Kad tavā teltī kāds jau mīlējas… 1.

Apollo
0 komentāru

Papardes zieda meklēšana ir neatņemama Jāņu nakts tradīcija — gluži tāpat kā siera ēšana, alus dzeršana un sēdēšana pie ugunskura. Bet vai tiešām daudzi to uzskata par skaistāko nakts piedzīvojumu? Es ne…

Neesam vairs tīņi

Kā jau katru gadu, arī šogad Jāņu nakti svinēt devāmies uz laukiem. Saule spīd, zāle zaļo — vārdu sakot, viss, ko izslāpusī pilsētnieka sirds var kārot. Jau pēcpusdienā ar manu cienīto nolūkojām vietu, kur, rīta gaismiņai svīstot, pārnakšņot.

Proti, uzslējām telti nelielā pļaviņā, tā patālāk no citiem līgotājiem. Kāpēc attālāk? Protams, tādēļ, lai, neviena netraucēti, varētu meklēt papardes ziedu. Pat nepieļāvām domu, ka mīlas priekus varētu baudīt brīvā dabā — fui, tur taču visādi kukuržņi, asi zāles stiebri un dažādas rāpojošas radībiņas. Nē, nē, neesam vairs tīņi un labprāt priekšroku dodam ērtībām.

Jāņi kā jau Jāņi: bija gan ugunskurs, gan tradicionālā šašliku cepšana, dziesmas, dejas, draugi… un alus. Tādā siltā vakarā miestiņš gāja iekšā kā smērēts. Mazliet pāri pusnaktij sapratu, ka prāts jau tik jautrs, ka tīri vai derētu doties uz telti leģendārā zieda meklējumos.

Kā par nelaimi, mana otrā pusīte vēl gribēja pasēdēt ar draugiem. «Nu, beidz! Kur mēs tagad iesim! Tik reti taču varam tā kārtīgi papriecāties ar draugiem!» viņš man čukstēja ausī. Un es viņam pilnīgi piekritu! Īpaši jau tāpēc, ka arī citi vēl turpināja čalot un smiet.

Mazliet nokavētie mīlas prieki

Teju vai pirmajai gaismiņai austot, beidzot abi bijām tādās burās, ka nolēmām — papardes zieda meklēšana vairs nav atliekama ne par minūti. Lēnā pastaigas solītī devāmies uz nolūkotās pļaviņas pusi. Bet tavu nelaimi! Mēs laikam bijām pārāk ilgi svinējušies, jo no mūsu telts nāca nepārprotamas skaņas — elšana, pūšana, guļammaisu čaukstēšana.

Kāds varbūt teiks, ka vajadzētu skaļo mīlas pārīti iztriekt no «privātīpašuma» un pašiem ķerties pie lietas. Bet mūsos pamodās tāda tolerance! Mēs klusiņām, lai teltī esošie pat nepamanītu, devāmies atpakaļ uz ugunskura vietu.

Pa ceļam gan apstājos un piedāvāju savai otrajai pusītei tomēr atcerēties tīņu gadus un pamīlēties brīvā dabā. Sacīts — darīts. Atradām klusu nostūrīti. Taču, tikko manas rokas kāri pogāja vaļā drauga bikšu priekšu, pavisam blakus izdzirdēju klusu balsi: «'bdien, Diānas tante!» Tas bija mūsu draugu 12 gadu vecais dēlēns, kas, vecāku nepieskatīts, droši vien bija nočiepis kādu cigareti vai pusizdzertu alus pudeli, lai klusībā ar draugu izbaudītu aizliegtos prieciņus.

Gluži vai samulsu! Esam taču pieauguši cilvēki, kādu piemēru mēs rādām?! Tā nu atkal nekā — ja jau apstākļi tā nozvērējušies pret mums, neko darīt — jāpaliek bešā.

Nobeigums — rīt.

Tikko manas rokas kāri pogāja vaļā drauga bikšu priekšu, pavisam blakus izdzirdēju klusu balsi…

Tikko manas rokas kāri pogāja vaļā drauga bikšu priekšu, pavisam blakus izdzirdēju klusu balsi…

Foto: Inga Kundziņa

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv