Kāpēc mēs speram «kreisos soļus»?

Apollo
0 komentāru

Tas ir noticis! Satikušies divi cilvēki, kas meklējuši viens otru, lai dalītos priekos, bēdās un ikdienas rūpēs.

"abnelphoto.com&qu ot;
http://creativecommons.org/licenses/by-sa/2.0/deed.en

"abnelphoto.com&qu ot; http://creativecommons.org/licenses/by-sa/2.0/deed.en

Foto:

Tomēr katru dienu mēs satiekamies ar daudziem cilvēkiem, iepazīstam jaunus un interesantus domubiedrus, kas var izvērsties kā iespēja krāpt savu otro pusīti. Šajā sakarā rodas kaudze jautājumu: Kāpēc cilvēki tā dara? Kas ir iemesls? Vai to var novērst? Varbūt ar to  jāsamierinās? Kāpēc kāds krāpj otru — ir neuzticīgs, bet cits savukārt spēj būt uzticīgs līdz mūža galam? Vai var atrast vienu definīciju neuzticībai? Vai sieviešu neuzticības iemesli atšķiras no vīriešu motīviem? Kāpēc jākrāpj savs draugs (-dzene), vīrs, sieva? Kas biežāk krāpj — vīrieši vai sievietes? Vai cilvēki, būdami neuzticīgi, jūtas laimīgi?

Jēdziens «laulāto neuzticība» radies, tikai pamatojoties uz noteiktām cilvēku seksuālās dzīves stadijām. Primitīvajās ciltīs vīriešu un sieviešu savstarpējās attiecībās valdīja neierobežota brīvība. Viņi varēja stāties seksuālās attiecībās ar jebkuru pretējā dzimuma partneri, tostarp ar saviem bērniem. Tikai pēc tam, kad radās monogāmās ģimenes un nostiprinājās privātā īpašuma tiesības, vīriešiem radās jautājums par sievas uzticību, viņi vēlējās, lai mantojums tiktu tieši viņa pēcnācējam, bet ne svešam bērnam.

Tiek uzskatīts, ka vīrietim jāiemieso dzīvē savas būtības instinktīvā — bezrūpīgā — daļa, kas pielīdzināma mednieka dabai. Mednieks ne tikai ilgi un azarta pārņemts dzen pēdas savam medījumam, bet spēj to arī novērtēt. Aktualizētā mednieka daba liek vīrietim novērtēt sievietes dotumus — augumu, kājas, matus, lūpas, pieiet viņai klāt uz ielas un sākt sarunu tā, it kā abi sen būtu pazīstami. Šāda uzvedība liecina, ka mednieka instinkts ir labi saglabājies. Tomēr ir mednieki, kas ievēro medību noteikumus, bet ir arī tādi, kas tos ignorē, un, iespējams, to ir pat vairāk, viņus sauc par malu medniekiem. Emocionālajās attiecībās (nelikumīgās medībās) viņiem ir vienaldzīgs sievietes statuss (laulība, vecums), šajā spēle viņi iesaistās ļoti azartiski, lieto dažādus sievietei glaimojošus līdzekļus, panāk viņas pretimnākšanu un, saņēmuši sev vēlamo, dodas nākamajās medībās.

Tomēr mūsdienās sastopamas arī sievietes malu mednieces. Lai arī šķiet, ka neuzticība no vīrieša puses ārēji neatšķiras no neuzticības no sievietes puses, tomēr neuzticīgās sievas, draudzenes biežāk piedzīvo vilšanos un sirdsapziņas pārmetumus nekā baudu. Ir arī daudz ļoti apmierināto ar savu poliseksualitāti, dubulto dzīvi un likteni. Ja arī ģimene saglabājas, sāpes, neuzticēšanās ēna paliek: var saprast, bet ne piedot; var piedot, bet ne aizmirst.

Lai gan tik un tā neuzticība ir bieži sastopama. Varbūt tas ir adrenalīns, varbūt attiecību stiprināšana, iespējams, tas palīdz novērtēt otro pusīti, bet tik un tā rezultāts ir sāpīgs un mokošs. Bieži vien kaut vai viena neuzticības reize radikāli var mainīt attiecības — tā var gan šķirt cilvēkus, gan satuvināt, gan atstāt kopā kā divus aukstus, sasalušus ledus klučus.

Bieži vien šis solis nav ilgi plānots un tas notiek pats no sevis, spontāni, bet tālākais jautājums — cik ilgi tas turpinās? Tad jau arī rodas šī sadursme attiecībās, kas var izraisīt dažādas sekas! Ja tā ir viena reize (alkohola iespaidā), to varētu daudz vieglāk un ātrāk piedot nekā tad, ja neuzticība ilgst jau vairākus mēnešus.

Tiek uzskatīts, ka neuzticība ir vairāk atkarīga no rakstura iezīmēm un cilvēka straujuma. Psihologs B. Muldvorfs raksturo dažus vīriešu un sieviešu tipus, kuriem raksturīga nosliece uz ārlaulības sakariem:

Vīriešu tipi:

Donžuāns — vīrietis kā personība nenobriedis, vairāk par visu viņš vēlas patikt, un neuzticība viņam sniedz narcistisku apmierinājumu (paštīksmināšanos).

Netiklis jeb sieviešu pavedējs — tips, kura aktivitāti izraisa pārmaiņu vai daudzveidības vajadzība, kā arī priekšstati, ka par vīrišķību liecina tieši seksuālo uzvaru skaits.

Mūžīgi neapmierināmais — pastāvīgi meklē mīlestību, bet ne ar vienu sievieti neizveido emocionāli noturīgus sakarus.

Sieviešu tipi:

Kārdinātāja — vēlas daudz pielūdzēju, grib, lai viņu mīlētu, šī mērķa sasniegšanā izmanto arī seksu, tomēr viņas patiesā dzimumtieksme nav visai izteikta.

Piedzīvojumu meklētāja — iesaistās īslaicīgos seksuālos piedzīvojumos, kas skar viņas jūtas, jo savā mājā ir/var būt laba sieva un māte. Mīl savu vīru, ar kuru gan nerod kopīgu seksuālo valodu. Saviem piedzīvojumiem partneri izvēlas pati, meklē seksuālos pārdzīvojumus, kuru ģimenes dzīvē pietrūkst.

Padevīgā — nevar vīrietim atteikt, jo pretējā dzimuma kaislība izraisa viņā uzreiz atbildes reakciju, tātad zems dzimuma uzbudinājuma slieksnis. Pati iniciatīvu neizrāda, gūdama apmierinājumu, padevīgi atdodoties partnera varai, nespēj atteikt, jo viņš ir stiprāks.

Neapmierinātā — nerod apmierinājumu nevienā dzīves sfērā  (ne ar vīru, ne kolēģiem, ne draugiem un tuviniekiem). Šaubās par savas izvēles pareizību, pat ja sakari ir ilgstoši. Viegli iemīlas citā, kuru sākumā pārvērtē. Mīlas sakaros bieži jūtas vainīga un kļūst nepanesama.

Tas, kā izvairīties no neuzticības attiecībās, pirmām kārtām ir ikviena pašapziņas un emociju jautājums, jo cilvēkiem ir skaidri jāzina, kāpēc viņi ir kopā un kāpēc viens pie otra turas. Jārūpējas, lai attiecībās netrūktu optimisma, prieka un laimes brīžu, kā arī kopīgas izklaides un atpūtas. Vienam otrs jāatbalsta un jāuzmundrina dzīves tumšajos periodos un jāpalīdz arī tikt galā ar problēmām, ja redz, ka viens cilvēks to nespēj. Ja jāietur distance, tā jāietur, ja nē, jāņem savā paspārnē. Un galvenais — runāt, par visu, visām problēmām un sāpēm. Divu cilvēku reālās savstarpējās attiecības vienmēr ir sarežģītākas par jebkuru gudru teorētisku modeli vai shēmu. Var mokoši pārdzīvot dzīvesbiedra (-es) neuzticību un tomēr viņu mīlēt. Spēja izprast un piedot ir augstāka par greizsirdību un patmīlību. Laimīgas ir tās ģimenes, kurās vīrs un sieva jūtas brīvi savās jūtās, savos kontaktos, aizraušanās veidos, bet par visu augstāk vērtē ģimeni, un, ja ierobežo, tad tikai sevi, ne otru. Dalīta bēda — pusbēda!

Īstā piemērošanās ir:

- pacietība;
- cieņa kaut vai pret kopīgo pagātni vai labo darbu uzplaiksnījumiem;
- prasme saklausīt otra uzskatus un pārliecību;
- atteikšanās no savām egoistiskajām interesēm;
- pašaizliedzība un prasme kalpot mīļotajam cilvēkam un bērniem.

Šo uzskaitījumu var turpināt, jo to visu prasa atrašanās kopsavienībā. Tas nenozīmē nodot visas savas intereses un dzīvot vienmuļībā, apspiestībā un klusumā, bet gan apzināti atrasties pastāvīgi uzkopjamā kopdzīvē.

Kad kāds amerikāņu psihoterapeits jau vairākas nedēļas vadīja semināru, viena no dalībniecēm viņam jautāja, vai psihoterapeita sieva pa šo laiku nekļūšot neuzticīga un ko tādā gadījumā viņš darīs. Psihoterapeits atbildējis: «Es atvainošos, ļoti atvainošos par viņai sagādātajām neērtībām.» «???» «Jā, jā, jo neuzticība ir psiholoģiska problēma, garīguma problēma» (Karpova Ā., 2000).

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

23.08.2017
Ienākt apollo.lv