Kārkliņa: Visu mūžu basketbolu nespēlēsi Attēlu galerija Intervija

Apollo
7 komentāri

Ar Kristīni Kārkliņu iepriekšējo reizi tikāmies tieši pirms gada, kad viena no labākajām Latvijas basketbolistēm sāka skatīties karjeras beigu virzienā, sakot, ka jāsāk izvērtēt prioritātes - spēlēt izlasē vai beigt tajā karjeru un pievērsties privātajai dzīvei. Pēc gada notikumi krasi nav mainījušies, Kristīne joprojām domā par karjeras beigām un saka, ka šī gada Eiropas čempionāts viņai par 99% ir pēdējais. Skaļi viņa par to nerunā, bet atzīst, ka sevi neapmānīsi, tādēļ, iespējams, ka šī ir viņas pēdējā intervija kā izlases spēlētājai.

- Kad pērn tikāmies, tu sacīji, ka pirmajā vietā veselība un tad var domāt par izlasi. Ņemot vērā, ka arī šogad tu esi izlasē, tad tev ar veselību viss kārtībā.

- Vairāk  vai mazāk, bet jā. Vienmēr nedaudz sāpēs kaut kas, nezinu nevienu profesionālu sportistu, kuram nebūtu bijuši savainojumi. Patlaban nav tādu veselības problēmu, ka es nevarētu doties laukumā.

- Bija kāds brīdis, kad pieļāvi, ka varētu šogad nebūt valstsvienības rindās?

- Beidz (smejas). Pērn izcīnījām vietu Eiropas čempionātā un tagad nepiedalīšos? Es vēlos uz to «krējumu» aizbraukt.

- Redz, Zane Tamane šogad atteica izlasei.

- Es gribēju izcīnīt iespēju braukt uz čempionātu un arī spēlēt tajā, neskatoties uz to, cik spēcīga ir izlase. Tāpēc arī pērn viss tika darīts, lai šogad tur būtu. Man patīk čempionāti un šāda tipa turnīri, kad īsā laikā jāaizvada daudz spēļu. Piedalīsies spēcīgas komandas un šie ir basketbola svētki.  Piecpadsmit dienu laikā varēs baudīt labu basketbolu. Labprāt spēlētu tikai čempionātos, nevis kvalifikācijā (smejas).

- Motivācija tātad ir.

- Jā, protams.

- Kā šo motivāciju var uzturēt karstu? Atkal pieminēšu Tamani, viņa izteicās, ka izlasē bijusi daudzas vasaras un vēlas atpūsties. Tev šādas domas galvā neienāk?

- Man ir doma kaut kad beigt spēlēt basketbolu... domāju, ka šis man ir pēdējais Eiropas čempionāts, jo ātri tuvojos 30 gadu slieksnim un man ir arī mērķi sākt darboties uzņēmējdarbībā, un basketbols vienā brīdi kā darbs beigsies. Katram cilvēkam ir citādāk un Zanei neko nevar pārmest. Cilvēki ir nospēlējuši desmit vasaras pēc kārtas, cits vairāk, cits mazāk. Mums brīvais laiks nemaz tik daudz nav, pusotru mēnesi ziedojamies izlasei, katru dienu aizvadot pa diviem treniņiem.  

- Pazīstamais Latvijas basketbola treneris Armands Krauliņš nesen intervijā Latvijas televīzijai sacīja, ka, viņaprāt, Latvijas Basketbola savienība (LBS) nav darījusi visu iespējamo, lai izlases rindās līdzjutēji ieraudzītu pieredzējušās basketbolistes, kuras šogad paziņojušas par nespēlēšanu valstsvienībā. Vai izlases vadībai regulāri jārunā ar spēlētājām par spēlēšanu izlasē vai arī pietiek vienu reizi aprunāties un neatgriezties pie šī jautājuma?

- Ar varu nevienu nepiespiedīsi spēlēt, tas ir skaidrs. Tās meitenes, kuras beigušas spēlēt valstsvienībā, jāliek mierā, jākoncentrējas uz tām, kuras turpina to darīt. Mums ir jaunas meitenes izlasē. Ja spēlētāja izlēmusi, ka nevēlas pārstāvēt izlasi, to jārespektē. Iespējams, viņas sevi ir izsmēlušas un saprot, ka vietā jānāk jauniem cilvēkiem. Viņas savu vārdu ir pateikušas. Vai tika darīts viss, lai pierunātu vai pārliecinātu basketbolistes, to es nezinu. Nezinu, kā šīs lietas tika kārtotas. Var varbūt sezonas sākumā aprunāties ar spēlētāju, dodot laiku izlemt, un sezonas laikā apjautāties vēlreiz, gaidot galavārdu, taču, ja atbilde ir «nē», ir jārespektē šis lēmums. Nevajag visu laiku raudāt un pierunāt kādu, varbūt paies gadi un kāda no tām, kura beigusi karjeru izlasē, izdomās atgriezties.

- Ar tevi izlases vadība sezonas laika bieži sazinās?

- Bieži nē, man zvanīja sezonas vidū, aprunājāmies, pajautāja, vai esmu gatava turpināt spēlēt. Teicu, ka spēlēšu, ja ar veselību viss būs kārtībā. Par tālāko nākotni pārmijām dažus vārdus, bet domāju drīz beigt karjeru.

- Interesanti, kura beigs agrāk – Tu vai Liene Jansone?

- (Smejas). Domāju, ka mēs reizē. Basketbolu visu mūžu nespēlēsi, mēs esam sievietes nevis veči, kas var spēlēt līdz 40. Kāda grib veidot ģimeni, cita darīt kaut ko citu un tas paņem daudz laika gan no organisma, gan veselības. Ļoti bieži pēc neveiksmīgākas sezonas ir mentāls sagurums un uz basketbolu negribas skatīties, labāk paņemt vasaru brīvu un ar jaunām baterejām gatavoties jaunai sezonai. Neteikšu, ka pēc sezonas ir viegli aizvadīt treniņus, kuri nereti ir fiziski grūtāki kā sezonā.

- Cik ilgi tev sanāca atpūsties pēc sezonas?

Divas nedēļas.

- Pietiekoši?

- Jā. Aizbraucu atpūsties uz ārzemēm, dažas dienas paņēmu brīvas, kad neko nedarīju, bet pēc tam atsāku skriešanu un gāju uz svariem. Basketbolu gan neaiztiku, jo sezona beidzās ne pārāk skaisti, basketbols bija apnicis. Ar svaigām domām un emocijām ierados izlasē.

- Kad pērn tev jautāju, vai Turcija ir solis uz augšu vai nē, tu atbildēji, ka to zināsi tikai pēc sezonas. Tagad ir īstais laiks pateikt un salīdzināt Spānijas un Turcijas basketbolu.

- Sacensību un līmeņa ziņā viennozīmīgi solis augšup, jo patlaban Turcijā spēlē vislabākās spēlētājas. OK, ar izņēmumiem – vēl Krievijā un Francijā. Šeit ir divi izteikti lielie līderi, bet bija komandas, kuras uzvarēja tos. Katrā komandā bija labas ārzemju basketbolistes un turnīrā tika demonstrēts labs līmenis. Bet pirms došanās uz turieni man visu nepastāstīja un neliels pārsteigums bija tas, ka vienlaicīgi laukumā var atrasties trīs ārzemnieces. Mums divas pamata centra spēlētājas bija no ārzemēm un vēl viena malējā basketboliste bija leģionāre. Viņām bija garantēts spēles laiks un līdz ar to es ne vienmēr tiku laukumā. Saspēles vadītāja komandā bija vajadzīga, lai pārdriblētu bumbu pāri centram un atdotu piespēli. Treneris nemācēja izmantot mūsu stiprās puses un veidot kombinācijas, izmantojot mūsu trumpjus.

- Tu laukumā gāji kā otrais numurs?

- Kā pirmais, bet mums bija laba saspēles vadītāja un vēl viena basketboliste, kura varēja spēlēt gan pirmā, gan otrā numura pozīcijā. Mans viedoklis, ka sastāva komplektācija nebija pārdomāta, bet sezonas beigās mani jau nekas vairs nepārsteidza.

- Play-off sākāt un beidzāt pret Ievas Kubliņas Stambulas «Fenerbahce», zaudējot pirmajā kārtā ar 0-4.

- Pret Stambulu labi nospēlējām sērijas pirmo maču. Regulārajā sezonā labi nospēlējām vienas spēles sākumu, kur viņas nedaudz pabiedējām. Domāju, ka viņas bija uztraukušās pret mums, jo mēs spēlējām mazā zālē, kura vienmēr bija pilna. Kombinācijas nevarēja sadzirdēt, bija pamatīgs troksnis, kuru uztaisīja, piemēram, 20-30 cilvēku. Pēc mačiem tiek dedzinātas dūmu sveces.

- Bet tu nenožēlo, ka devis uz turieni?

Man vispār nepatīk kaut ko nožēlot dzīvē. Labāk nožēlot to, ko izdari, nekā to, ko nepaveic. No visa var mācīties , arī no sliktas pieredzes. Tagad zinu, kas notiek Turcijā, kāds ir basketbols līmenis, sadzīve musulmaņu valstī un tā tālāk. Man nav ko sūdzēties, bija arī labas spēles, bet treneris līdz galam man neuzticējās.

- To, ko pirms došanās dzirdēji par Džejhanu, apstiprinājās?

- Man pamaz stāstīja par to vietu, bet devos uz komandu, kura bija laukos. It kā 100 000 iedzīvotāju, Latvijas mērogā liela pilsētā, bet turkiem tie ir lauki, pilsētā ielās traktoru vairāk kā automašīnu. Sajūtas, dzīvojot mazā miestā, nevar salīdzināt, piemēram, ar Stambulu, tā ir diena pret nakti. Basketbols apmēram vienāds, bet bagātākajiem klubiem labāki apstākļi. Piemēram, mums bija viena maza svaru zāle, kurā vieta praktiski bija diviem cilvēkiem. Es neteiktu, ka tas bija solis atpakaļ, tas bija savādāks solis, solis citā virzienā. Tagad zinu, kā ir dzīvot austrumos, tev piecreiz dienā zvana un aicina uz lūgšanām. Tādas lietas, kuras rietumniekiem liekas nesaprotamas un nezināmas. Viņiem ir savādāks domāšanas stils un citas tradīcijas. Būt sievietei musulmaņu valstī ir pavisam citādāk nekā rietumos. Bija interesanti, būs ko pastāstīt bērniem. Par Turciju man pieraksti saglabāti.

- Tad jau tev savs blogs jātaisa.

- Apmēram tā sanāk. Ar Lieni (Jansoni) pārrunājām savus piedzīvojumus.

- Bet Lienei laikam sliktas atmiņas par Turciju.

- Tas jājautā viņai.

- Tu gribētu palikt Turcijā?

Sākums bija ļoti grūts un jāatzīst, ka Džejhanā es neiedzīvojos. Ziemassvētkos brīvdienu nav, jo viņi tos nesvin. Laikam pirmo reizi karjerā svētkos nebiju mājās un nav forša sajūta ziemassvētkus svinēt caur skype. Bet pie visa jau pierod – ja no sākuma nevarēju iedomāties, ka atgriezīšos, tad sezonas otrajā pusē bija vieglāk, jautrāk un interesantāk. Paceļoju pa Turciju, biju Izmirā, Kapadokijā. Turcija ir skaista zeme, var just, ka esi aizbraucis uz senu valsti, jūti vēstures elpu. Principā uz katra soļa var just vēsturi. Ja bija viens brīdis, kad es teicu, ka nekad mūžā nebraukšu uz turieni, tad tagad ir citas emocijas un nekad nesaki nekad.

- Pērn šajā laikā tu jau zināji, kurā valstī spēlēsi. Vai tāpat ir arī tagad?

- Nē, nav gan (smejas).

- Man liekas, ka tu man melo.

- Nē, nemeloju, tiešām nezinu. Ir piedāvājumi no citām komandām, taču patlaban vēl neesmu parakstījusi līgumu. Man patīk, ka jau pavasarī zinu, kur spēlēšu jaunajā sezonā, bet šogad es negribu steigties. Pērn man 24 stundu laikā bija jāizlemj par līguma parakstīšanu, taču šogad vēlos apdomāt visus «par» un «pret». Skriet pakaļ naudai nav manās interesēs un nekad tā arī nav bijis.

- Krievijā maksā labas algas...

- Nē, uz turieni es nebraukšu. Man arī nav piedāvājumu no turienes. Ja būs, tad sākšu domāt. Gribu braukt tur, kur zinu, ka jutīšos labi. Es gribu nogaidīt un nevēlos sasteigt.

- Pavisam drīz sāksies Eiropas čempionāts. Ko no jums mēs varam gaidīt? Ja tu saki, ka tev šis būs pēdējais čempionāts, tad aiziet no izlases vajadzētu ar medaļām.

- (Smejas). Kāpēc gan ne? Domāju, ka pirmais uzdevums ir tikt ārā no apakšgrupas un tas ir grūts. Mums ies grūti, ir jauna un nepieredzējusi komanda, izņemot dažus kadrus. Esam jauna un zaļa komanda, bet potenciāls ir. Sniegums pārbaudes spēlēs nav slikts. Ceru, ka izkļūsim no grupas un tālākais jau būs bonuss. Jāskatās, kas nāks pretī.

-  Andai Eibelei teicu, ka bez Tamanes «garais gals» ir vajāks nekā pērn kvalifikācijā, bet viņa īsti nepiekrita manam viedoklim. Iespējams, vēlējās paslavēt šī gada meitenes.

- Zane deva lielu pienesumu uzbrukumā un aizsardzībā, bija balsts zem groza. Pērn praktiski viņa bija vienīgais piektais numurs, šogad mums arī ir viens – Aija Brumermane. Viņai bijusi laba sezona, nav traumu. Es nevaru pateikt vājāks vai stiprāks, bet teiktu, ka «garais gals» ir citādāks. Ir spēlētājas, kuras uzņemsies to, ko pagājušajā gada paveica Zane. Komandai ar Zani bija lielāka pieredze, jo tāda pieredze nav nevienai citai centra spēlētājai, bet tagad Brumermanei ir laba platforma, kur sevi pierādīt. Komandā ir Liene Jansone, žēl, ka nav Aija Putniņa, ir Anete Šteinberga, kura iepriekš labi nospēlēja, ir arī divi jauni centri, kuri šogad var sevi pierādīt izlasē. Kā būtu spēlēt ar Zani, to mēs tagad nezinām. Nāk jauna paaudze, kura ir laba.

- Ja es būtu treneris, tevi pirms turnīra ieceltu par izlases kapteini.

Mums jau ir kapteine – Liene Jansone. Pērn treneris viņu ielika, es esmu viņas labā roka.

- Bet šogad būs komandas balsojums vai treneru verdikts?

- Šogad nē.

- Bet tu gribētu būt kapteine? Tas tomēr ir atbildīgs postenis, ir spēlētāji, kuri atsakās.

- Jā, tā ir liela atbildība, bet neesmu par to domājusi. Mums ir lieliska kapteine, viņa dara visu, lai komandai būtu labi. Es viņai palīdzu kā varu.

P.S. Kristīnes izvēle -  «Imagine Dragons» - Radioactive

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

19.11.2017
Ienākt apollo.lv