Katru dienu bez vēsts pazūd cilvēki

Apollo
122 komentāri

Katru dienu Latvijā bez vēsts pazūd vidēji divi cilvēki. Daļa no viņiem tiek atrasti - dzīvi vai miruši. Šobrīd meklēšanā atrodas vairāk nekā 450 personas, kas pazudušas pēdējo desmit gadu laikā. Piemēram, pērn par bezvēsts pazudušiem tika izsludināti 730 cilvēki - 576 atrada, 154 turpina meklēt.

Fotogrāfijai ilustratīva nozīme

Fotogrāfijai ilustratīva nozīme

Foto: Reuters/Scanpix

«Izgājis no mājām, nav atgriezies. Lūdzu, palīdziet...,» vējš planda pieturā pie ziņojuma dēļa piespraustu burtnīcas lapu. Aizvien biežāk līdzīgi palīgā saucieni parādās arī sociālajos tīklos un e-pastā. Ko darīt, kam lūgt palīdzību, kam zvanīt, kurp doties? Izmisums! Tuvinieki zvana draugiem, policijai, uz slimnīcām, morgiem. Meklējot palīdzību internetā, viņi uzduras pirms sešiem gadiem dibinātajai organizācijai Bezvēsts.lv, kurā apvienojušies brīvprātīgie, kas nespēj palikt vienaldzīgi pret citu nelaimi. Pēc tam, kad Rīgā pazuda divas meitenes, 2009. gadā pazudušo cilvēku meklēšanas organizāciju izveidoja uzņēmējs Aleksandrs Faminskis. Pašlaik operatīvajā glābēju komandā ir vairāk nekā 100 biedru. No Bezvēsts.lv mājaslapas uz mums raugās cilvēki - smaida, daži apķēruši tuviniekus, citi nopietnu sejas izteiksmi, fotografējoties kādam dokumentam. Spēka gados, sirmām galvām, bērni - meitenīte ar baltiem pušķīšiem sīko bižeļu galos, laimīgs zēns baltā kreklā un tauriņā. Daudzi bezvēsts prombūtnē ir jau vairāk nekā desmit gadus. Cerība atrast viņus dzīvus ir gandrīz izplēnējusi.

Nepalikt vienaldzīgiem

Pēc palīdzības organizācijā Bezvēsts.lv cilvēki vēršas katru dienu. Ir dienas, kad piezvana desmit cilvēku, stāsta brīvprātīgo koordinatore Elīna Stepiņa. «Gadās, ka cilvēki zvana, jo ir saskārušies ar netipisku situāciju, piemēram, sirmgalvis prombūtnē ir ilgāku laiku un viņu nav iespējams ne sazvanīt, ne atrast. Šādos gadījumos, mēs konsultējam, kā pareizāk rīkoties, kur vērsties. Bieži vien pazudušie tiek atrasti slimnīcās.Dažreiz piederīgos meklē bērnu namos auguši cilvēki.  Citi meklē tuviniekus, kas pazuduši pirms vairākiem desmitiem gadu. Pēdējā laikā ir ne mazums gadījumu, kad viens no vecākiem bez otra ziņas ir kaut kur aizvedis bērnu.»

Lai gan Elīna Stepiņa atzīst, ka augstākā riska grupā ir cilvēki no sociāli nelabvēlīgas vides, tuvinieka pazušana ir traģēdija, kas var piemeklēt ikvienu ģimeni. Pieredze liecina, ka pazūd cilvēki no dažādiem sociālajiem slāņiem. Katrs stāsts ir individuāls, katrs cilvēks unikāls.

Elīnu Stepiņu uz Bezvēsts.lv atveda traģisks atgadījums, kas būtiski manīja viņas vērtību sistēmu un attieksmi pret svešām sāpēm. 2012. gada oktobrī Daugavpilī pazuda Elīnas studiju biedrs. «Kamera fiksēja, kā viņš izgāja no kopmītnēm. Tas arī viss. Puisis nepārnāca. Mēs visi zinājām, ka viņš nav no tiem, kas mēdz pazust. Viņš bija sirsnīgs un jautrs. Mani pārsteidza tas, ka sociālajos tīklos viņu meklēt pieteicās daudzi cilvēki, bet norunātajā dienā ieradās tikai pieci tuvākie draugi. Bija skaidrs, ka noticis kaut kas ļauns. Meklēja policija un iesaistījās ekstrasensi, bet darbu apgrūtināja sals un sniegs. Puisi mirušu atdeva pavasaris. Viņu atrada ūdenī aiz Daugavpils. Toreiz es internetā atradu organizāciju, kas nodarbojas ar cilvēku meklēšanu un sapratu, ka tā tuviniekiem dod cerību. Pirms tam es neinteresējos par to, cik cilvēku pazūd un vai viņi tiek atrasti - man bija svarīgi, kas notiek ar mani. Ja mēs šodien nemeklēsim kādu, kas pazudis, rīt nebūs, kas meklēs mūs. Mēs taču parasti zinām, kā rīkojas mums tuvie cilvēki.

Ja cilvēkam nav tipiski aiziet, nedodot par sevi nekādu ziņu, ir jāreaģē. Katram cilvēkam ir noteikts maršruts, pa kuru viņš mēdz iet. Laiks šādos gadījumos ir visdārgākais. Ja bērns mājās nav pārradies divas stundas, nekavējoties jāsāk meklēšana. Ja cilvēks ir pazudis pirms nedēļas, mēs saprotam, ka laiks ir pret mums, jo meklēšanā svarīgākās ir pirmās trīs dienas, kuru laikā ir lielāka iespēja, ka cilvēku atradīs dzīvu. Dažreiz mēs nezinām, kur meklēt - cilvēks pazūd kā adata siena kaudzē.

Iespējams, ka kāds vēlas pazust - arī tas jāņem vērā.» stāsta brīvprātīgo koordinatore. Arī Valsts policijā apstiprina, ka bieži vien cilvēki «pazūd» labprātīgi, domājot, ka tā atrisinās samilzušās personiskās problēmas. Savukārt izmisušo vecāku meklētie jaunieši mēdz doties «izbaudīt brīvību.» Policijai ir zināmi regulārie klaiņotāji, piemēram, bērni no bērnunamiem, kas pazūd vairākas reizes gadā. Normatīvi nosaka, ka 70 gadu vecumu nesasniedzis cilvēks tiek meklēts 10 gadus, bet vecāks 5 gadus. Ja persona netiek atrasta 5 vai 10 gadu laikā, tā tiek pasludināta par mirušu. Sadarbībā ar Valsts policiju, Bezvēsts.lv komanda pēc situācijas izvērtēšanas meklēšanā iesaistās nekavējoties. Jāteic, ka brīvprātīgo glābēju profesionālā pieredze un meklēšanas iespējas ir augstā līmenī. Meklējot cilvēkus, tiek izmantots paraplāns, motorlaivas, zemūdens kameras, eholots, kas ar ultraskaņas impulsa palīdzību spēj noteikt ūdenstilpnes reljefu, struktūras skeneris, endoskops un boroskops - grūti aizsniedzamu vietu pārbaudei, kā arī kinologu grupa ar apmācītiem suņiem, cilvēku meklēšanā.

Pazust var arī cilvēku pārpildītās ielās 

«Visā pasaulē pazūd daudz cilvēku. Tomēr ir skaidrs, ka pie mums nav nolaupīšanas gadījumu, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību vai orgānu izņemšanu,» stāsta brīvprātīgā. «Pirmo reizi ejot meklēt, asinis virmo, ir adrenalīns - tu gribi skriet un meklēt. Ar laiku sāc izvērtēt situāciju ar vēsāku prātu un rīkojies racionālāk.» Meklēšanu parasti sāk no vietas, kur cilvēks ir redzēts pēdējo reizi. Tomēr situāciju nereti sarežģī tas, ka neviens skaidri nezina, kas  noticis - nelaimes gadījums, pašnāvība vai noziegums. Reizēm teritorija, kas jāpārmeklē, ir milzīga, un to nevar izdarīt ne pieci, ne desmit cilvēku.  «Kad teritorija ir pārmeklēta, mēs vismaz skaidri zinām, ka pazudušā cilvēka tur nav. Arī tas ir daudz.» Elīna Stepiņa saka, ka mežā cilvēku nav viegli atrast - viņš var būt pakritis dažu metru attālumā - brikšņos, un netikt pamanīts.

Elīnai uz visu mūžu atmiņā iespiedies gadījums, kad viņa mežā atrada mirušu cilvēku. Rudenī Ādažu pusē vecāks vīrs bija devies ogot, apmaldījies un nomiris. Toreiz, ejot pa izcirsta meža masīvu, Elīna ar acs kaktiņu labajā pusē pamanīja cilvēka siluetu. Viņa paskaidro, ka tas ir simptomātiski - vecāki cilvēki mēdz doties pēc meža veltēm, nepasakot uz kurieni un nepaņemot līdzi telefonu. «Mežsargi apgalvo, ka Latvijas meži ir sadalīti kvartālos, ko nodala ceļi, kas visi ved uz civilizāciju. Tomēr vairākkārt esmu pieredzējusi, ka apmaldīties iespējams arī «trīs priedēs». Kad Bezvests.lv kolēģi brauca meklēt pazudušo, vietējais teica: «Es pārzinu šo mežu, visu mūžu te esmu dzīvojis.» Cilvēkam tikai liekas, ka viņš orientējas teritorijā, bet drīz vien viņš atskārst, ka nezina, kur atrodas.» Mežos organizācijas biedri veido dzīvās ķēdes, tomēr izrādās, ka cilvēki mēdz pazust arī pilsētā, kur uz katra stūra ir novērošanas kameras. Ja vasarā un rudenī biežāk pazūd ogotāji un sēņotāji, pašnāvības cilvēki biežāk izdara ziemā. «Paradoksāli, bet no pērnā decembra sākuma līdz šī gada janvārim pazuda vairāki jauni vīrieši. Gadījumi bija saistīti ar emocionāliem pārdzīvojumiem.»

Gāja samaksāt kredītu

2015. gada 3. decembra rītā 20 gadus vecais Kristiāns izgāja no mājām Mežciemā, lai dotos uz darbu. Puisim bija azartspēļu atkarība, tāpēc vecāki viņu sākumā meklēja spēļu zālēs. Tomēr aizdomīgi likās tas, ka pirms pazušanas tika izdzēsts puiša profils Facebook. Izrādījās, Gaiļezera krastā viņu fiksējušas novērošanas kameras. Turpat tika atrasta jaunā cilvēka soma. Bezvēsts.lv pārstāvji vairākas stundas ar ūdens skenēšanas aparatūru pārmeklēja ezeru. Vēlu vakarā, jau tumsā Aleksandrs Faminskis pastāstīja, ka aparatūra ir fiksējusi iespējamo vietu, kur ezerā atrodas cilvēka ķermenis. Kad laika apstākļi atļāva, ūdenslīdēji no dzelmes izcēla noslīkušo. Pērn decembrī agrā svētdienas rītā netālu no kluba «Fontaine» Liepājas tirdzniecības kanālā ielēca Liepājas Jūrniecības koledžas pēdējā kursa students Artūrs. Traģēdijas aculiecinieki mēģināja viņu glābt, iemetot ūdenī glābšanas riņķi, bet puisis turpināja peldēt pretējā krasta virzienā, līdz nozuda dzelmē.  Nav izslēgts, ka viņš bēga no kautiņa. Vairākas dienas Bezvēsts.lv komanda Artūru meklēja ar motorlaivu, hidrolokatoru, un, izmantojot meklēšanas suni Džei - Džei, kurš vairākas reizes reaģēja, sajūtot zem ūdens cilvēku. Todien spēcīgās pazemes straumes un kanāla gultnes sliktās pārskatāmības dēļ, Liepājas glābšanas dienesta ūdenslīdējiem, atrast ķermeni zem ūdens neizdevās. Puiša mirstīgās atliekas atrada tikai 3. martā.  

Valsts policijā norāda, ka 90% gadījumu, kad cilvēki tiek atrasti miruši, saistīti ar pašnāvībām un nelaimes gadījumiem. Tikai 10% gadījumi ir pastrādāti noziegumi.

Šī gada sākumā, bargā salā vājredzīgs saksofonists Jānis izgāja no mājām Strazdumuižas rajonā un pazuda kā akā iekritis. 61 gadu vecajam vīram bija izslēgts telefons, viņš neapmeklēja ne koncertus, ne mēģinājumus, negāja arī uz darbu. Pēc 20 dienu prombūtnes viņu dzīvu un samērā veselu izdevās atrast radinieku mājās Rēzeknē. Vīrs bija  saslimis un nolēmis doties pie radiem ārstēties. 2015. gada 18. decembrī pensionāre Aina Krūmiņa izgāja no savām lauku mājām, lai cauri mežam, pa brikšņiem, garām pamestai fermai dotos uz Aizkraukles pastu samaksāt kredītu. Kāds it kā esot zvanījis un teicis, ka tas steidzami jāizdara. Cauri biezoknim 72 gadus vecā sieviete devās, lai saīsinātu ceļu, septiņu kilometru vietā mērojot četrus. Viņai līdzi bija 100 eiro, bet līdz pastam kundze tā arī neaizgāja. Brīvprātīgie sadalījās četrās grupās, mežu un tuvējo ezeru pārmeklēja kinologi ar diviem suņiem. Ceļā uz Aizkraukli meklēšanas suņi divas reizes reaģēja rejot - vietās, kur atradās pamestas, notekūdeņiem pilnas akas, tomēr tās pārbaudot, nekas aizdomīgs neatklājās. Lidojot ar paraplānu, teritorija tika pētīta arī no 300 metru augstuma. 40 cilvēki sešu stundu garumā pārmeklēja 15 km plašu teritoriju, tomēr sievieti neatrada. Ainas Krūmiņas meklēšana tiks turpināta, kad pilnībā no ledus būs atbrīvotas ūdenstilpnes.

Deguns ar intelektu

«Šis mūsu pieredzē bija pirmais gadījums, kad meklēšanā piedalījās tik liels skaits brīvprātīgo,» atceroties deviņus mēnešus vecā Fjodora meklēšanu, Engures novadā pagājušajā gada vasarā, saka organizācijas pārstāve. Vācu zēnu bija ieradušies meklēt ap 500 cilvēku no visas Latvijas. «Bija liels prieks, ka cilvēki tā saliedējās un atrada mazo, kurš basām kājām bija nogājis divus kilometrus. Tajā pašā laikā bija nedaudz skumīgi, ka tik liela atsaucība nav gadījumos, kad ir pazudis vecs cilvēks - kāda māte vai vecmāmiņa. Cilvēka dzīvības vērtība taču nav izmērāma!  Mēs dzīvojam, nedomājot, ka kaut kas tāds var skart mūs. Tomēr var!. Mēs nedrīkstam palikt vienaldzīgi, redzot tuvinieku bēdas un izmisumu. Ir vajadzīgs kāds, kas uzklausa un atbalsta. Turklāt izmisumā cilvēki nespēj skaidri domāt un pieņemt pareizos lēmumus,» stāsta Elīna. Viņai gribētos, lai brīvprātīgo būtu vairāk, jo dažreiz cilvēki, emociju vadīti, piesakās, bet, kad reāli jādodas meklēt, neierodas. «Pieredze liecina, ka no 20, kas piesakās, atnāk viens. Nav laika, kaut kas svarīgāks darāms...» 

Bezvēsts.lv darbība nebeidzas ar meža masīvu vai ūdenstvertņu pārmeklēšanu. Ja vajag, tiek piesaistīti speciālisti, piemēram, juristi. «Meklēšana citās valstīs notiek ar sociālo tīklu starpniecību. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Kad Vācijā bija pazudis Latvijas pilsonis, tur dzīvojošie tautieši aktīvi iesaistījās,» stāsta Elīna Stepiņa. Pašmāju organizācija cieši sadarbojas ar Lietuvas kolēģiem, kā arī ar vispasaules bezvēsts pazudušo bērnu meklēšanas organizāciju Missing Children Europe un Beļģijas organizāciju CHILD Focus. Eiropas Komisijas dati liecina, ka Eiropas Savienības valstīs katru gadu pazūd ap 250 tūkstošiem bērnu, tātad bērns divās minūtēs. Šajos datos ir iekļauti bērni, kurus patvaļīgi aizved kāds no vecākiem, nepilngadīgo bezpajumtnieku no migrantu vides pazušanas gadījumi, bērnu nolaupīšana un citi. 2-5% bērnu pazušanas gadījumi saistīti ar kriminālnoziegumiem. Puse no nozudušajiem bērniem aizbēg paši. «Kad pirms dažām nedēļām Rīgā, Pļavnieku rajonā bija pazudis bērns, kinologi ar suņiem nekavējoties iesaistījās meklēšanā. Par laimi, viss beidzās labi, jo bērns, nebrīdinot vecākus, bija aizgājis ciemos,» stāsta Bezvēsts.lv pārstāve. 

Īpaša loma cilvēku meklēšanā ir profesionāli apmācītiem suņiem, kuri spēj saost un sekot konkrēta cilvēka smaržai pa vairākas dienas vecām pēdām gan mežainā apvidū, gan sarežģītos apstākļos - pilsētvidē. Suņi aktīvi spēj strādāt četras stundas, pēc tam dzīvniekiem vajadzīga atpūta.

«Protams, vieglāk cilvēku atrast, ja pēdas ir svaigas, jo suņa «deguns ar intelektu» jūt tūkstošiem pēdu. Kad Mārupē pazuda vecāks vīrs, suns atveda līdz vietai, kur viņš bija iekāpis autobusā. Arī citkārt suņi norāda vietas, kur gājis pazudušais.» Elīna Stepiņa pastāsta, ka reizi mēnesī brīvprātīgie apmeklē speciālus treniņus, kuros mācās pielietot dažādas meklēšanas taktikas, sadarboties ar suņiem, piemēram, nešķērsot to ceļu. «Stāstām, ka, meklējot bezvēsts pazudušos, mums pirmkārt jāparūpējas vienam par otru. Kāds no biedriem mācās vadīt motorlaivu vai lidot ar paraplānu. Mācāmies, kā pareizi iet pa mežu un izdzīvot, ja gadījies nomaldīties, kā sniegt pirmo medicīnisko palīdzību un kā pareizi runāt ar pazudušo tuviniekiem, lai nejauši izteikts vārds viņus nesāpinātu.»

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

21.11.2017
Ienākt apollo.lv