Kas jauns hokejā? Runā Matulis: Parīze bija tik tuvu...

Apollo
17 komentāri

Es nekad neesmu bijis Parīzē. Bet nekādi nesaprotu tos, kuri saka: «Redzēt Parīzi un tad kaut vai mirt!» Arī Sandra Kalniete - mūsu lielākā speciāliste franču jomā - atzīst, ka Parīzē nu jau nekā sevišķa vairs neesot... Bet Latvijas hokeja izlase bija tik tuvu Parīzei! 33 sekunžu attālumā.

Spēles moments: Latvija - Vācija

Spēles moments: Latvija - Vācija

WOLFGANG RATTAY / REUTERS/POOL

Pēc Latvijas un Vācijas dramatiskā 3:4 overtaimā es jutos, ka man bez Parīzes nozagts kaut kas vairāk. Jo šis bija vakars, kad pilnā rīklē gribējās kliegt kā vingrošanu komentējušai Verai Lobanovai: «Tiesneši ir ma--as!» Likās, ka čehs Jeržabeks jau ir unikāls āzis, bet te pilns āžu kvartets! Galu galā tas taču ir līnijtiesnešu pamatuzdevums - cītīgi sekot, ir zona vai nav. Vāciešu aizsargs Ērhofs pirmajos vārtos pirms metiena jau krietnu metru atradās ārpus Latvijas izlases zonas... Un ripa arī bija ārā no tās. Uz Kaspara Daugaviņa piedāvājumu iegādāties stiprākas brilles, viens no galvenajiem tiesnešiem tikai noplātīja rokas - jā, bija aizmugure, bet es tur neko nevaru darīt! Toties brīdī, kad Arturs Kulda bija uzkritis virsū ripai, gan «pamanīja», ka mūsu aizsargs taču esot ripu ar roku vilcis sev apakšā. Izcili tiesāšanas dubultie standarti! Tāpat kā par Eiropas platībmaksājumiem un daudzām citām lietām. Nu nevarēja taču pasaules čempionāta saimniekus Vāciju atstāt ārpus 1/4 fināla! Ij ekonomiski, ij idejiski nepareiza būtu kaut kādas tur Latvijas spēlēšana 1/4 finālā. Man nav nekas pret Vācijas izlasi - tiešām malači, bet nu tik izmisīgi vienus vilkt, lai otrus bremzētu. Kaut fundamentāli tam nav nekādas nozīmes: Vācijas izredzes 1/4 finālā uzvarēt Kanādu tāpat ir 0%.

Sarunās ar Rīgā satiktiem cilvēkiem un viņu atstāstiem, ko tauta raksta komentāros, man jāsaka viens - es ļoti augstu vērtēju Kanādas hokeja speciālista Boba Hārtlija divos mēnešos padarīto un arī kā cilvēks man viņš ir ļoti simpātisks. Hārtlijs noteikti ir spēcīgākais ārzemju treneris, kurš vadījis Latvijas izlasi. Pēc viena turnīra varbūt nebūtu korekti viņu jau likt blakus Viktoram Tihonovam. Lai kaut reizi tiek 1/4 finālā, tad vienu reizi - 1/2 finālā, un tad gan. Šobrīd Hārtlijs var lepoties tikai ar vienu 10. vietu pasaules čempionātā. Neesmu Kirova Lipmana loģikas piekritējs, bet tāpat kā Teda Nolana trejgadē - a, 1/4 fināla taču nav! Un varbūt tam, ka čempionātu pabeidzām 10. vietā, būtiskāks ir visas komandas nopelns. Pat ne nopelns, bet spēja izturēt pasaules čempionātu bez brīvsoļiem. Pērn Maskavā pirms pēdējās spēles ar Norvēģiju Latvijas puikām bija visas iespējas finišēt 9. vietā. Ja vien starp spēlēm ar Kazahstānu un Norvēģiju nebūtu bijusi divu dienu pauze. Kurā liela daļa hokejistu atpūtās. Kā prata. Kādam no Latvijas delegācijā esošajiem cilvēkiem pat piegādājot puišiem viesnīcā alkoholu... (Jau gaidu nosodījumus, ka Matulis pats taču bez alus ne soli, bet pie tā sen esmu pieradis, ka latviešu skatītāji jauc lomu ar cilvēku.) Vēl nav bijusi izdevība parunāties ne ar vienu no 25 spēlētājiem, bet noprotu, ka Ķelnē bijis sausais likums. Uz ko «Hokeja diētā» hokejistus aicināja Edgars Masaļskis.

Ja gribam būt līdz galam objektīvi, tad Hārtlijs savu komandu no tiem pašiem spēlētājiem kā Leonīds Beresņevs vien būvēja. Debitanti Kristofers Bindulis, Frenks Razgals, Ivars Punnenovs un arī Jānis Kalniņš spēlēja pat ļoti epizodiski. Uvis Balinskis? Jā, bet viņu jau nevarēja nepamanīt pat slābenajā Rīgas «Dinamo», un Hārtlijs jau nu akls gan nav. Jā, Jāņa Sprukta atgriešanās izlasē gan vismaz pusei «dīvāna treneru» bija negaidīts pavērsiens, bet. Dzīves proza ir gaužām skaudra: nu nav Latvijā gana daudz labu centra uzbrucēju! Un Sprukts Hārtlija brigādē noteikti iederējās. Tāpat kā «amerikāņi» Teodors Bļugers, kurš laikam tur vispār nebija plānots, kā arī otrs «amerikānis» - Rihards Bukarts. Bet! Hārtlijs, kurš sīkumos pārzina Amerikas hokeju, savam sietam nedrīkstēja laist cauri AHL un AHL/ECHL spēlējošus uzbrucējus. It sevišķi Latvijas izlases kontekstā. Es pat teiktu, ka Hārtlija lielākais nopelns ir t.s. lielās komandas izveidošana. Kurā ir ārsti, masieri, inventāra menedžeris, videotreneris, preses sekretārs un pat LHF ģenerālsekretārs. Pilnīgi visi. Mēs esam viena komanda! Kur katram pēc labākās sirdsapziņas jāpadara savs darbs un varbūt vēl mazliet. Lielā komanda tika veidota divu mēnešu garumā un, kad Siguldā redzēju, cik Hārtlijs ar pārējiem saskaņoti sit bungas! Mjā! Tā jau bija savējo banda. Kur viens par otru krīt laukumā un ārpus tā. Kur bandas vadonis savējos publiski tikai slavē un pat uz žurnālistu uzmācīgajiem jautājumiem, ko, Bob, darīsi tālāk, atbild, ka vispirms viņam ir rūpe par spēlētājiem. (Negribu vilkt paralēles, bet kaut kāda līdzība ar Oļegu Znaroku. Kurš gan nu mums ir naidnieks...)

Par spēļu niansēm lai labāk spriež treneri vai LHF Treneru padome, taču Ķelnē bija dažas acīs krītošas lietas. Spēļu laikā treneri (vai kāds no viņiem!) ļoti labi visu koriģēja. Kas vairākuma izspēlē ar četriem uzbrucējiem un pamatā piecu aizsargu izmantošanu nemaz nav tik vienkārši. Un darīja to pat papildlaikā ar Vāciju. Kad bija atlikušas kādas sešas vai septiņas sekundes un ripas iemetiens bija pie Vācijas vārtiem, pirmo reizi overtaimā laukumā tika laists Sprukts. Kurš ir ģēnijs pie pretinieka vārtiem, bet tik īsā laikā līdz Latvijas vārtiem naidnieki tāpat netiks. Vai spēja lauzt mača gaitu? Pirmā trešdaļa pret Dāniju - pamatīga bezcerība! Taču ar pacietību, darbu un prātu dāņu karaļvalsts tika iznīcināta. Tāpat pēdējā mačā - piecelties no 0:2 un iemest trīs bezatbildes vārtus? Tas nav tik vienkārši. Žēl tikai, ka šoreiz Hārtlijam un mums visiem uzvaru nozaga.
Būdams pašmāju preču cienītājs, intuitīvi jūtu, ka pamatīgu pienesumu devis Artis Ābols. Treniņos no Toljati pārbraucot Artim kaut kas mainījās. Un spēlēs arī. Cik nu TV kameras rādīja, Artis ar Bobu uz spēlētāju soliņa ļoti aktīvi komunicēja. Un nebija jau tā, ka latvietis tikai klausījās. Nu nav Artim tāds temperaments. Ar savu organizatora talantu varēja izpausties arī Viesturs Koziols, bet izlases ģērbtuves, Viestur, gan ir iepriekšējā ģenerālsekretāra Māra Baldonieka lolojums.

Kas notiks tālāk? Vai Hārtlijs te paliks vēl uz gadu, vai ir tikai pie mums apgredzenots gājputns? Vai kanādieši (protams, arī Boba uzticamais ieroču Žaks Klutjē!) mums atnesīs jaunu hokeju? Gribētos.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

20.07.2017
Ienākt apollo.lv