieviešu) spēja sadarīt dažnedažādas riebeklības, lai tikai traucētu savam bijušajam mīļotajam dzīvot — tomēr tuvam cilvēkam! Kāda tur tad ir bijusi tā mīlestība? Tās nav bijis!

Populārajā Rukšānes slejā «Sestdienā» lasīju par cilvēkiem, kas otru vai otra jaunos draugus aprunā un visādi cenšas ieriebt. Kas pats trakākais — tas cilvēks arī spēj noticēt citu teiktajam par savu bijušo draudzeni — tam, ka ticis krāpts vēl attiecību laikā utt. Ja cilvēku draudzība būtu bijusi stiprāka par negatīvajām emocijām, ja viņi turpinātu būt draugi, spītējot izmaiņām mīlas un seksa dzīvē, tas nebūtu iespējams.

Tādās attiecībās, kur bijusi un vienmēr ir savstarpēja cieņa, nevienam citam no malas nav tās saldās iespējas jaukt viena vai otra tagadējās attiecības vai vienkārši bojāt noskaņojumu. Par mīlestību bieži tiek saukta iekāre — fiziska, finansiāla un/vai emocionāla. To fizisko un finansiālo iekāri vēl mēdz atpazīt, bet emocionālo gan ne…

Jā, jā, emocionāla iekāre, tā sakot: viņš būtu tik jauks, lai ar viņu kopā skatītos zvaigznēs un runātu par Kantu… Ļoti jauka un atzīstama vēlme, bet tā vien vēl nav mīlestība… Tiek aizmirsts, ka attiecību pamatā jābūt arī cieņai. Par normu tiek uzskatīts kaut kāds mistisks «pienākums», kas automātiski nozīmē atteikšanos no katra personīgajām spējām lemt un izvēlēties.

Dīvaini ir tie, kas no mīlestības «pa taisno» iebrauc naidā, nevis tie, kas ciena otru pat tad, ja attiecības mainās, un savu laimi organizē paši.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

20.10.2017
Ienākt apollo.lv