Kārlis Streips: Neracionāls naids

Apollo
0 komentāru

Nesen sabiedriskās organizācijas «AfroLat» priekšsēdētājs Kristofers Edžugbo pastaigājās pa Vecrīgu. Vienā brīdī, kā viņš pats stāsta, «es pamanīju lielu skaitu neonacistu, viņi necentās slēpt savus uzskatus. (..) Viņi bija agresīvi, kad ieraudzīja mani, viņi sāka krieviski lamāties un kliegt. Man bija bail, es viņiem gāju garām, cik vien ātri spēju. Pamanīju, ka divi no tiem man seko, viņi lamājās, apvainoja mani, kliedza, vicināja dūres. Konstatēju, ka viņi man ātri tuvojas, viņi bija agresīvi.»

K. Edžugbo vispirms ieskrēja krogā «Alus sēta», tur neviens viņam nepalīdzēja. Tad viņš nonāca kādā tuvējā īru krogā, kur «klienti un darbinieki redzēja, kas notiek, un palīdzēja mani izglābt. Notika maza cīņa, lai novērstu neonacistu ienākšanu krogā.»

Laimīgā kārtā K. Edžugbo neguva miesas bojājumus, abus neonacistus savāca policija. Taču ar to stāsts nebeidzās. «Policijā man pastāstīja, ka šādas lietas grūti risināt, jo fiziska kaitējuma nebija. Tas ir par spīti tam, ka abi vīrieši atklāti atzina, ka ir attiecīgas organizācijas biedri, piebilda, ka viņi mani būtu kārtīgi piekāvuši, ja būtu mani noķēruši kādā tumšākā vietā. (..) Policijas inspektors man pateica, ka nav juridiska pamata ierobežot šo cilvēku aktivitātes.»

Kāpēc neonacisti pievērsa uzmanību tieši Kristoferam, tas ir skaidrs. Kristofers ir tumšādains afrikānis, Latvijā viņš dzīvo jau visai sen, un mūzikas mīļotāji viņu pazīs kā vienu no populārās grupas «Los Amigos» dziedātājiem. Savukārt neonacistu «domāšanas» pamatā ir aizspriedumi pret citiem. Viņu varonis Hitlers centās iznīcināt visādas grupas, kuras viņam it kā traucēja dzīvot, tie bija ne vien ebreju miljoni, bet arī Jehovas liecinieki, čigāni, garīgi vai fiziski nepilnvērtīgie, homoseksuālisti u. c. Arī mūsdienās pašidentificētie neonacisti mēdz būt antisemītiski rasisti, viņi darbojas daudzviet pasaulē. Ārkārtīgi grūti iedomāties, kas mudina jaunus cilvēkus pievērsties tik ļaunprātīgai, naidīgai un aizspriedumainai dzīves filozofijai. Katra neonacista pagātnē ir vecāki, skolotāji un citi, kas acīmredzot viņam neiemācīja, ka ikviena cilvēka dzīvība ir svēta, tam nav nekāda sakara ar rasi, dzimumu, tautību, dzimumorientāciju vai jebko citu tamlīdzīgu. Ja vecāki un skolu sistēma to nevarēja izdarīt, tas ir jādara valstij un sabiedrībai.

Tieši tāpēc ļoti bīstams ir Sabiedrības integrācijas lietu sekretariāta nesenais lēmums atteikties no likumprojekta par diskriminācijas novēršanu. Ministrija apgalvo, ka likumprojekts, kuru Saeima pirmajā lasījumā pieņēma jau sen, esot nepilnvērtīgs, notiekot darbs pie citu likumu izstrādes. Lai nu tas tā būtu, turklāt ātri, nevis Latvijas politikā ierastajos tempos. Likumi par tā sauktajiem ienaida noziegumiem (hate crimes) ir daudzās valstīs, tur var rast piemēru. Tiesa, šie likumi nav universāli populāri, var būt sarežģīti nospriest, kur beidzas tā cilvēka uzvedība, kurš vienkārši ir prasti audzināts, un sākas tā cilvēka uzvedība, kurš nodarbojas ar ienaida noziegumiem. Taču pamata princips — ka valsts un sabiedrības interesēs ir novērst vārdiskus un fiziskus uzbrukumus, kuru pamatā ir otra cilvēka pati esamība, kāda nu tā katram dzīvē gadījusies, tas ir universāli atbalstāms princips.

Gribu ticēt, ka lielais vairākums «Dienas» lasītāju nav rasisti, taču gribu konstatēt arī to, ka par rasismu Latvijā lielākoties runā cilvēki, kas dzimuši un auguši citur, to skaitā arī organizācijas «AfroLat» biedri. Pārāk bieži Latvijā cilvēkiem ir tendence iebāzt galvu smiltīs un izlikties, ka nekas slikts nenotiek. Lielajā politikā tā var teikt par tiem astoņiem nožēlojamajiem Saeimas deputātiem, kuru ģīmji šogad gozējas uz radikālās Latvijas Nacionālās frontes (LNF) kalendāra vāka. LNF izdod avīželi, kurā visi nelatvieši regulāri tiek pasludināti par «kolonistiem», ebreji konsekventi tiek saukti neglītā vārdā, turklāt lapelē, kura publicējusi arī pasaules antisemītisma lielāko šedevru Sionas gudrajo protokoli (un pati ar to dikti lepojas). Deputātiem Kārlim Šadurskim, Imantam Kalniņam, Paulim Kļaviņam un citiem laikam personīgi liekas, ka reklamēt radikāli rasistisku un antisemītisku organizāciju ir Saeimas deputāta cienīgi, bet tas lieliski ilustrē būtisko problēmu, proti, pārliecību, ka mūsu tautā rasistu un antisemītu nav, tāpēc tādām lietām, kā minētā avīžele, nav nepieciešams pievērst uzmanību.

Ekstrēmisms mūsu valstī novērojams gan latviešu, gan nelatviešu galā. Abos galos ir ekstrēmisti, kuru darbošanās ir visnotaļ nekaitīga, bet ir arī tādi, kuri ir pārkāpuši civilizācijas normu robežai jau sen. Katrā gadījumā Vecrīgā uzmākties citiem tāpēc, ka viņi neatbilst šauri izstrādātam priekšstatam par to, kas ir «īsts latvietis» vai «īsts krievs», — tas ir tālu pāri robežai.

Pareizi jautā Kristofers Edžugbo: «Vai tik tiešām mums jāgaida, līdz kāds tiek nogalināts, pirms saprast, cik nopietna ir šī lieta?» Tieši tā. Nav arī jāgaida līdz tai dienai, kad kādam tumšādainam cilvēkam mūsu valstī rasistu attieksme apriebsies tik tālu, ka lietā tiks liktas dūres un steki. Viens no kliedzošākajiem rasistiem latviešu ultranacionālistu spārnā (viņš reiz internetā solīja — ja tumšādainie nepratīsies un nevāksies prom, tad latvieši viņus nogalinās) ir stipri cilvēciņš, kurš ringā ar vidējo tumšādaino cilvēku ātri vien tiktu reducēts uz drebošu tauku čupu, taču sabiedrībai nav vajadzīgs, lai lietas nonāktu tik tālu.

Ir vajadzīgs likums. Ir vajadzīga likuma aizsargāšanas iestāžu izglītošana (cik man zināms, Latvijā ir nevalstiskas organizācijas, kuras tieši tā arī dara, tas ir milzīgi svētīgs darbs). Latviešiem un nelatviešiem, kuriem rasisms ir pretīgs, tā arī jāsaka.

Zvaniet uz radioraidījumiem, rakstiet vēstules avīzēm un ministrijām, pasakiet, ka esat viens vai vairāki latvieši, kuri nav pārliecināti, ka visi citi ir sliktāki. Latvijā tumšādaini cilvēki dzīvoja pirms Otrā pasaules kara un padomju laikā, viņi Latvijā ir tagad un būs vienmēr. Ja kāds ar to nespēj samierināties, tad lai iet dzīvot kaut kādā alā, kur viņu netraucēs neviens un nekad. Visiem pārējiem svarīgi pārliecināties, ka mūsu valstī Kristofers Edžugbo var netraucēti pastaigāties pa Vecrīgu, savukārt tie, kas viņam šo iespēju vardarbīgi vēlas liegt, tiek savākti, audzināti vai sodīti. Darbs ministrijai, darbs Saeimai, darbs policijai un prokuratūrai, darbs visai plašajai sabiedrībai.

Kā tu, lasītāj, vari palīdzēt? Piezvani Integrācijas sekretariātam, tur būs ieteikumi. Bet galvenais — paskaties savā sirdī. Ja tev liekas, ka ar tumšādainu cilvēku kaut kas nav kārtībā tikai tāpēc, ka viņš ir tumšādains, tad sāc pats ar sevi, jo tumša patiesībā ir tava dvēsele.

Kārlis Streips

Kārlis Streips

Foto: AFI

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv