Kad tevi pamet… Attēlu galerija

Apollo
0 komentāru

Ne jau viena vien sieviete pasaulē ir nokļuvusi pamestās sievas statusā. Tiesa, kad TAS notiek, šķiet, ka notiek tikai ar tevi vienīgo. Tā kā sāp tev, nav sāpējis nevienam un nekad.

Un tomēr! Visas sāpes reiz rimstas. Turklāt tās vieglāk remdēt, ja neļauj savam ego plosīties un zināmā mērā no tā visa distancējas. Drusciņ pa gabalu lūkojoties, kas, protams, nav viegli paveicams, skaidrākas aprises iegūst arī tas otrs — ļaunais un nežēlīgais pametējs.

Te es atceros kādu franču TV seriālu, kurā galvenās varones mājkalpotāja — slovēniete — raudot sūdzējās, ka mīļākais viņu esot dikti stipri pametis. Tā, ka sāpot visi sāni… Skumjos notikumos saskatīt smieklīgo un saprātīgi spriest, manuprāt, ir pats jēdzīgākais, ko varētu darīt. Kaut vai tādēļ, lai nezaudētu savu cilvēcisko cieņu.

Agatas Kristi vārds nevienam neliek domīgi saraukt pieri un ilgi un saspringti lūkoties griestos, lai atcerētos, kas tā tāda. Tātad visnotaļ pazīstamā persona, kas drīzāk asociējas ar misis Mārplu un Erkilu Puaro, arī reiz bija nokļuvusi pamestās sievas godā (vai negodā). Par to var pārliecināties viņas autobiogrāfijā «Mana dzīve». To lasot, mani visvairāk sajūsmināja tas, cik inteliģenti un toleranti šī sieviete spēja distancēties tieši tad, kad sāpēja visvairāk.

Kaut kas Viktorijas laikmeta lēdiju audzināšanā ir tik ļoti valdzinošs!

Te būs fragments no Agatas Kristi pārdomām par to laiku, kad vīrs viņu «sāka» pamest. Kā labi zināms, tikai retos gadījumos pamešana notiek strauji — viņš teica, ka iet pēc sērkociņiem un neatgriezās…

Fragments no Agatas Kristi autobiogrāfijas «Mana dzīve»:

«Es nekādi nespēju saprast, kāpēc vīrs šajā laiksprīdī izturējās pret mani tik nelaipni. Viņš negribīgi atsaucās, kad es viņu uzrunāju. Tagad es to visu pārzinu daudz labāk, jo esmu vērojusi citus vīrus un sievas līdzīgos apstākļos un uzkrājusi dzīves pieredzi.

Viņš, manuprāt, jutās nelaimīgs tāpēc, ka bija man dziļi pieķēries un patiesībā negribēja mani sāpināt. Tāpēc vīram vajadzēja sev iestāstīt, ka viņš nemaz nedara man pāri — ka būtu daudz labāk, ja viņš mani atstātu, jo es varētu sākt veiksmīgāku dzīvi, ceļot…

Galu galā arī nodoties rakstīšanai un tādējādi sevi mierināt. Tā kā Arčiju mocīja sirdsapziņa, viņš nespēja izturēties laipnāk un bez cietsirdības. Mana māte vienmēr uzskatīja viņu par nežēlīgu. Es allaž biju redzējusi vīra iejūtību, jauko dabu, izpalīdzību un neērtības, ko viņš uzņēmās citu cilvēku labad.

Tomēr tagad žēlastības nebija — viņš cīnījās par savu laimi. Agrāk biju apjūsmojusi Arčija nepielūdzamību. Tagad tā bija jāizbauda man pašai.

Nav nepieciešams ilgāk kavēties pie šīm norisēm. Es izturēju gadu, jo cerēju, ka vīrs mainīsies. Taču tas nenotika.

Tā beidzās mana pirmā laulība.»

Kaut kas Viktorijas laikmeta lēdiju audzināšanā ir tik ļoti valdzinošs! 2 attēli Atvērt

Kaut kas Viktorijas laikmeta lēdiju audzināšanā ir tik ļoti valdzinošs!

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv