Kā Vācija ar zīmuļiem un prezervatīviem finansēja Oktobra revolūciju Attēlu galerija

Apollo
70 komentāri

Vladimirs Iļičs Ļeņins parasti netiek saistīts ar kara laika spekulācijām un melno tirgu, taču noziedzība un spekulācijas palīdzēja finansēt viņa aktivitātes 1917. gadā. Liela daļa no naudas, kas viņam bija nepieciešama lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas sagatavošanai, tika iegūta ar importa eksporta uzņēmuma palīdzību, kas specializējās medikamentu, zīmuļu un vācu prezervatīvu kontrabandā.

Stāsta sākums meklējams Šveicē, kur Ļeņins dzīvoja Pirmā pasaules kara laikā. 1917. gada martā viņu Cīrihē sasniedza ziņas par revolūciju Petrogradā (tagadējā Sanktpēterburga). Esot boļševiku (Krievijas radikālākās sociālistu partijas) līderim, Ļeņina pienākums bija nekavējoties atgriezties. Taču kā? Ļeņina aicinājumi pārvērst Eiropas karu revolūcijā pret buržuāziju nebija vairojuši viņa popularitāti Francijā un Lielbritānijā, tādēļ došanās uz rietumiem, visticamāk, nozīmētu aizturēšanu bez tiesas. Taču ceļš uz ziemeļiem caur Vāciju nozīmētu, ka jāšķērso Krievijas ienaidniekam piederoša teritorija. Un atgriežoties Krievijā, viņam draudēja aizturēšana par valsts nodevību.

Atbilde tika meklēta sarunās, kas ilga vismaz nedēļu. Visbeidzot, Vācijas valdība piekrita nodrošināt Ļeņinam drošu ceļu līdz Baltijas jūrai, iesēdinot viņu noslēgtā apsargātā vilciena vagonā. Ļeņins vēlāk skaidroja, ka tiesiski vilciena vagons bijis «eksteritoriāls objekts», kas šķērsojis Vācijas teritoriju bez kontaktiem ar Vācijas pilsoņiem, potenciālajiem ienaidniekiem un spiegiem.

Ļeņina brauciens nebija slepens, un viņš centās izmantot katru izdevību iegūt atbalstu no sabiedrībā zināmām personām. Pēdējā brīdī, cenšoties iegūt starptautisku atbalstu, Ļeņins pat piezvanīja uz ASV diplomātisko misiju Šveicē. Tā bija svētdiena un klausuli pacēla kāds jauns vīrietis, kurš steidzās uz tenisa spēli. Viņš lika Ļeņinam pārzvanīt nākamajā dienā. Jaunais vīrietis Alens Dalless, kurš vēlāk kļuva par ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) direktoru, pēc tam mēdza ar šo stāstu izklaidēt viesus pie pusdienu galda.

Ļeņinam nevajadzēja ķeizara zeltu, lai nokļūtu mājās. Viņš pats samaksāja par otrās klases biļeti speciālajā vagonā. Taču jautājumi par viņa saistību ar Vāciju tik viegli neizgaisa.

Pēc atgriešanās Petrogradā, pārņemot partijas grožus savās rokās, Ļeņins uzstāja uz programmu, kas noraidīja imperiālistu karu un liberāļu un uzņēmēju pagaidu valdību, kas turpināja karot. Šāda nostāja radīja aizdomas, vai Ļeņins nav Vācijas marionete.

Francija lika noprast, ka viņiem varētu būt pierādījumi šim apgalvojumam. Šādu cerību iedrošināts, Krievijas pulkvedis Boriss Nikitins tika iecelts par galveno izmeklētāju šajā lietā. Viņš nosūtīja spiegu novērot, kā boļševiki izmanto telegrāfu, un maksāja informatoriem par visām baumām, patiesām vai nepatiesām.

Nikitinam tas bija pilnas slodzes darbs, taču vienīgās viņam pieejamās biroja telpas atradās tajā pašā ēkā, kurā mitinājās arī boļševiki. Rezultātā pulkvedis pats jutās kā novērojamais.

Tikmēr Krievija turpināja karu, jūnija beigās sākot ofensīvu Galīcijas frontē, kas gan cieta neveiksmi pēc trim dienām. Petrogradā izcēlās plašas nekārtības un ielu kaujas starp labējām un kreisajām bandām, apšaudes un panika. Pilsētā klejoja jaunas baumas par apvērsumu.

Atrodoties izmisuma situācijā, tieslietu ministrs Pāvels Pereverzevs centās novelt uz boļševikiem visu vainu par Krievijas smago situāciju. Viņa piedāvātie pierādījumi bija nepārliecinoši, taču doma, ka Ļeņins sadarbojies ar Vāciju, noveda pie viņa vajāšanas. Petrogradai slīgstot haosā, valdības algotņi izdemolēja boļševiku biroju un aizturēja vairākus redzamākos revolucionārus, tostarp Ļevu Trocki. Baidoties par savu dzīvību, Ļeņins, nomaskējies ar parūku un nodzinis bārdu, aizbēga no Petrogradas. Augustā pagaidu valdība viņu aizmuguriski notiesāja.

Presē tikmēr izplatījās dažādas baumas par boļševiku līderi, tostarp, ka viņa māsa ir spiedze Salonikos un ka viņš ir nogalināts. Trockis vēlāk atcerējās 1917. gada jūliju kā «pasaules vēsturē vismilzīgāko apmelojumu mēnesi».

Patiesībā Ļeņins nebija ne tuvu nāvei. Viņš izmantoja šo laiku, lai Somijā kaltu jaunus ambiciozus plānus. Septembra vidū Ļeņins atgriezās Krievijā, lai turpinātu cīņu par varu. Liktenīgā diena pienāca 1917. gada 25. oktobrī, pēc vecā kalendāra 7. novembrī, kad tika gāzta pagaidu valdība un Krievijā izsludināts padomju režīms ar Ļeņinu priekšgalā.

Tomēr jautājums par finansējumu revolūcijas noorganizēšanai palika līdz galam neatbildēts. Ļeņins paļāvās uz slepenību, bet Vācija viņu nodeva. 1917. gada beigās Vācijas ārlietu ministrs Rihards fon Kūlmans skaļi tīksminājās par savas valsts lomu boļševiku revolūcijā. Viņš sacīja, ka Berlīne jau sen plānojusi, kā panākt varas maiņu Krievijā. Grūtākais bijis atrast cilvēku, kas to varētu paveikt. Vācija atbalstījusi vairākas personas, sākot no somu nacionālistiem un beidzot ar Centrālāzijas džihādistiem. Kūlmans sacīja, ka tikai pēc finansiāla atbalsta saņemšanas no Vācijas, boļševiki spējuši nodibināt savu propagandas orgānu laikrakstu «Pravda». Finansiālā palīdzība boļševikiem sniegta pa dažādiem kanāliem.

Ļeņins savukārt apgalvoja, ka noraidījis visus vācu aģentus, kas pie viņa sūtīti.

Ļeņins pamatoti uzstāja, ka viņa partija nākusi pie varas, dodot balsi un formu īstām kaislībām un patiesam izmisumam. Tomēr naudas jautājums bija būtisks, jo laikraksti un plakāti nedrukājās paši. Un šajā mirklī tika iesaistīti zīmuļi un prezervatīvi.

Ļeņins nevarēja riskēt pieņemt tiešus kukuļus, taču Berlīne varēja atbalstīt viņa aģentus, nosūtot preces un pēc tam aizmirstot piestādīt rēķinu. Pēc tam preces tika likumīgi eksportētas uz Dāniju, iepakojums tika nelegāli nomainīts un tālāk tās tika pārdotas valstīm, kur imports no Vācijas bija aizliegts. Daļa peļņas nonāca pie boļševikiem caur uzņēmumiem Stokholmā. Svarīga loma šajā shēmā bija Jakovam Firstenbergam, kurš strādāja Skandināvijā bāzētā importa eksporta firmā, kuras direktori Aleksandrs Helphands un Georgs Sklarzs bija zināmi Vācijas aģenti. Lai gan Ļeņins publiski ignorēja Helphandu, Firstenbergs bija viena no viņa tuvākajām kontaktpersonām Eiropas ziemeļos.

1917. gada aprīlī Vācijas izlūkdienesta vadītājs Stokholmā ziņoja savai priekšniecībai, ka Ļeņins sekmīgi iekļuvis Krievijā. «Viņš darbojas tieši tā, kā mēs būtu vēlējušies,» viņš piebilda.

Tomēr beigās uzvarētāja lomā palika Ļeņins. Kamēr ķeizars un viņa ministri tika aizslaucīti no varas virsotnēm, Ļeņina impērija turpināja augt.

Raksta oriģināls publicēts laikraksta «The New York Times Opinion» sadaļā «Red Century», kurā apskatīta komunisma vēsture un mantojums simts gadus pēc Oktobra revolūcijas. Raksta autore ir vēsturniece un rakstniece Katrīna Merideila (Catherine Merridale), kura specializējusies Krievijas vēsturē.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

15.12.2017
Ienākt apollo.lv