Kādus draudus rada Enerģijas dzērienu aprites likumprojekts?

Apollo
40 komentāri

Kad nākas saskarties ar kādas pārtikas preces aprites ierobežošanas mēģinājumiem, kā argumentu izmantojot to, ka tās patēriņš varot kaitēt veselībai, prātā nāk kāda sengrieķu filozofa tēze: viss ir inde, un viss ir zāles - atšķirība ir mērā. Mēra sajūta ir tā, kas mums dzīvē nāk līdzi no vecākiem, skolas, arī tautas tradīcijām un senču paradumiem. Mēra sajūta ir zināšanas, priekšstats un pārliecība par «pareizu» vai «nepareizu» uzvedību vai rīcību. Pārliecība ir viens no spēcīgākajiem stimuliem, kas nosaka mūsu dzīves ritmu un bieži arī cilvēka likteni. Pārliecības dēļ tūkstošiem cilvēku dodas apzinātā nāvē, par ko mēs varam pārliecināties vai ik dienas, lasot mediju ziņas par notikumiem pasaulē. Šāda pārliecība mūsu civilizācijai un kultūrai var būt nepieņemama, bet tas jau ir cits jautājums. Svarīgi, saprast, ka tā iesakņojas pašā sabiedrībā un tās locekļos jau no agras bērnības.

Kādus draudus rada Enerģijas dzērienu aprites likumprojekts?

Foto: Edijs Pālens/LETA

Mūsu civilizācijā brīvība, arī brīva preču kustība, saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), ir viens no demokrātiskas un uz tiesiskiem pamatiem balstītas valsts pamatprincipiem. Nepamatota jebkuras preces brīvas kustības ierobežošana Latvijā, kā Eiropas Savienības dalībvalstī, nevar būt pieļaujama. Ticu, ka jautājums par pēdējā laikā tik daudz apspriesto enerģijas dzērienu tirdzniecības ierobežošanu nepilngadīgajiem, ir motivēts ar vislabākajiem nodomiem - rūpēm par viņu veselību. Taču mēģinājums šo nodomu īstenot ar administratīviem ierobežojumiem, kā tas paredzēts šobrīd Saeimā skatāmajā likumprojektā «Enerģijas dzērienu aprites likums», visdrīzāk ir viens no visneefektīvākajiem. Turklāt, var droši prognozēt, ka šādu rīcību Eiropas Komisija traktēs kā prettiesisku rīcību, kuras rezultātā bez pietiekama pamatojuma ir apdraudēta kāda produkta brīva patēriņa kustība Eiropas Savienības vienotajā tirgū. Katrā ziņā par pamatojumu nekādi nevar uzskatīt likumprojekta anotācijā pieminētos argumentus, ka enerģijas dzērieni, «varbūt», «iespējams» vai «var» negatīvi ietekmēt bērnu un pusaudžu veselību. Bet, mīļie cilvēki, pasaulē tā nenotiek. Lielākais, ko uz «iespējams», «var» vai «varbūt» pamata var darīt - ierosināt profesionālu speciālistu pētījumu par enerģijas dzērienu ietekmi uz dažādām vecuma grupām, to lietojot dažādos apjomos un apstākļos. Droši vien tas arī būtu jādara.

Arī paši likumprojekta autori atsaucas uz 2009.gadā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes50 (EFSA) izvērtējumu par divām bieži sastopamām enerģijas dzērienu sastāvdaļām - taurīnu un glikuronolaktonu. EFSA speciālistu secinājums - šīm sastāvdaļām nav negatīvas ietekmes uz cilvēka veselību. Ja mums tomēr šķiet, ka minētais pētījums bijis nepilnīgs, piemēram, nav vērtēta kofeīna vai kāda cita komponenta ietekme uz veselību, tad jāveic ne mazāk rūpīgi un metodiski korekti pētījumi arī par šīm vielām.

Kamēr šādu pētījumu rezultātu nav, kas pierādītu kādu vielu negatīvu ietekmi uz cilvēku veselību, iniciatīva radīt likumisko bāzi, kas aizliedz tirgot enerģijas dzērienus, līdz 18 gadu vecumam, sabiedrības (jauniešu) veselības interesēs, LESD 36.panta kontekstā var tikt interpretēta kā valsts amatpersonu vēršanās pret brīvu preču kustību Latvijā un savā būtībā nepamatotu tirdzniecības ierobežojumu. Piedevām, Eiropas Savienībā pastāvošā vispārpieņemtā prakse paredz pirms balsojuma un lēmuma pieņemšanas attiecīgās valsts parlamentā, jebkura jauna regulējuma saskaņošanu Eiropas Komisijā.

Līdz ar to, aizliedzējam var nākties rēķināties ar tiesu darbiem, jo aizliegumi var tikt uzskatīti par patvaļīgu kāda produkta ražotāja un tirgotāja ierobežojošu diskrimināciju. Lai patiešām varētu apspriest reālu aizliegumu ieviešanu, vispirms ir statistiski jāpierāda Latvijas bērnu un jauniešu paradumi - cik daudz un, kādos apmēros enerģijas dzērieni tiek lietoti, kāda ir veselības aprūpes statistika Latvijā, vai sabiedrība kopumā spēj izsekot enerģijas dzērienu patēriņam. Tāpat ir jāpierāda, ka noteikto mērķi nevar sasniegt ar citiem līdzekļiem, piemēram, ar atbilstoša vai brīdinoša papildmarķējuma ieviešanu. Pirms visi šie minētie kritēriji netiks izpildīti, aizliegums tirgot enerģijas dzērienus līdz 18 gadu vecumam būtu tikpat nesamērīgi kā, piemēram, aizliegt konditorejas izstrādājumu lietošanu to sastāvā esošo transtauku dēļ, vai kartupeļu čipsus - lielā sāls daudzuma dēļ.

To vai citu produktu lietošana ir fizioloģiska nepieciešamība. Kā, cik un, kādā veidā tos lietot, ir kultūras sastāvdaļa. Tā veidojas jau no mazotnes ģimenēs, bērnu dārzā, skolā utt. Tā ir vecāku un audzinātāju atbildība, bērnus pieradināt pie saprātīgiem un veselīgiem produktu lietošanas paradumiem. Ja šo paradumu nav, tad visbiežāk to nav bijis arī ģimenē un, tad nekādi aizliegumi vai ierobežojumi tos neaizstās. Nereti var panākt pat pretēju efektu - kā mēdz teikt, tieši aizliegtais auglis ir vissaldākais. Vēsture ir raiba ar šādiem piemēriem.

Pirms vairāk kā 90 gadiem - 1920.gada sākumā, ASV oficiāli stājās spēkā «sausais» likums, ar kuru tika aizliegta vai ierobežota alkohola ražošana, transportēšana un tirdzniecība patēriņam. Daudzos štatos šāds aizliegums tika ieviests vēl agrāk. Tika ierobežota pat alus ražošana un pārdošana. Valstī pārstāja funkcionēt simtiem alkohola ražotņu un alus brūžu, tika aizvērti vairāki tūkstoši bāru un restorānu. Sabiedrības kārtības, labklājības un veselības skatījumā pirmajos gados pēc aizliegumu ieviešanas situācija, kā rādīja pirmie tā laika pētījumi, bija iedvesmojoša - 3.5 reizes ielās samazinājās klaidoņu skaits, cietumā ieslodzīto skaits saruka četrkārt, cilvēki sāka vairāk patērēt pienu un sulas, veselības rādītāji manāmi uzlabojās, bet ekonomikā kopumā pieauga mājsaimniecību uzkrājumu apjoms.

Taču tad notika tas, ko par šiem sākotnējiem rezultātiem sajūsminātie likumdevēji gaidīja vismazāk. Jau 1920.gadu vidū gangsteru bandas visus pozitīvos efektus praktiski bija nonivelējuši. Vesela kuģu flote, vilcienu sastāvi, automobiļu kolonnas tika organizēti alkohola piegādei nelegālās patēriņa vietās. Neskatoties uz to, ka cīņai ar nelegālo alkohola tirdzniecību bija noalgoti ap 2.5 tūkstoši slepeno aģentu, neredzētos apmēros muitā, policijā, citās valsts varas iestādēs, arī politikā pieauga korupcija. Aprēķināts, ka līdz 1920.gadu beigām mafija, pateicoties «sausajam» likumam bija nopelnījusi ap 2 miljardiem ASV dolāru. Tā «sausais» likums ASV pilnībā izgāzās un 1933.gadā tas tika atcelts. Tiesa, atsevišķos štatos dažādi alkohola tirdzniecības ierobežojumi vēl turpināja pastāvēt. Pēdējā «noturējās» Misisipi pavalsts, kur «sausais» likums pilnībā tika atcelts tikai 1966.gadā.

PSRS šo rūgto vēstures mācību ignorēja un 1985.gadā ieviesa stingrus ierobežojumus alkohola patēriņam. Diemžēl rezultāts neko daudz neatšķīrās no bēdīgās ASV pieredzes, varbūt tikai ar to atšķirību, ka toreiz vēl nebija izveidojusies spēcīga organizētās noziedzības (mafijas) struktūra. Šeit «jautājums» tika risināts daudz vienkāršāk - masveidā izplatījās kandžas tecināšana mājās tā, ka no veikaliem pilnībā pazuda cukurs un pat lētās karameļu konfektes, bet tauta, neskatoties uz pirmajiem it kā pozitīvajiem rezultātiem veselības uzlabošanā, drīz vien atsāka nodzerties vēl straujākā tempā, nekā pirms ierobežojumu ieviešanas. Pavisam drīz, jau 1987.gadā, PSRS vadība, pārliecinājusies par alkohola patēriņa ierobežošanas pilnīgu izgāšanos, bez lieka trokšņa tos atcēla.

Divu lielvalstu pieredze alkohola ierobežošanā, protams, nav vienīgā. Arī mūsdienās alkohola lietošana daudzās valstīs tiek mazāk vai stingrāk kontrolēta. Tā tas ir, piemēram, Ziemeļvalstīs (izņemot Dāniju), kur alkohola ražošana pārsvarā ir valsts monopols un grādīgie dzērieni tiek aplikti ar ievērojamu akcīzes nodokli. Šie ierobežojumi laika gaitā vairākkārt tika mīkstināti, taču par to efektivitāti ziemeļu kaimiņvalstīs joprojām turpinās diskusijas.

«Sauso» likumu ieviešanas (un atcelšanas) pieredzi alkohola gadījumā varbūt nevar tieši attiecināt arī uz ierobežojumiem enerģijas dzērienu tirdzniecībā. Taču tieši šī pieredze bija viens no galvenajiem apsvērumiem preču brīvās aprites principa ieviešanai Eiropas Savienībā un citās valstīs.

Gribētos aicināt pievērst uzmanību šim likumprojektam, jo tas nav stāsts tikai par enerģijas dzērieniem, bet gan par visai negatīvo pieredzi dažādu ierobežojumu ieviešanā - vai nesagaidīsim, ka ierobežojot enerģijas dzērienu tirdzniecību, no veikalu plauktiem drīz vien pazudīs, piemēram, līme? Vai tad ierobežosim arī tās tirdzniecību? Kas tālāk? Tas ir stāsts arī par tradīcijām, kultūru un paradumiem, tajā skaitā arī ēšanas un dzeršanas kultūru mūsu ģimenēs, par jauniešu iekšējo motivāciju. Un, vēlreiz uzsvērsim, arī par ES valstu saistību ievērot pieņemtos, kopējos spēles noteikumus, t.sk. preču brīvas aprites jomā, par kuru pārkāpšanu jau ne vienreiz vien mums, kā valstij, nācies vilkt ārā savus, ne pārāk biezos maciņus.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

21.11.2017
Ienākt apollo.lv