Kāpēc visi vīrieši mani atšuj? Tas ir kāds lāsts?

Apollo
151 komentārs

«...Pēc pēdējās satikšanās jūtos atkal satriekta. Kāpēc visi vīrieši atšuj mani? Kā tā var būt, ka visas attiecības beidzas ne no manas puses, tas ir kāds lāsts vai kā? Esmu simpātiska, pārliecināta par sevi, figūrai viss savās vietās, nav par daudz un nav par maz. Paziņas ir teikuši - nebūtu mēs draugi, es tevi noteikti apprecētu, jo kā sieva un bērnu māte tu būtu lieliska,» raksta portāla mammamuntetiem.lv lasītāja Evelīna.

Attēlā redzamā sieviete nav raksta varone

Attēlā redzamā sieviete nav raksta varone

Foto: http://www.flickr.com/photos/acquea/ http://creativecommons.org/licenses/by-sa/2.0/deed.en

Līdz šim biju diezgan skeptiska stāstīt savu bēdu kādā forumā, bet nu ir pienākusi tā reize, ka vēlos izpausties un lūgt pēc padoma. Esmu vēl jauna, saprotu, ka visa dzīve vēl priekšā, bet, ja paskatās no malas, esmu tik daudz ko piedzīvojusi, ka nevēlos pat atcerēties.

Pienāca kārtējā šķiršanās. Līdz šim ir bijušas tikai 3 attiecības, ar pirmo puisi biju kopā gadu, gāja visādi, bet beigās sapratu, ka tā bija jaunības spontanitāte, jo tad uz attiecībām neskatījos tā, kā šobrīd. Neilgi pēc pirmajām attiecībām sagāju kopā ar otro puisi  - viss šķita ideāli, atbalsts, lutināšana, nebija nekādu dižo strīdu, iemīlējušies bijām ne pa jokam. Viņš bija arī mana pirmā mīlestība. Viss aizgāja tik tālu, ka saņēmu bildinājumu, par kuru nolēmām nevienam neteikt līdz pabeigšu skolu, bijām jau izsapņojuši, kādas varētu būt kāzas un tā, bet beigās sanāca tā, ka tās bija tikai ilūzijas. Pienāca diena, kad viņš nokrāpa, mēs izšķīrāmies un tad teicu, ka ar to meiteni nekas nesanāks, jo viņu pazinu, un, ka mani atpakaļ tik viegli neatgūs.

Bija ļoti liels pārdzīvojums, strauji izkāmēju, negribēju neko ēst, bija naids uz sevi, ko gan tādu nepareizi darīju, ka viņš pret mani tā.

Nepagāja ne mēnesis, ka viņš saprata, ka tiešām ar viņu nekas nesanāks. Tā nu sāka mani uzrunāt, visādi centās izdabāt, par cik manas jūtas pret viņu vēl bija ļoti stipras, tad piedevu viņam. Sākotnēji mēs slepus tikāmies, tas piešķīra arī tādu mazu rozīnīti. Pagāja gads, viņš visu laiku skandināja, ka esot bijis muļķis, ka tā izdarījis, tā kaut kur pagāja vairāk kā gads un tad pēkšņi kā ar āmuru pa pieri būtu dabūjusi, viņš paziņoja, ka nevēlas vairs attiecības, ka gribot izbaudīt brīvību un, ka sen it kā vairs neesot bijušas jūtas pret mani. Protams, biju šokēta. Atkal nesapratu, kāpēc tā, jo viss šķita skaisti. Uzskatu, ka kopā pavadītie 3 gadi bija skaisti, lai gan tagad saprotu, ka bija «rozā brilles».

Tagad padomājot par tām attiecībām, sapratu, ka viņa attieksme pret mani nemaz nebija tik laba.

Pēc mūsu attiecībām, viņš ātri vien atrada citu no sava darba un tagad jau dzīvo kopā. Prieks par viņu, jo tagad tiešām saprotu, ka kopdzīve ar viņu būtu bijusi grūta, jo zemapziņā laikam neesmu piedevusi to krāpšanu. Pagāja gads, kad iepazinos ar trešo puisi - kopā bijām pusgadu, bet tad izlēmām, ka nav tas īstais viens otram. Pateicoties viņam, es ātrāk aizmirsu man nodarītās sāpes, viņš bija mans «plāksteris».

Pagāja kādi 6 mēneši, es biju pārvākusies uz citu pilsētu un sapratu, ka nevēlos vairs būt viena. Gribējās vīrieti sev blakus, kas varētu aizstāvēt, būtu līdzās, uzticētos, atbalstītu viens otru utt.

Nekad neesmu uzskatījusi, ka klubi būtu veiksmīga iepazīšanās vieta, tāpēc izmēģināju iespēju iepazīšanās portālā. No sākuma jautāju - ko es vispār šeit daru? Jo ļoti daudz izmisīgu seksa piedāvājumi izskanēja, bet tad kaut kas interesants notika- man uzrakstīja vīrietis X, nobrīnījos, ka uzreiz nepiedāvā uz gultu. Sapriecājos!

Tā nu kādu laiku sarakstījāmies un nolēmām satikties. Viņš atbrauca pēc manis, aizbraucām uz tuvāko benzīntanku pēc kafijas un turpat mašīnā parunājāmies. Pirmais iespaids bija labs - pieklājīgs, inteliģents, interesants sarunu biedrs. Radās tāda saikne, it kā es viņu jau sen pazītu. Pie sevis nodomāju, vai beidzot man paveicies? Ar viņu laiks paskrēja nemanot. Līdz bija kāds mulsinošs brīdis - viņš pateica, ka nevarēšot nodrošināt nopietnas attiecības un tad nodomāju, viss atkal esmu vīlusies, bet tad pēkšņi viņš mani noskūpstīja. Es biju neizpratnē, tad nu viss vakars beidzās ar ideālu seksu, nesapratu, kā tas gadījās, jo nemēdzu atdoties svešam vīrietim.

Tā nu nolēmām seksam bez attiecībām, man tas kaut kas jauns un kāpēc gan nepalutināt ar kaut ko sevi? Šis vīrietis bija vislabākais seksa partneris kāds man jebkad bijis.

Diezgan bieži satikāmies, bez seksa mums bija arī ļoti interesantas sarunas. Tā nu bija pagājuši kādi 3 mēneši un kā par pārsteigumu, viņš aizveda mani pie sevis, kaut arī bija teicis, ka nekad nevedīšot mani pie sevis. Tas man sačakarēja prātu, man tiešām bija cerība, ka kaut kas varētu beidzot sanākt. Viņš mani ļoti piesaistīja un ne jau tikai dēļ izskata un seksa, bet pēc viņa iekšējā «es». Brīvos brīžos pieķēru sevi bieži domājam par viņu, biju jau noskaņojusies, ka teikšu, ka vēlos kaut ko vairāk. Saskaņa mums bija, bet pagāja 4.mēnesis kopš tikāmies. Tāpat satikāmies, tikai pēdējās reizēs bija tikai sarunas, nekāda seksa. Sapratu, ka kaut kas nav tā. Un jā, mana intuīcija nepievīla - viņš paziņoja, ka vairs nevaram tikties, jo esot kāda sieviete, ar kuru tā kā kaut ko bīdot. Un tad es atklāju, ka viņš mani simpatizē un, ka ir jau radusies pieķeršanās.

Pēc pēdējās satikšanās jūtos atkal satriekta. Kāpēc visi vīrieši atšuj mani? Kā tā var būt, ka visas attiecības beidzas ne no manas puses, tas ir kāds lāsts vai kā? Esmu simpātiska, pārliecināta par sevi, figūrai viss savās vietās, nav pa daudz un nav par maz. Paziņas ir teikuši - nebūtu mēs draugi, es tevi noteikti apprecētu, jo kā sieva un bērnu māte tu būtu lieliska.

Man jau atkal ir krities pašlepnums pēc tā visa. Kaut arī visu laiku strādāju pie sevis, lai pilnveidotu visās jomās, bet nav, kas to visu novērtētu. Ir tādas, kurām līp vīrieši kā mušas pie mušpapīra, bet viņas tikai ar tiem spēlējas un nav pat pelnījušas, bet kāpēc man tā ir?

Ļoti gribu satikt kādu, kuram varētu sevi uzticēt, ar kuru veidot nopietnas attiecības, jo pati par sevi esmu ļoti uzticīga un novērtēju to, kas man ir dots. Tā vien gribās satikt kādu, ar kuru varētu veidot ģimeni, ļoti gribu mazulīti un esmu jau tam visam gatava. Rodas tikai jautājumi - kāpēc ar mani tā? Kāpēc man neveicas? Kas man par vainu? Esmu izmisumā!

Autore: Evelīna 

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

24.11.2017
Ienākt apollo.lv