Kādēļ rodas atkarība

Apollo
0 komentāru

Vairākus gadus vērojot, kā tiek organizētas dažādas kampaņas «pret smēķēšanu», «pret narkotikām», «pret alkoholu», esmu nonācis pie dažiem secinājumiem. Ar tiem arī mēģināšu dalīties.

Kādēļ rodas atkarība

Foto: AFI

Jau iesākumā gribu uzsvērt, ka viss, ko teikšu, ir balstīts galvenokārt uz manu pieredzi un novērojumiem. Es nevaru pretendēt uz patiesības sludināšanu. To arī nevēlos darīt. Man pašam ir samērā liela pieredze atkarību jomā. Smēķēt sāku jau tad, kad mācījos trešajā klasē, tātad — deviņu gadu vecumā. Sākot ar divpadsmit gadu vecumu, sāku diezgan regulāri lietot alkoholu. Aktīvu dalību kāršu spēļu sesijās uz samērā lielām summām sāku, mācoties piektajā klasē, tātad — vienpadsmit gadu vecumā.

Visas iepriekš minētās darbības esmu turpinājis līdz pat trīsdesmit divu gadu vecumam. Tagad tās, protams, vairs nebija kāršu spēles skolas pagrabā. Tagad tie bija spēļu automāti, pie kuriem varēja veiksmīgi atbrīvoties no 500 latiem nepilnu piecpadsmit minūšu laikā. Tas vairs nebija ledusauksts vīns, kuru ziemas laikā dzērām neapsildītā vasarnīcā, jo tas tomēr bija daudzkārt interesantāk nekā iet uz skolu. Tagad tie bija seši litri alkohola kokteiļu katru dienu. Tagad tās vairs nebija desmit cigaretes nedēļā, bet gan trīsdesmit cigaretes katru dienu. Turklāt jāatzīst, ka ir ļoti grūti noteikt, kurā brīdī kāda no iepriekšminētajām darbībām ir kļuvusi par atkarību. Viens ir skaidrs pavisam noteikti — visām šīm darbībām ir tendence progresēt.

No visa iepriekš teiktā varu secināt, ka nekas mani nekavē atzīt sevi par atkarīgu no nikotīna, alkohola un azartspēlēm. No šīm pozīcijām tad arī mēģināšu pasniegt savu izpratni par atkarībām un to izcelsmi.

Kampaņas, kas vērstas pret atkarību izplatību, parasti ir informatīvas. Ar lekcijām un plakātiem tiek nodota informācija par alkohola un narkotiku kaitīgo ietekmi uz cilvēka organismu. Par to, cik briesmīgas sekas var būt apreibinošo vielu lietošanai. Ar šo rakstu es negrasos apšaubīt kādu no šīm patiesībām. Tomēr tas, ko es vēlos darīt, ir — palūkoties uz atkarībām «no otras puses». Izprast «aizliegtā augļa» saldumu un vilinājumu. Varbūt tad, ja spēsim izprast tās «labās lietas», ko var iegūt, lietojot apreibinošās vielas, mēs spēsim pietuvoties atkarības būtības izpratnei.

Sākšu ar ķermeniskām sajūtām, precīzāk — ķermeņa atslābuma sajūtu. To īpaši viegli var novērot smēķētāji vai atmiņā restaurēt tie, kas kādreiz tādi ir bijuši. Ievelkot dūmus plaušās, ķermenis piedzīvo sasprindzinājumu. Toties izpūšot dūmus no plaušām, rodas atslābums. Pieļauju, ka smēķētāji izjūt tieksmi nevis pēc cigaretes dūmu ievilkšanas plaušās, bet gan pēc dūmu izpūšanas no plaušām. Tieši šīs brīnumjaukās ķermeņa atslābuma sajūtas dēļ. Līdzīga iedarbība uz ķermeni ir arī alkoholam. Patiesi jauks ir piedzīvojums, kad visu ķermeni kā silts vilnis pārņem atbrīvotības sajūta. It kā kāds būtu atbrīvojis no smagas nastas. Līdz ar to iestājas arī miera un pasargātības sajūta. Šī sajūta patiesi ir ārkārtīgi patīkama, tāpēc mēģināsim papētīt to mazliet dziļāk.

Ja jau šī sajūta ir tik ļoti iekārojama, atliek vien secināt, ka parasti ikdienā ķermenis pastāvīgi piedzīvo saspringumu. Ķermenis pastāvīgi atrodas uzbudinātā, trauksmainā stāvoklī. Šī sajūta ikdienā ir tik ļoti ierasta, ka tiek uzskatīta par normu. Esmu gatavs pieļaut domu, ka vairākums cilvēku uzskata, ka tā tam arī jābūt, jo «ikdienas stress ievieš savas korekcijas». Tomēr es negrasos šādam uzskatam piekrist. Labprāt gribētu ielūkoties šajā situācijā vēl dziļāk, lai varētu noskaidrot, kas tad izraisa ķermeņa histērisko stresa stāvokli.

Kā pirmo noteikti gribu minēt bailes. Bailes, ka varētu nepietikt naudas. Bailes, ka mīļotais cilvēks varētu krāpt vai pat pamest. Bailes, ka varētu atlaist no darba. Bailes par sliktām atzīmēm skolā. Bailes no soda par nepaveiktajiem vai slikti paveiktajiem darbiem. Bailes no izsmiekla utt., utt.

Bieži vien ir tā, ka esam tik ļoti pieraduši pie tā, ka dzīvojam pastāvīgās bailēs, ka tās pārvēršas par kaut ko līdzīgu dabīgam fonam. Un tas, laikam ejot, tiek uzskatīts par gluži normālu parādību. Līdzīgi kā tad, ja, spogulī skatoties, redzam savas ausis, tomēr ikdienā par to eksistenci nemaz īsti nenojaušam. Tad izveidojas situācija, kad par bailēm tiek uzskatīti stāvokļi, kuri drīzāk līdzinās izbīlim. Tas ir kaut kas ārkārtīgi spēcīgs, pat iekšēji paralizējošs. Es gribu to tēlaini salīdzināt ar stāvokli, kad ķermenis ir pastāvīgi pieslēgts elektriskajai strāvai. Tā nav tik spēcīga, lai radītu briesmas dzīvībai, bet nav arī tik vāja, lai tās iedarbība netiktu sajusta. Tomēr palaikam tiek doti daudz stiprāki strāvas impulsi, kas sagādā īpaši nepatīkamas sajūtas. Ar savu pieredzi varu apliecināt, ka atbrīvošanās no šādas pastāvīgas baiļu fona sajūtas kaut vai uz nelielu laiku ir brīnišķīga.

,

Tomēr bailes nav vienīgās, kas ķermeni notur nepārtrauktā stresā. Te liela nozīme ir arī vainas izjūtai, aizvainojumiem un sliktai sirdsapziņai.

Lai izskaidrotu vainas izjūtas rašanās mehānismus, būtu padziļināti jārunā par dusmām un bailēm. Tomēr tā būtu tikai teoretizēšana, kas nedotu nekādus ievērojamus augļus. Manuprāt, vislabāk šīs lietas var izprast, nevis izlasot par tām, bet gan praktiski tās «caurjūtot» vai «caurdzīvojot» individuālajā vai grupu psihoterapijā. Atļaušos pieminēt tikai to, ka manā izpratnē vainas izjūta varētu tikt pielīdzināta kādai neizprotamai un dziļi nepatīkamai pienākuma apziņai. Līdzīgi kā darot kādu darbu, kas ir ļoti nepatīkams, pat pretīgs. Nespējot atrast pietiekami labu izskaidrojumu tam, kāpēc es to vispār daru, tomēr turpināt šo darbu veikt.

Vainas izjūtas un aizvainojumu saknes var būt slēptas diezgan dziļā pagātnē — bērnībā. Līdzīgi ir arī ar slikto sirdsapziņu. Jau sen it kā «aizmirsti» notikumi var radīt ārkārtīgi nepatīkamu emocionālo fonu visai atlikušajai dzīvei. Šeit ļoti interesanti iezīmējas tas, kā pavisam niecīgi nodarījumi, kas veikti agrā bērnībā, var atstāt ļoti ievērojamu negatīvo fonu vēlākajā dzīvē. Šim apstāklim es redzu tikai vienu izskaidrojumu. Tas nodarījums, ko esmu veicis savā bērnībā un kas darījis man sliktu sirdsapziņu, tajā laikā ir bijis ļoti svarīgs un nozīmīgs. Ir gājuši gadi. Ir pieaudzis mans ķermenis. Ir attīstījusies arī mana dvēsele (emocionālā daļa). Tomēr šis notikums un ar to saistītais nodarījums palicis man atmiņā tikpat nozīmīgs kā toreiz, kad vēl biju bērns.

Līdzīgi ir arī ar aizvainojumiem. Arī tiem ir tendence palikt atmiņā un veidot nosēdumus, kas iztēlē tiek daudzkārt pārspīlēti attiecībā uz šodienas ķermeņa un dvēseles vecumu jeb izaugsmi.

Jau katra atsevišķi šīs izjūtas ir pietiekami atbaidošas. Tomēr pārsvarā tās sastopamas visas kopā. Tāpēc izveidojas ļoti piesātināts izjūtu kokteilis, no kura gribas pēc iespējas ātrāk atbrīvoties. Un te ar zināmu nožēlu jāatzīst, ka alkohols vai kāda cita narkotiska viela ir spējīgi sniegt tikai īslaicīgu atpūtu jeb izglābšanos no šīm izjūtām. Faktiski lielākā laika intervālā tas situāciju vēl vairāk pasliktina, jo parasti sirdsapziņa kļūst aizvien sliktāka. Palielinās arī vainas izjūta un aizvainojumi.

Ar visu šo es vēlos uzsvērt, ka alkoholismu, narkomāniju vai azartspēļu atkarību es neuzskatu par nelaimīgas dzīves iemeslu. Drīzāk tās ir nelaimīgas dzīves sekas. Atkarības ir likumsakarīgas sekas tam, kas noticis kaut kad pagātnē.

Ja skatos uz alkoholu nevis kā uz ienaidnieku, kas izposta manu dzīvi, bet — gluži pretēji — kā uz labāko draugu, kurš manu dzīvi padara kaut cik ciešamu, viegli ir saprast arī to, kādēļ tik lielas grūtības sagādā atteikšanās no atkarībām.

Man pašam ir labi zināms tas, cik grūti ir principiāli atteikties no alkohola lietošanas, kaut uz salīdzinoši neilgu laiku. Šādu pieredzi ieguvu laikā, kad vēlējos noskaidrot, vai man gadījumā nav problēmas ar pārmērīgu alkohola lietošanu. Sajūta bija tāda, it kā man kaut kas būtu atņemts. Kaut kas tik nozīmīgs, bez kā mana turpmākā dzīve vairs nevar būt tik laba kā iepriekš. It kā es būtu palicis bez palīdzības, bez atbalsta.

Šķiet, ka esam nonākuši līdz jautājumam: ko tad darīt ar tām sajūtām un emocijām, kuras izraisa tieksmi lietot apreibinošas vielas? Šeit atkal vēlos atgādināt, ka balstos tikai uz savu pieredzi un varu ieteikt tikai to, ko pats esmu pārbaudījis.

Domāju, ka kompleksai problēmai varētu derēt komplekss risinājums. Tieši tā esmu rīkojies arī pats. Emociju un vainas izjūtu būtību vislabāk varēju izprast grupas psihoterapijā — psihodrāmā. Toties sliktās sirdsapziņas un aizvainojumu jautājumus risināju ar 12 soļu atveseļošanās programmu. Šādu iespēju guvu, iesaistoties pašpalīdzības grupā. Domāju, ka ļoti noderīga varētu būt arī individuālā psihoterapija pie laba speciālista, kuru, manuprāt, Latvijā nav nemaz tik daudz. Ir vēl arī daudzas garīgas atveseļošanās programmas. Izvēles iespējas ir pietiekami lielas, un katrs, kurš nopietni meklēs, varēs atrast sev piemērotāko. Šajā situācijā noteikti svarīgākais ir nevis pārgudri filozofēt par kaut kādām iespējām, bet darīt. Vienmēr praktiski darīt. Tas vienmēr būs grūtāk nekā tikai fantazēt par darīšanu. Tomēr tikai reālai darbībai var būt reāls iznākums.

Un vēl. Nebūt nav obligāti jāpadara sevi atkarīgu no kādas vielas vai procesa, lai varētu sākt vai turpināt garīgo izaugsmi. Domāju, ka katru cilvēku lielākā vai mazākā mērā skar slikta sirdsapziņa, vainas izjūta un aizvainojumi. Var jau, protams, sejai uzlikt pārgudras vai svētlaimīgas izteiksmes masku un izlikties, ka šīs lietas notiek tikai ar citiem cilvēkiem. Tomēr ir kāds visnotaļ iedarbīgs paņēmiens, ar kuru katrs pats var noskaidrot, vai kāda no pieminētajām lietām prasa dziļāku analīzi. Šis paņēmiens ir gluži vienkāršs. Ir vajadzīga tikai pildspalva, papīrs un apņēmība godīgi uzrakstīt atbildi uz jautājumu: «Vai man patīk mana dzīve?» Ja atbilde pārsteidzošā veidā izrādīsies negatīva, varbūt tas būs pietiekami labs iemesls tam, lai sāktu meklēt kardināli jaunus risinājumus.


Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

20.08.2017
Ienākt apollo.lv