Kārlis Streips: Johaidī!

Apollo
0 komentāru

Tā vien gribas izsaukties, aplūkojot kārtējo Krievijas ārpolitisko izlēcienu. Nu jau jāsāk robežlīguma sarunas ar Igauniju no paša sākuma, tā paziņojusi oficiālā Maskava. Iemesls: igauņiem nepietrūka bezkaunības laikā pēc robežlīguma parakstīšanas pieņemt kaut kādu tur deklarāciju par kaut kādu tur vēsturi.

Vēsture ir gana skaidra. Krievija nekad un nekādi ne pret vienu valsti nav nogrēkojusies. Otrā pasaules kara laikā Krievija nevis okupēja, bet atbrīvoja Baltijas valstis. Padomju laikā Baltijas valstīs nevis notika okupācija, bet gan lauķu tautu modernizācija ar visu diženo un raženo, ko spēja nodrošināt Vissavienības varenība. Staļins, starp citu, nemaz tik slikts cilvēks nebija. Tāda apmēram ir Krievijas pašreizējā politika.

Pieaugošo kaimiņvalsts nervozitāti un agresivitāti patiesībā var saprast. Nu jau kārtējo reizi kāda oficiāla Rietumu instance (Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja) oficiāli atzinusi Baltijas valstu okupāciju un bārusies par Krievijas izturēšanos ne tikai šajā, bet arī daudzos citos jautājumos. Krievijas delegācija Eiropas Padomē pretojās, kā prata, bet nosodījums, lai arī nekādā ziņā Maskavai saistošs tas nav, tika apstiprināts. Luksemburga pat nāca ar ieteikumu: kamēr cars Vladimirs un viņa padotie nerimsies un nesāks uzvesties atbilstoši civilizētās pasaules izpratnei, Krievijai būtu jāatņem balsstiesības Eiropas Padomē.

Jādomā, ka Kremļa gaiteņos apdomīgākiem cara Vladimira galminiekiem nervus kutina gaidāmās šo procesu sekas, proti, jo vairāk Rietumos tiek oficiāli atzīts, ka Baltijas valstis bija okupētas un šīs okupācijas centrā tomēr bija Krievija un krievu valoda, jo drīzāk kāds sāks domāt, ka par okupāciju pienākas kompensācija. Cik man zināms, Eiropas tiesās neviens vēl nav griezies ar prasību par okupācijas sabojātās dzīves kompensēšanu, taču notikt tas tā varētu. Katrā ziņā Vācija, atzīstot nacistu laika grēkus un nodrošinot kompensāciju tiem, kas zem Hitlera zābaka cieta visvairāk, ir radījusi precedentu, kuru Krievijai būtu grūti ignorēt.

Runāt var par to, cik lielā mērā pašreizējā Krievija patiešām ir atbildīga par to, ko paveica Staļins un viņa pēcteči Padomju Savienībā. Taisnība ir tiem, kas aizrāda, ka arī krievu tautai nācās ciest, Latvijas gadījumā 1941. gada deportāciju laikā lopu vagonos iesēdināja arī pietiekami daudz nelatviešu. PSRS barbariskā uzvedība pret savu tautu, pasakaini muļķīgā tautsaimniecība, slēgtās robežas, absolūtā cenzūra, čekas modrā un visuresošā acs — tas viss kaitēja ne jau tikai baltiešiem.

Taču lielajā politikā tas diemžēl nevar būt par argumentu, jo, kolīdz runa ir par PSRS labumiem, tos gan Krievijas Federācija ir pievākusi ļoti ātri. Pirmām kārtām tas sakāms par veto tiesībām Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē. Pamēģiniet tik kāds Maskavai pateikt, ka tai nepienācās automātiskas tiesības uz šo veto, jo Krievija, tāpat kā jebkura cita no PSRS republikām, 1991. gadā kļuva par neatkarīgu, tātad — par citu valsti. Protams, tālajā 1991. gadā arī Rietumos neviens īpaši Krieviju par šo jautājumu netaisījās kacināt, pirmkārt, tāpēc, ka tolaik vēl pastāvēja cerības, ka, nometusi komunisma jūgu, Krievija kļūs par normālu, civilizētu valsti, un, otrkārt, tāpēc, ka Maskava tomēr joprojām kontrolē visai iespaidīgu kodolarsenālu (lai gan vārds «kontrolē» droši vien ir pārāk skaļi teikts — cik zināms, Krievijai nav pavisam pilnīgas skaidrības, kur atrodas visi šā arsenāla gabaliņi).

Ko Latvijai nozīmē cara Vladimira pieaugošais autoritārisms un Krievijas arvien iluzoriskākā attieksme pret vēsturi un pagātni? Robeža starp mūsu valstīm natūrā pastāv jau sen, tā tiek sargāta, pats būtiskākais ir tas, ka to sargā arī NATO. Lai arī Rietumiem Latvijas valdības lēmums, divas nedēļas pirms paredzētās robežlīguma parakstīšanas piepeši pieņemt «skaidrojošu» deklarāciju, nāca kā negaidīts un ne pavisam patīkams pārsteigums, fakts tomēr ir tāds, ka NATO un Eiropas Savienība ir spiestas aizstāvēt savas dalībvalstis, ja tas kļūst nepieciešams. Protams, Rietumiem tas būtu daudzreiz ērtāk, ja problēmu Latvijas un Krievijas starpā nebūtu vispār, jo daudz jaukāk ar caru Vladimiru būtu runāt tikai par Krievijas zemes dzīļu bagātību un to, cik lielā mērā Rietumi tai var tikt klāt. Vienkārša pieklājība pret civilizācijas noteikumiem patlaban tomēr prasa ik pa brīdim iepīkstēties arī par genocīdu Čečenijā un Maskavas pietiekami stulbo izturēšanos pret Latviju un Igauniju. Taču ar visu Latvijas valdības negaidīto izlēcienu svarīgās instances Rietumos perfekti labi zina, ka problēmas saknes ir meklējamas uz austrumiem no Zilupes.

Krieviju izolēt nebūtu prāta darbs, arvien vairāk tas grūstu Maskavu tajās ķetnās, kuras pasaulei ir bīstamas. Cars Vladimirs mēdz priecāties par «vēlēšanām» diktatoriskās valstīs, nu jau viņš sapriecājies par ārprātīgi konservatīvo Irānas prezidenta vēlēšanu uzvarētāju un pateicis, ka, protams, protams, Krievija turpinās sadarboties ar Irānu kodolenerģijas jomā. Irānas patiesie nolūki kodolieroču jomā joprojām miglā tīti, un tāpēc Krievijas iejaukšanās tur ir bīstama, bet tā jau ir veca dziesma — rīkoties tā, lai pēc iespējas biežāk iesistu filozofisku pliķi Rietumiem un pirmām kārtām jau Amerikas Savienotajām Valstīm. 

Ceru, ka mūsu politiķi patiešām ieklausījās tajā, kas pagājušajā nedēļā Saeimā bija sakāms Valsts prezidentei, lai gan pirmā mūsu premjerministra reakcija īpaši iepriecinoša nebija. Latvijai patlaban ir izmisīgi svarīgi saglabāt savu sabiedroto uzticību. Tankus Krievija Latvijā nesūtīs, taču mūsu valsts preču boikots, par kuru rakstīju pagājušajā nedēļa, var tikt intensificēts, turklāt Krievijas piektā kolonna Latvijas krievvalodīgajos preses izdevumos un «nevalstiskajās organizācijās» varētu kļūt krietni vien kaitnieciskāka, nekā tā ir patlaban. Te nu politiķiem būs jārīkojas ļoti, ļoti gudri, lai kaza būtu dzīva un vilks būtu palicis pats savā mežā, nevis uzglūnējis kaimiņu mežam.

Kārlis Streips: Johaidī!

Foto: AFI

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv