Kants un viņa ķildnieki

Apollo
0 komentāru

Jau pirmajā reizē, kad pirms daudziem gadiem kā filosofiju vēl maz pazīstošs students centos izbokstierēt Imanuela Kanta «Tīrā prāta kritiku», manu zaļo prātu piesais­tīja ne tik daudz pagalam nopietnā izziņas teorijas doktrīna (transcendentālā estētika, fenomenālā un noumenālā pasaule utt.), bet gan drīzāk dzīvīguma iespaidu izraisošā Kanta pamanītā «prāta ķilda ar sevi pašu», kaut vienlaikus izbrīnīja Kanta varonī­gie centieni prāta ķildošanos izbeigt.

Tagad es mazliet ironiski teiktu, ka Kants šķita kā no darba pienākumiem noguris pieaugušais, kam bērnu klaigas, spiedzieni un skraidelēšana pamatīgi krīt uz nerviem. Kad mēs paši vairs neesam bērni, šāda trokšņaina enerģija mūs nezin kāpēc visbiežāk dīvainā kārtā uztrauc, turklāt vairāk nekā pašu ra­dītais troksnis, ko paši bieži vien nepamanām un kurš šķiet jēgpilns.

Bet, kad bērnu kņada pārsniedz pieļaujamās robežas, seko barga rāšanās, reizēm pat pēriens. Šādā itin sadzīviskā veidā varam iztēloties «Tīrā prāta kritikā» notiekošo, kaut arī taisnības labad jāatzīst, ka Kanta filosofiskais diskurss it nemaz neatgādina aizkaitināta cilvēka diskursu, to caurauž labvēlība pret saviem pretiniekiem, jo viņi, galu galā, ir devuši vielu viņa pārdomām. Kantam piemīt ķil­das samierinoša tiesneša rāmā stāja.

Kad Kants apgalvo, ka prāts ķildojas pats ar sevi, viņš neapraksta sava prāta stāvokli, bet gan zem vienota prāta jēdziena apvieno filosofijas vēs­turē pastāvējušās diskusijas, piemēram, par to, vai pasaulei ir bijis sākums laikā, vai substance sastāv no vienkāršiem elementiem — tādi klasiskie metafi­zikas jautājumi. Kanta piedāvātajā prāta jēdzienā filosofijas vēstures laiks ir apstājies un, tā teikt, pārgājis visu viedokļu vienlaicībā.

Tādējādi apgal­vojot, ka «prāts ķildojas pats ar sevi», tiek domātas filosofu ķildas, kuras rodas no tā, ka filosofi sliecas spriest par lietām, kas atrodas ārpus pieredzes robe­žām. Kamēr vien tiks pārkāptas pieredzes robežas un izteikti nepierādāmi apgalvojumi, filosofu ķildas turpināsies. «Tīrā prāta kritika» grib dalīt galu šīm ķildām un cenšas izstrādāt atbilstošu metodi.

Pārfrāzējot Fridrihu Nīči, varam teikt, ka kritis­kais prāts dzimst no ķildu gara. Filosofu ķildošanās par apgrūtinošu tiek uztverta tāpēc, ka tiek kavēta domāšanas attīstība, jo prāts savā spekulatīvajā lie­tojumā (tas ir, izejot ārpus pieredzes robežām) arvien no jauna atgriežas pie tiem pašiem nepierādāmajiem apgalvojumiem, tos bezgalīgi variējot ar ķildošanās karstumā radītiem jēdzienu nošķīrumiem vai jaunām metaforām.

Ķildnieki ir ne tikai pamfletu sacerētāji, bet arī gaužām nopietnie sholasti. Turklāt viņi no Kan­ta puses izpelnās nosodošus skeptiķu un klejotāju apzīmējumus [AIX]1. Proti — metafizika sevī joprojām nes senā barbarisma pēdas un to joprojām nomoka iekšēji kari; tā ir bezgalīgu strīdu arēna, kur prāts iegrimst «pretrunu tumsā» [A VII], kur to novārdzina nekad neizsīkstoši jautājumi. Metafizika līdzinās arēnai, kur neviens cīkstonis vēl līdz galam nav uzvarējis un ie­guvis paliekošu vietu.

Atsaucoties uz Hobsu, Kants runā par prāta at­rašanos dabiskā stāvoklī, ko palīdz pārvarēt kritika: «Bez šās kritikas prāts atrodas it kā dabiskā stāvoklī un var pierādīt vai nodrošināt savus apgalvojumus un pretenzijas tikai ar kara starpniecību. Turpretim kri­tika, visus lēmumus smeldamas no paša prāta pamat-kārtulām, (..) sagādā mums tiesiska stāvokļa mieru, kur mēs varam risināt savas ķildas tikai procesa ceļā. Dabiskajā stāvoklī ķildas izbeidz uzvara (…), bet tie­siskajā stāvoklī ķildas tiek izbeigtas ar tiesas spriedu­mu, kam (…) jānodrošina mūžīgs miers» [B 779-780].

Pirmajā brīdī šķiet, ka Kants kritikas uzdevu­mus un būtību raksturo ar veselu virkni metaforu, kas drīzāk novērš uzmanību no «Tīrā prāta kritikas» kā izziņas teorijas (kā to filosofiskajā tradīcijā ie­rasts interpretēt). Taču minētais citāts nav vienīgā vieta, kur parādās vārdi «tiesiskais stāvoklis», «pro­cess», «tiesas spriedums», kurus visus varam apvie­not zem «prāta tribunāla» nosaukumā.

Franču filosofs Žans-Liks Nansī (Jean-Luc Nancy) savā grāmatā «Kategoriskais imperatīvs» («L'Im-peratif categoriaue» — Paris: Flammarion, 1983) šo terminu klātbūtni «Tīrā prāta kritikā» piedāvā neuz­skatīt par nejaušību, bet gan par visa Kanta kritiskā projekta atslēgu. Nansī saka aptuveni šādi: Kanta filosofija drīzāk ir juridiska, nevis epistemoloģiska.

Bet, kad Nansī pievēršas Kanta filosofijas juridiska­jam raksturam, runa nav par tiesībām kā īpašu fi­losofijas tēmu vai refleksijas priekšmetu. Drīzāk jau runa ir par Kanta filosofiju kā par pašos pamatos juridiska diskursa formu, kad filosofija sevi leģitime juridiski, proti, atsaucoties uz kādām cilvēciskajam prātam piemītošām tiesībām uz vispārnozīmīgumu. Kants prātu bieži nosauc par «likumdevēju».

Tieši šis prātam dotais raksturojums Nansī šķiet simptomātisks un vienlaikus problemātisks. Prāts kā likumdevējs un strīdus izšķirošais tiesnesis, pēc Nansī domām, it nemaz nav jāuztver kā vienkārša no jurisprudences sfēras pārņemta metafora, bet gan drīzāk kā Kanta filosofēšanas metodes vadlīnija. Pa­skatīsimies tuvāk, kāda aina izveidojas, sekojot šai Nansī interpretācijas hipotēzei.

«Tīrā prāta kritikā» ne reizi vien ir minēts prāts kā likumdevējs, kā augstākās tiesas instance (sk.B 768), taču šos raksturojumus aizēno kritikas nojēgums, ko mēs visbiežāk sliecamies interpretēt kā vērīgas do­māšanas darbību, kā zināšanu pieauguma blakus rezultātu. Līdz ar to «Tīrā prāta kritika» gluži viennozīmīgi tiek pieskaitīta pie izziņas teorijām.

Kritika it kā «vienkārši» ir jauns izziņas teorijas paveids, kas blakus izziņas spēju darbības aprakstam pievieno arī teorētiskā prāta lietojuma robežu noteikšanu jeb priekšrakstu. Taču, pēc Nansī domām, tieši robežas nojēguma ieviešana «Tīrā prāta kritiku» no epistemoloģijas pārvērš tādā kā filosofiskā jurisprudencē, jo Kants neaprobežojas ar vienkāršu izzināmās pasaules novietošanu fenomenālajā pasa­ulē un nošķiršanu no noumenālās pasaules.

Vismaz «Tīrā prāta kritikas» ietvaros Kantam ir svarīga ne tik daudz izzināmās pasaules «īstenā» uz­būve, cik filosofisko diskursu pretenziju uz patiesību pamatotība un tiesiskums. Šķiet, ka Kantam svarīga ir ne tik daudz pati prāta darbība (jo, piemēram, netiek tālāk meklēts prāta un sapratnes kopīgais avots), cik šīs darbības izvērtēšanas kritēriji.

Kants veic «teorē­tiskā prāta tiesību pētījumu» [B XXXIV]. Šī pētījuma ietvaros transcendentālā dedukcija ir prāta preten­ziju tiesiskuma un taisnīguma pierādīšanas metode, kas tiešā veidā aizgūta no jurisprudences. Dedukcija Kantam ir juridiska, nevis dabaszinātniska (proti, epistemoloģiska vai metodoloģiska) procedūra.

Tiek atzītas vai noraidītas tiesības, nevis atklāta patiesība. Patiesība parādīsies tikai tad, kad būs izstrādāta visa transcendentālās filosofijas sistēma.

Kaut gan nevaram arī izslēgt, ka prāta paštais­nums arī ir pati «patiesība». Kritikas kā prāta tribu­nāla ietvaros pilnīgi pietiek ar to, ka apgāžam pre­tinieku viedokļus un padarām savu spriedumu par ķildniekiem vismaz neatspēkojamu. Tiklīdz prāts tiesnesis fiksē pieredzes robežu pārsniegšanu, tā attiecīgais spekulatīvais viedoklis zaudē savu leģiti­mitāti, un prāts tiesnesis var uzskatīt, ka tam speku­latīvo viedokļu ķildās vairs nav jāiesaistās.

Kritiskais prāts it kā vienkārši novēršas, distancējas no ķildnie­kiem. Kanta padoms lasītājiem ir šāds: «(..) drīzāk nolūkojaties no kritikas drošā mājokļa uz šo ķildu, kas cīnītājiem var būt pūļu pilna, bet jums noder par laika kavēkli (..)» [B 775].

Bet vai tas mums liek domāt, ka «Tīrā prāta kriti­ka» ir vien laika kavēklis? Arī tā mēs varētu iztēloties šo nopietno darbu… Arī laika kavēklis nepaliek bez pozitīviem rezultātiem, jo, kā atzīmē Kants, ķilda (vai varbūt ari ķildas kritiska izvērtēšana) «izkopj prātu», «izlabo prāta spriedumus» [B 772]2.

Bet Kants prāta mūžīgo mieru tā ari nespēja panākt: ne jau visi piekri­ta viņa tiesneša lēmumam un turpināja ķildoties vien tālāk, ierindojot ari Kantu pārējo ķildnieku vidū. Un tā nu filosofi ķildojas joprojām…

Atsaucoties uz «Tīrā prāta kritiku», citēju Imanuela Kanta tekstu Ata Rolava tulkojumā (Rīga, 1931. un 1934. gads). Burts A norāda uz 1. izdevumu, bet burts B — uz 2. izdevumu.

2 Par strīdiem starp filosofiem un starp cilvēka dažādajām spē­jām kā «prāta izkopšanas» līdzekli antropoloģiskajā rakursā raksta Žans-Fransuā Liotārs. Filosofiskie strīdi Kantam ir cilvēka prātu rosinoši līdzekļi: ..raugoties no antropoloģiskā viedokļa, filosofijas sniegtais labums ir nepastarpināti fizisks, tas pavisam vienkārši ir veselība…» (Jean-Francois Lyotard «Judicieux dans le diffērend»// J. Derrida et ai. La Facultē dejuger. — Paris: Minuit, 1985. — P. 203). Tādējādi gluži ne­vilšus «Tīrā prāta kritikas» «blakus rezultāts» (ciktāl tas nešķiet teorētiski, filosofiski nozīmīgs) izrādās esam dzīves mākslas piekopšana: šeit ir rodams ne tikai kāds diskursīvi teorētisks ieguvums, bet arī labums pa­šam cilvēkam.

Kants un viņa ķildnieki

www.gustavus.edu

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv