Kaspars Lakševics: Karalis ir miris. Lai dzīvo karalis!

Apollo
0 komentāru

Ar Čehijas izlases uzvaru beigusies Kanādas izlases divus gadus ilgusī valdīšanas ēra pasaules čempionu tronī.

Šobrīd grūti pateikt, vai līdz ar to sākusies otrā pēdējās desmitgades čehu ēra pasaules hokejā (atgādinām, ka laika posmā no 1999. līdz 2001. gadam Čehija trīs reizes pēc kārtas uzvarēja pasaules čempionātā, kā arī kļuva par 2000. gada olimpisko čempioni), taču viens ir skaidrs — kanādieši vismaz uz gadu zaudējuši vienu no trim patlaban aktuālajiem tituliem. Kanādas izlase Austrijā ieradās kā aktuālā, turklāt — divkārtējā (2003. un 2004. gadā), pasaules čempione, Soltleiksitijas Olimpisko spēļu zelta medaļu ieguvēja un Pasaules kausa glabātāja.

Nenoniecinot nedz čehu hokejistu spēlētprasmi, nedz Čehijas izlases trenera Vladimira Ružičkas māku, tomēr jāatzīst, ka šīgada fināls, salīdzinot ar Kanādas un Zviedrijas izlašu spēkošanos 2003. un 2004. gadā (cīņas noslēdzās ar 3:2 (pagarinājumā) un 5:3) vai slovāku uzvaru ar 4:3 pār krieviem 2002. gadā, bija daudzkārt neinteresantāks. Un runa nav tikai par gūtajiem vārtiem, bet gan par komandu demonstrēto sniegumu.

Kanādieši jau ar cīņas pirmajām minūtēm piedāvāja atklātu, uz uzbrukumu orientētu hokeju, bet čehi tikpat ātri «iesēdās» aizsardzībā, cenšoties atbildēt ar pretuzbrukumiem, kas arī izdevās. Kā uzbrukuma hokeja piekritējs neslēpšu, ka manas simpātijas piederēja Kanādas izlasei, un kas zina, ar kādu rezultātu būtu noslēgusies finālcīņa, ja «ātrus» vārtus izdotos gūt kanādiešiem, nevis čehiem. Vai pēdējie mācētu pragmatisko spēli aizsardzībā nomainīt pret aktīvu spēli uzbrukumā? Ļoti iespējams, ka ne. Taču, kā mēdz teikt, uzvarētājus netiesā un nenosoda, un tādēļ varam tikai apsveikt Čehijas izlasi ar pirmo medaļu kopš 2001. gada. Bet visu, izņemot pasaules čempiona, iespējamo titulu īpašniekam Kanādas izlases vārtsargam Martinam Brodēram, tāpat kā visai Kanādas izlasei, varam novēlēt sapni piepildīt nākampavasar Rīgā.

Ak jā, starp citu, arī vārtu guvumu cienītāji gluži bešā nepalika — spēlē par trešo vietu, kā jau prognozēju, jaunajiem krievu hokejistiem bija daudz vairāk ko pierādīt nekā pieredzējušajiem zviedriem. Krievijas izlase negaidīti pārliecinoši — ar rezultātu 6:3 (3:2, 3:0, 0:1) — pārspēja Zviedrijas valstsvienību, izcīnot pirmo medaļu kopš 2002. gada, kad finālā ar 3:4 tika atzīts slovāku pārākums.

Patiess prieks par Krievijas izlases jaunajām zvaigznēm un zvaigznītēm Aleksandru Seminu (1984), Aleksandru Ovečkinu (1985), Jevgeņiju Malkinu (1986) un, protams, par Maksimu Afinogenovu (1979), kura līdz mača ceturtās minūtes beigām gūtie divi vārti, iespējams, arī noteica spēles likteni.

Starp citu, šo hokejistu vienaudži mūsu valstsvienībā lielākoties deldēja soliņu, piemēram, Guntis Galviņš (1986), vai labākajā gadījumā spēlēja ceturtajā maiņā, piemēram, Miķelis Rēdlihs (1984), kamēr jaunie krievi ne tikai darbojas vadošajās maiņās, bet arī ir savas vienības uzbrukuma līderi — Ovečkinam 8 (5+3) punkti, Seminam — 3 (3+0), Malkinam — 4 (0+4). Nepieminu to nejauši. Visticamāk, kā pieminētie Krievijas izlases hokejisti, tā arī Galviņš, Rēdlihs un citi astoņdesmito gadu sākumā un vidū dzimušie spēlētāji pārstāvēs savu valstsvienību arī nākamgad Rīgā. Un, ja tā, tad nepavisam nenovēlu Latvijas izlasei tikties ar krieviem jau priekšsacīkstēs.

Starp citu, to, ar kādām vienībām mūsu valstsvienībai būs jāspēlē nākamgad apakšgrupā, uzzināsim jau pavisam drīz — 17. maijā, kad pulksten 13 Mazajā ģildē notiks 2006. gada pasaules čempionāta priekšsacīkšu grupu izloze. Atgādinām, ka mūsu vienība kopā ar ukraiņiem, baltkrieviem un dāņiem ir trešajā grozā.

Kaspars Lakševics

Kaspars Lakševics

Foto: hockey.lv

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv