Ļaujiet bērnam spēlēties!

Apollo
0 komentāru

Pamatots ir pieņēmums, ka viss, ko līdz 12 gadiem iemācāmies, apgūstam un iepazīstam, pavadīs mūs dzīvē ilgi jo ilgi.

Tāpat ir ar mūsu bērniem. Būdami vēl tikai pāris gadu veci, nemaz vēl to neapzinoties, viņi jau paspējuši uztvert ģimenes būtību — vai nu savu vecāku savstarpēju mīlestību un rūpes vienam par otru, vai nu katra cīņu tikai par savām interesēm. Tomēr, kā tā nākas, ka vienā ģimenē izaug talantīgi darbarūķi, bet citā — slaisti, dīkdieņi vai cietsirži? Laikam jau audzināšanas teorijās vecākiem jāieklausās uzmanīgāk un jāuztver tās nopietnāk, jo bez talantiem un prasmēm bērnam ir arī dvēselīte, un atšķirībā no talantu meklējumiem ar dvēseles lietām nedrīkst eksperimentēt.

Lūk, ko iesaka psihologi, lai mazā personība attīstītos harmoniski un līdzsvaroti. Spēles fāzē, kura parasti ilgst pāris gadu, aptuveni līdz piecu gadu vecumam, jāļauj bērnam izdzīvot visas dzīves situācijas, jo mazajam jau tās būtībā nozīmē dzīvi miniatūrā — veikalu spēle, ārstu–slimnieku spēle un tamlīdzīgi.

Ja bērnam nebūs intereses par spēli, tāda neradīsies arī attiecībā pret dzīvi, un iniciatīva kaut ko sākt jau savā dzīvē izpaliks. Vislabākā vieta spēlei nodrošināta ģimenē, un, ja nav vecāko brāļu vai māsu, vecākiem tie jāaizstāj un jārotaļājas ar bērnu pēc vienlīdzības principa. Tas nozīmē, ka abi ir sabiedrotie un nav komandieru. Bērnam māka spēlēties nozīmē iegūt spēju rēķināties ar svešām interesēm un panākt uzmanīgu attieksmi pret dzīvi. Arī bērnudārzā var iemācīties to pašu, tomēr vecākiem jāpatur prātā, ka bērnudārza vienaudži cits citu uztver drīzāk kā sāncenšus un spēles nebūs identiskas mājas apstākļos radītajām situācijām.

Turpmākajā laika posmā līdz skolas vecumam bērns jau ir paspējis apgūt tik daudzas prasmes, ka pats sāk meklēt tām reālu izmantojumu. Šo darba fāzi viņam jāļauj izdzīvot pilnā nopietnībā, lai mazais varētu iet gulēt ar apziņu, ka strādājis pilnvērtīgi, tātad ar pilnu atdevi. Tas nekas, ka mammai trauki jāpārmazgā, galvenais, lai no rīta bērnam būtu sajūta, ka šķīvis atkal lietojams, pateicoties viņa paša darbiņam.

Ja šajā dzīves posmā neļauj mazajam darboties pa īstam, bet turpina sūtīt spēlēties, visticamāk, arī dzīvē savus dvēseles spēkus citu labā viņš netērēs. Pēc piecu gadu vecuma kaprīzes pamazām izzūd un bērns kļūst ļoti atsaucīgs. Pat ja viņš pats nepiedāvās savu palīdzību, tad priecāsies, ja viņam kaut ko uzticēs un palūgs izdarīt, protams, neaizmirstot pamatot un uzsvērt, ka viņš to ļoti labi prot. Šajā vecumā nav vēlams visu brīvo laiku ieguldīt pulciņos vai kādās citās nodarbībās, jo tad bērns spēj gan dzīvē kļūt par izcilu mākslinieku vai sasniegt vēl kādas virsotnes, tomēr var izrādīties, ka mājas dzīve viņam ir vienaldzīga un šķiet neinteresanta.

Skolas vecumā bērns ir nobriedis apmācībai, tādēļ tieši pirmā skolotāja ir tas cilvēks, kam jāatraisa mazā personība mācībām un jānoskaņo šim procesam pēc iespējas labvēlīgāk. Ja līdz desmit gadu vecumam par galveno vadlīniju uzskata intelektuālo attīstību, turpmākie divi trīs gadi ir sava veida eksperimentālais posms.

Parasta lieta tad ir pierakstīšanās kādos trijos pulciņos, kurus pēc laika nomaina atkal jaunas aizraušanās. Būtiska nav pati nodarbe, bet gan attieksme pret to, jo tieši šajos gados izveidojas, kā cilvēks attieksies pret darbu un kādā kvalitātē tas tiks izdarīts. Ļaujiet šos pāris gadus pusaudzim izmēģināt savas spējas, neapstādiniet, bet iedvesmojiet!

Ļaujiet bērnam spēlēties!

Foto: Inga Kundziņa

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv