Kaspars Astašenko. 2009. gada intervija Attēlu galerija

Apollo

Mūžībā aizgājis viens no retajiem latviešu hokejistiem, kuram karjeras laikā izdevies iekļūt Nacionālajā hokeja līgā (NHL) - Kaspars Astašenko. Nākamā gada februārī viņam apritētu 38 gadi... Atceroties Kasparu, portāls «Apollo» publicē 2009. gada vasarā tapušo interviju ar latviešu hokejistu.

Par Kasparu Astašenko runāts daudz. Citi piemin viņa gaitas Nacionālajā hokeja līgā, citi atceras viņa starpgadījumu ar narkotikām, vēl kādam atmiņā palicis fakts, ka Kaspars pasaules čempionāta laikā sagāja ragos ar Pjotru Vorobjovu. Kā saka pats sportists, šos notikumus katrs pagriež sev vēlamā gultnē. Viņš neizvairās runāt par savu dzīvi, bet tajā pašā laikā norāda, ka vispirms viņš ir hokejists un laukumā sev garām tāpat nevienu netaisās palaist.

— Kā pavadi vasaru Latvijā? Ko dari brīvajā laikā?

— Biju nesen aizbraucis uz savu dzīvokli Bulgārijā un atpūtos, beidzot sagaidīju vasaru (pie mums jau vasaras te nav). Biju kopā ar bērnu, arī māsa atbrauca. Tagad pa Jūrmalu dzīvojos Ragaciemā un Rīgā divreiz dienā uz treniņiem eju. Nopietni trenējos. Vakar runāju ar aģentu un ceru, ka viss būs kārtībā — darbs būs. Pieci piedāvājumi ir, uz Itāliju varu braukt atpakaļ kaut tūlīt, bet ar Itāliju pašlaik piebremzēšu, šo variantu izskatīšu beigās.

— Ar ko kopā trenējies vasarā? Esi kopā ar kādu komandu vai individuāli gatavojies sezonai?

— Man ir pazīstama viena kaskadieru grupa, ar kuriem Olimpiskajā sporta centrā uzturam sev fizisko formu. Ar kikboksu nedaudz nodarbojamies, lai gan tas vairāk savam priekam.

— Kā vērtē aizvadīto laiku Itālijā? Kādu hokeju Itālijā spēlē?

— Līmenis Itālijā aug, un tas varētu būt tāds kā Dānijā. Uzskatu, ka tas ir augstāks nekā Baltkrievijā. Mūsu komandā Renonas «Ritten Sport» četri sportisti bija spēlējuši Nacionālajā hokeja līgā, arī vārtsargs labs no Monreālas. Pārsvarā komandas uz priekšu velk ārzemnieki. Varbūt tāpēc arī neuzvarējām, jo vietējie spēlētāji nebija tādā līmenī. Piemēram, «Bolzano» klubā savākti labi vietējie spēlētāji un šogad otro gadu pēc kārtas sanāca atkal finālā zaudēt. Labāk laikam izcīnīt 3. vietu nekā piekāpties finālā. Taču kopumā par sezonu nesūdzos, tā izdevās laba. Biju rezultatīvākais starp līgas aizsargiem (41 spēlē 10 vārti un 34 rezultatīvas piespēles), ceturtais rezultatīvākais komandā. Sezonas vidū pat atrados pirmajā piecniekā pēc rezultativitātes starp visiem līgas hokejistiem. Arī spēles laiks liels — laukumā spēlē pavadīju aptuveni 40 minūtes. Nebija tā, ka par velti man maksātu naudu.

— Pēc statistikas skatoties, tev katrā spēlē sanāk pa punktam.

— Jā, tā sanāk. Lai gan es nospēlēju mazāk spēļu nekā, piemēram, aizsargs, kas bija aiz manis statistikā.   

— Tevi gaida atpakaļ turpat Itālijā vai ir piedāvājumi no citiem līgas klubiem?

— Nē, turpat neatgriezīšos. Es jau uzreiz pateicu, ka nebraukšu uz turieni. Tomēr jau divas sezonas tur pavadītas, un tādā mazā pilsētā ir grūti, visi nāk klāt, grib aprunāties, katrs tevi pazīst, nepārtraukti esi apkārtējo uzmanības lokā, nekur nevari paslēpties. Gribas kādreiz aiziet kaut kur sezonas laikā, bet esi kā zem palielināmā stikla. It kā jau labi, ka ir pievērsta tā uzmanība, bet citreiz gribas, lai tevi neviens nepazīst. Ir piedāvājumi no citiem klubiem, bet pašreiz negribu tos atklāt. Sarunas notiek. Gribētos jau Rīgas «Dinamo», runā, ka līmenis atbilst, bet baidās par manu dzīvi ārpus hokeja. Tās ir muļķības — sezonas laikā man nav bijušas problēmas.

— 2006. gadā kopā ar Jāni Spruktu kļuvi par Somijas čempionu, bet pēc tam hokeju esi spēlējis Slovākijā, Latvijā un Itālijā. Kāpēc neturpināji kāpt pa karjeras kāpnēm? Pēdējie klubi nav tie spilgtākie tavā karjerā.

— Tas nav saistīts ar spēli. Uzskatu, ka viss tālākais saistīts ar to, ka laikus nenomainīju aģentu. Man līdz tam bija aģents Dmitrijs Jerjomenko. Neko sliktu par viņu nesaku, bet viņš ir nedaudz aizmāršīgs. Laikā neizdara to, ko vajag izdarīt, un atstāj visu uz pēdējo brīdi. Tagadējais aģents (tas pats, kurš Spruktam) ir atbildīgs, kārtīgs, viņam nav divreiz jāatgādina. Profesionāls cilvēks.

— Uzskati, ka nav paveicies ar iepriekšējo aģentu?

— Jā. Arī pirmajā gadā Amerikā ar aģentu bija problēmas. Viņš uzskatīja, ka varu nopelnīt lielu naudu, un klubam tādu arī prasīja, bet nez vai esmu Veins Greckis. Nākamais aģents zvanīja uz klubu un jau centās risināt lietas, ko iepriekšējais aģents bija sastrādājis.

— Pats uzskati, ka vari atgriezties līmenī, kādā spēlēji pēdējā gadā Somijā?

— Mierīgi. Varētu spēlēt Rīgas «Dinamo», Kontinentālajā hokeja līgā vai braukt atpakaļ uz Ameriku. Biju izpildīt fiziskos testus, un man teica, ka fiziskā sagatavotība ir laba. Spēks man ir. Aizsargiem jau skaitās tā: jo vecāks un lielāka pieredze, jo labāk. Tas attiecas līdz kādiem 38 gadiem.

— Kā atceries «ASK/Ogre» sastāvā pavadīto laiku? Toreizējais treneris Zdeneks Vojta finālsērijā par tevi sacīja: «Spēlētājam, kurš domā tikai par sevi, vietas komandā nav.» Finālsēriju tā līdz galam laikam arī nenospēlēji. Kā šķīrāties ar klubu?

— Šausmīgi. Man pat negribas atcerēties to vadības attieksmi. Strīds sākās jau agrāk, kad man bija jābrauc atpakaļ uz Somiju, bet mani nepalaida. Negribas pat redzēt viņu [«ASK/Ogre» prezidentu Juri Feodorovu]. Viņš arī man palika naudu parādā. Tāpat runāja muļķības, ka es dzerot, nespēlējot utt. Neuzskatu viņu par profesionālu cilvēku. Principā, ja viņš ir komandas īpašnieks, viņam nav jājaucas trenera lietās, viņam jāpilda savas funkcijas, nevis jānāk ģērbtuvē un jāmāca, kā spēlēt. Viņš ir biznesmenis, nevis hokeja treneris vai eksperts. No sākuma viss bija kārtībā, maksāja, trenējāmies, bet pirms jaunā gada palūdzu, lai viņš mani palaiž vaļā. Bija saruna, ka es palīdzēšu komandai, kamēr neesmu prom, bet, ja man būs jābrauc, tad mani laidīs. Mutiski vienojāmies, bet pēc jaunā gada man teica, ka nekur nevaru braukt, esmu kluba īpašums. Pēc tam jau viss sākās. No juridiskās puses, es pieļāva kļūdu, līgums bija parakstīts, bet mutiski mums viss bija citādāk runāts.

— Ar treneri tev konflikts sanāca arī Rīgā pasaules čempionāta laikā, kad aizgāji no izlases, kuru trenēja Pjotrs Vorobjovs. Kas īsti notika? Pats aizgāji vai padzina?

— Es pats aizgāju. Pateicu, ka atsakos spēlēt. Uzskatīju, ka man bija jāspēlē. Tikko atbraucu no Somijas ar zelta medaļu, bet mani ieliek ceturtajā maiņā un vēl neļauj spēlēt. Spēle ar Kanādu jau ir slavena — daudzie noraidījumi, kur par katru spēka paņēmienu tiesneši sūtīja uz soliņa sēdēt, tostarp mani. Kad pēc mirkļa jau biju pie komandas, Vorobjovs mani nolamāja, ka es šitāds un tāds. Pateicu, lai uz mani nekliedz, neesmu jau puišelis, kliegt var uz kādu citu. Es viņu atzīstu kā treneri, kurš redzējis lielākus cilvēkus par mani, es to saprotu, bet esmu pieredzējis spēlētājs, un šāda attieksme, ka par noraidījumu uz mani kliedz, nav pieņemama. Es aizgāju uz ģērbtuvēm pārģērbties, bet viņš ienāk un saka: «Ģērbies, tūlīt spēlēsi.» Es atbildēju, ka uzreiz neskrienu pēc pirmā svilpiena uz vienu un otru pusi. Gribēju spēlēt, čempionāts notika Rīgā, vēlējos sevi pierādīt, bet man tādu iespēju nedeva. Pateicu trenerim paldies, ka paņēma mani izlasē, bet es aizeju. Negribēju čempionāta laikā vērpt kaut kādas intrigas komandas iekšienē. Tas nav man. Tās biju mūsu problēmas, nevis komandas.

— Bet durvis uz izlasi neesi aizvēris?

— Esmu gatavs spēlēt, bet, kā jau tu zini, mani īpaši nemīl, jo vienmēr saku acīs, ko domāju. Pret puišiem man nav problēmu, vienmēr esmu visus atbalstījis, esmu komandas spēlētājs. Sirds sāp varbūt, ka neņem, bet esmu pārliecināts, ka varētu palīdzēt izlasei.

— Kā sevi raksturo kā spēlētāju? Konflikti ar treneriem ir tava rakstura dēļ vai arī katra situācija jāvērtē atsevišķi?

— Ar treneriem konflikti ārzemēs nav bijuši, tikai Latvijā. Ar Leonīdu Beresņevu, tagadējo treneri. Jebkurā ārzemju klubā man bijušas labas attiecības ar treneriem. Arī Hāmenlinas treneris bija neizpratnē, kādēļ man izlasē neļauj spēlēt. Iespējams, spēlējot ārzemēs, esmu iemācījies citādāk visu uztvert. Lai vai ko runātu apkārt, man nav bijušas problēmas ar dopingu, narkotikām un alkoholu. Pagājušajā sezonā man divreiz veica dopinga pārbaudi. Jā, vasarā viss ir citādāk, mēs atpūšamies, tas ir mūsu laiks, un mēs zinām, ko varam, bet arī tagad jau gatavojos sezonai. Man ir 34 gadi, jātur sevi formā.

— Kad devies prom no Nacionālās hokeja līgas (NHL), vai ticēji, ka vari atgriezties?

— Sanāca tā, ka visas baumas par heroīnu ir pilnīgākās muļķības. Jau nākamajā dienā tiesnese to lietu izbeidza, nesaprotu, kādēļ tas viss tā bija izpūsts. Cilvēkiem patīk runāt, it sevišķi tad, kad nav, par ko runāt. Kad man būs 50 gadi, arī tad noteikti gribēšu atgriezties tur. Tā ir hokeja virsotne. Daudz no tur pavadītā laika labprāt atceros. Runāju ar aģentu, un viņš teica, ka varbūt ir iespējams atgriezties.

— Vai šā skandāla dēļ nācās atstāt NHL?

— Jā, tā varētu teikt. Karolīnai tas bija izdevīgi, viņi man vēl līdz šim palikuši parādā 25 000 ASV dolāru. Karolīnai nav ne mazākā iemesla man to naudu neizmaksāt. Viņi neko nedarīja, lai mēģinātu painteresēties, kas patiesībā notika.

— Vai esi gatavs pastāstīt sīkāk par šo starpgadījumu?

— (Nopūšas.) Tur ir miljons versiju. Sezona jau bija galā. Svinējām sezonas beigas, un mašīnā bija viens cilvēks, kurš tās aizmugurējā sēdeklī arī atstāja tās narkotikas. Kopā ar mani tobrīd bija viens jauns hokejists, un, lai viņam nebūtu lielas nepatikšanas, sanāca viņu izručīt. Viņam karjera vēl priekšā, tāpēc es visu paņēmu uz sevi. No viņa vēlāk pat paldies nedzirdēju. Protams, par visu šo pārdzīvoju, jo saprotu, ka varēju vēl līdz šim tur spēlēt. Arī ģimene ļoti pārdzīvoja, īpaši mamma. Kamēr nebiju visu izstāstījis, visi uztraucās. Patiesībā NHL ir tā: ja dabū kaut reizi vienpusējo līgumu, var uzskatīt, ka esi aizķēries tajā līgā uz kādu brīdi.

— Kas palicis atmiņā no NHL?

— Palikusi atmiņā ir pirmā spēle ar Dalasas «Stars». Atceros, ka blakus sēdēja Petrs Svoboda. Biju satraucies, jo tā nebija pārbaudes spēle, bet gan sezonas spēle. Svoboda man teica, ka, izejot uz ledus, uzreiz pirmais pretinieks jānoliek gar zemi. Tā arī darīju. Vēlāk izrādījās, ka tas bija Maiks Modano. Esmu pāris reižu arī izkāvies ar policistiem. Nekad neinteresējos, kas man pretī nāk. Neskatos sastāvu un nedomāju par pretspēlētājiem. Zinu, ka man garām neviens nedrīkst tikt, un tā arī spēlēju.

— Kolekcijā arī kaut kas no Tampabejas «Lightning» ir palicis?

— Jā, man palikusi ripa, ar kuru guvu pirmos vārtus. Ir arī no faniem ierāmētas fotogrāfijas, ir «Rookie of The Year» rāmis. No Krisa Čeliosa esmu ieguvis kreklu, kuru viņš parakstīja olimpiādē. Dzīve tur likās kā ar medu pārsmērēta.

— Ko vēl vēlies sasniegt karjerā?

— Gribu vēl kādu titulu iegūt. Viens jau man ir, kas izcīnīts labā līgā. Vislielākais mērķis ir aizbraukt atpakaļ uz Ameriku un vēlreiz uzkāpt uz tā ledus. Kaut vai vienu reizi uzvilkt kādas NHL komandas kreklu vismaz pārbaudes spēlē.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

 

Valūtu kursi

17.08.2017
Ienākt apollo.lv