Ķemeru pansionāts - vieta, kur dzīvo «prezidenti»

Apollo
40 komentāri

Liels bērnudārzs. Tā Ināra Karpoviča - Ķemeru pansionāta «Dzimtene» direktore - raksturo ilgstošas sociālās aprūpes iestādi, ko vada jau 22 gadus. Pansionātā dzīvo 115 cilvēki ar invaliditāti. Visiem ir atkarības. Smagas.

Ķemeru pansionāts - vieta, kur dzīvo «prezidenti»

Jānis Škapars/TVNET

Mīlam tādus, kādi ir

Uz «Dzimteni» ved taisns asfaltēts ceļš ar paplukušām vasarnīcu tipa ēkām abās pusēs. Pansionāta nosaukums vedina ironizēt, jo par «dzimtenīti» dēvē kandžu. Centrālā ēka atrodas pašā galā, kur sākas mežs. Balto ap 1950. gadu celto ēku rotā akmens vēdekļi un raksturīgas kolonnas. Jaušams Staļina laiku pēckara vēriens. Kāpnes platas – trūkst tikai sarkanā paklāja, pasākumiem paredzētā zāle plaša, kā «padomju dzimtene». Nelaime vien tā, ka šejienes publika koncertus nemīl. Teritorija nav nožogota, pa asfaltētajiem celiņiem uz pilsētu un atpakaļ kursē ratiņnieki.

«Lai gan viņi ir brīvi cilvēki, ikviens var pienākt, aizrādīt, ir jāievēro noteikumi, jāēd noteiktā laikā un to, ko piedāvā. Tā tomēr nav brīva dzīve,» iesāk Karpoviča. «Mūsu kontingents ir sarežģīts,» viņa daudznozīmīgi nosaka. «Un tomēr… viņi ir mūsējie! Mēs viņus mīlam tādus, kādi viņi ir.» Par pansionāta klientiem – bijušiem cietumniekiem, prostitūtām, stacijas ubagotājiem – viņa runā ar siltumu, kā par nevarīgiem, nepaklausīgiem bērniem. Savā ziņā tādi viņi arī ir, jo «daudziem demence ir augstā līmenī».

Pēc medicīnas institūta beigšanas Ināru - jaunu ārsti dermatoloģi nosūtīja uz Ķemeriem. Pēc daudziem gadiem viņa ir tepat. Tolaik Vissavienības sanatorijā «Dzimtene» tika izveidota īpaša nodaļa, kurā veselību uzlaboja cilvēki ar ādas slimībām. Rezultāti bija pārsteidzoši labi, jo Ķemeru dabas brīnumi darīja savu. Jau tolaik eksistēja progresīvas veselības uzlabošanas metodes - gan krioterapija, gan lāzera procedūras, gan skābekļa kokteiļi, atceras Ināra. Viņai no sirds žēl, ka pazaudēta kurortoloģijas būtība, kuru pamatā bija rūpīgi izstrādāta ārstniecības metodika. Nevar tā ņemt un kuru katru iebāzt dūņu vannā vai kriosaunā. Bez individuālas pieejas procedūrai labākajā gadījumā nebūs efekta, sliktākajā – tā negatīvi ietekmēs veselību.

Kad pienāca «vētrainie deviņdesmitie», sanatorijas durvis aizvērās. Nav taisnība, ka Ķemeros speciāli tika radīts pansionāts, lai Rīga tiktu vaļā no nespēcīgiem bezpajumtniekiem. Viss notika secīgi. Sākumā kāds uzņēmīgs vīrs Ķemeros izveidoja privātu pansionātu, bet nemaksāja par telpām. Iestāde bankrotēja, bet vecie cilvēki palika. Deviņdesmito vidū aizvien vairāk cilvēku neizturēja iekārtas sabrukumu un sekojošo haosu –  nodzērās, zaudēja mājas. Kaut kas bija jādara – nevarēja taču atstāt viņus uz ielas nomirt! Tā nu uz esošās bāzes tika izveidots pansionāts «Dzimtene», kurā šobrīd strādā ap 50 cilvēku -pārsvarā jūrmalnieki.

«Vietu visu laiku pietrūkst. Tirgus ir pilns ar «mūsējiem» - pansionāta nākošajiem klientiem,» stāsta Karpoviča. Viņai nereti zvanot tuvinieki un jautājot, vai varot ievietot cilvēku pansionātā par maksu. Lai gan SIA statuss to pieļauj, direktore atsaka, jo publika te ir pārāk specifiska. Direktore uzskata, ka ne tikai Rīgai, arī citām pašvaldībām būtu jādomā, kur ievietot savus «pakritušos» cilvēkus.

«Pie mums visi cilvēki ar atkarībām, 1. un 2. grupas invalīdi, kuriem nepieciešama ilgstoša aprūpe. Jūs domājat, ka viņi grib te dzīvo? Nē! Viņiem labāk patīk uz ielas. Brīvība viņiem vajadzīga! Kad viņi nonāk sociālā dienesta redzeslokā un iziet visas pārbaudes, kļūst skaidrs, ka uz ielas viņi mirst, jo nav ne pajumtes, ne tuvinieku, ne spēka ubagot. Seko ārsta un sociālā darbinieka slēdziens, tālāk dokumenti nonāk Rīgas domes Labklājības departamentā, kur tiek pieņemts lēmums. Nevar cilvēku pamest uz ielas, ir jābūt vietai, kur viņam palikt. Šobrīd esam Ķemeros, bet, ja te veidotos moderns kūrorts, loģiski, ka tiktu lemts par pansionāta pārvietošanu.»

Ināra Karpoviča piemetina: «Kur tad būs tā vieta, kur viņi nevienam netraucēs? No šejienes viņi var aizbraukt pie tuviniekiem un draugiem. Aizsūtīt viņus uz tālu nomali arī nebūtu cilvēcīgi.»

Bīstamās piecdienas

Lūkojoties pelēkajos siluetos, saprotu, kāpēc tik daudzi rakstnieki un režisori kaut ko pasaulei cenšas pateikt lūkojoties caur sociālo apvalku atmetušo ielas cilvēku fokusu. Lai nu ko, bet pārdomas par dzīves jēgu viņi izraisa. Eksistences kvintesence.

Katru mēnesi ap divdesmito datumu pansionātā iesoļo vīri formās. Apsardze. Turpmākās piecas diennaktis viņi pavadīs pansionātā, no 12 dienā līdz 24 naktī apstaigājot istabiņas. Viņi būs gatavi novērst nekārtības, kautiņus, vicināšanos ar nažiem. Kas gan tāds mistisks Ķemeros notiek 20. datumā? Ha, ha, tā ir pensijas diena! Katram tiek iedoti apmēram desmit eiro, par kuriem viņš pērk spirtotus laimes mirkļus. Pēc tam apčurājas, pakrīt ar visiem ratiem, pārdomas par šo planētu ieliek dažos ietilpīgos vārdos un aizmieg. Pēc piecām dienām viss ir beidzies. «Aizvērtu pudeli mums nav tiesību atņemt, jo tā ir viņa manta, bet ja pudele ir vaļā un tiek lietota, mēs to atņemam un saturu izlejam,» paskaidro direktore. Visu šo gadu laikā nopietnu incidentu nav bijis, jo iemītniekiem ir respekts pret formas tērpu. Ne vienam vien ir cietuma rūdījums!

Tomēr «bomzīšiem» ir savi likumi – viņi savas vārgās dūres vicina savā starpā, bet ķemerniekiem neuzmācas. Tieši otrādi. Nesen kādu miermīlīgu onkuli, kurš katru dienu invalīdu ratos brauca uz staciju «skatīties uz vilcieniņiem», vietējie piekāva līdz nāvei. Vecais vīrs slimnīcā nomira.

Ko darīt, ja pansionāta personāls netiek galā ar klientu? «Jātiek, cita varianta nav,» nosaka direktore. Šī ir pēdējā pietura – nekur tālāk nav iespējams nosūtīt. Kad bīstamās piecdienas beigušās, apsardze aizbrauc. Ja situācija samilzt, aprūpētājs nospiežot pogu un apsardze nekavējoties ir klāt.

Prezidentu vaļasprieki

«Mums te visi prezidenti,» mazliet dusmīgi ironizē direktore. Tas nav joks, kā nodomāju sākumā. Te patiešām dzīvo daudzi, jo daudzi firmu prezidenti. Shēma vienkārša: veikli darboņi pierunā «bomzi» kļūt par uzņēma valdes priekšsēdētāju ar paraksta tiesībām, bet galvenais uzņemties atbildību. Ek, ko tikai par kasti šņabja neparakstīsi! Direktore saka, ka tagad uz pansionātu nāk kaudzēm vēstuļu ar prasību «izmaksāt celtniekiem algu», atdot inventāru, datortehniku un vairākām nullēm rakstāmus parādus. Ne vienam vien «prezidentam» nācies doties uz tiesu un atklāti visu izstāstīt – protams, gadījumā, ja «šefs» vispār kaut ko atceras. «Viens bija prezidents kādās 50 firmās,» atceras Karpoviča. «Mēs zvanām un mēģinām izskaidrot reālo situāciju.»  Ak, jā, gandrīz visi pansionāta klienti vienlaikus ir arī ātro kredītu kompāniju klienti. Šabloniskie brīdinājumi no parādu piedzinējiem plūst straumēm.

Lai gan pansionātā visa ir pietiekami, viena no mīļākajām «prezidentu» nodarbēm ir rakņāšanās pa miskastēm. Patīk un viss! Viņi vāc tukšās pudeles, lai gan te nav kur tās nodot. Citi maisiņos stūķē maizi līdz tā sapelē. Kad sāk smirdēt, personāls atrod un atņem. Kamēr viena sabiedrības daļa skraida pa butikiem, meklējot piecdesmito Gucci somiņu, cita šiverējas pa miskastēm. Stilam nav nozīmes - psiholoģija tā pati.  "Daudzi neparko negrib mazgāties. Darbiniece saka: «Tev jaka netīra, iedod izmazgāšu.» Viņš atbild: «Es nevaru dot, jo Tu man neatdosi.» Ego ir milzīgs! Daudziem nav līdzjūtības vienam pret otru,» stāsta pansionāta darbinieces.

Īpašas attiecības pansionāta ekscentriskajam kontingentam ir ar vietējiem pļēguriem, kuru Jūrmalas nomalē netrūkst. Vietējie atnes «krutku», iestādes klienti viņiem atdod savus nomierinošos medikamentus vai ēdienu. Darījumu cilvēki. Personāla iespējas ietekmēt situāciju ir minimālas, jo cilvēkiem, kas te dzīvo, ir tādas pašas tiesības un brīvības kā pārējiem, vēl vairāk – viņi ir klienti.

Tomēr brīnumi notiek! Pansionāta darbinieki priecājas par katru, kas spējis saglabāt cilvēciskas īpašības – tīrības sajūtu, vēlmi palīdzēt, strādāt un mainīties. Un tādi ir. Katrs no viņiem ir pierādījums, ka dzīvē viss ir iespējams. Atpakaļceļš ir pat no elles. Varbūt kādam tas liekas sīkums, ka cilvēks nomazgājas, pasmaida, lasa avīzi, iestāda puķi, glauda kaķi, noslauka palodzi, bet pansionātā strādājošajiem katra mazā uzvara ir liels sasniegums. Tas ir cilvēka ceļš atpakaļ pie sevis.

Neviens neatceras

Uz kruķiem vai ratiņkrēslā, vīri maisveidīgās drēbēs saplūst ar līkajiem koku zariem un brūni dzelteno mirstošās dabas fonu. Viņi man atgādina Kārļa Padega gleznas. Telpas, kurās ieejam, ir gaišas, akurātas, visur ir ziedi un mīksti atpūtas krēsli. Nodod savādais salkani skābais aromāts. Ir jāsaņemas. Varbūt tā ož bezcerība un pilnīga vienaldzība pret sevi?

Istabiņā dzīvo divi, televizora nav, toties skats aiz loga relaksējošs. Zigmundam Ragovskim ir 46 gadi, te viņš ir trīs gadus. Viņš iet lēnām un runā pieklusinātā balsī. Galvā veiktas divas operācijas – pirmā Londonā. Viņš divus gadus dzīvojis Anglijā un strādājis pārtikas rūpnīcā. Nokritis, sasitis galvu, «ātros» laikam jau draugi izsaukuši. Pēc tam bijusi vēl viena operācija Gaiļezerā. «Sākumā biju guļošs, paralizēts, rokas kājas neklausīja,» saka vīrietis, priecājoties, ka nu jau ir daudz labāk – viņš staigā, mazgājas, ēd, risina krustvārdu mīklas. Kādreiz viņš strādājis Zviedrijā – kopā ar draugiem krāsojis mājas. Viņam bijusi draudzene un ir dēls. Neviens par viņu neatceras. Māsīcas un tante gan apciemojot. Zigmundam ir abi vecāki – tēvs dzīvo Bauskā, mamma Ādažos. «Mamma no Turcijas atbrauca – blonda mulate, es pazīt nevarēju,» viņš pēkšņi atplaukst. Viņš vairākkārt atkārto, ka ārsti ieteikuši dzīvot pansionātā, kur viss ir pieejams. Jā, ar alkoholu problēma bija. Minimāla, viņš precizē. «Daudz kas varēja būt savādāk, bet kā ir, tā ir,» viņš saka, jautāts, vai kaut ko nožēlo. «Es trīs dienas gulēju komā, pie manis nāca atvadīties.» Vīrietis ar Sociālās integrācijas valsts aģentūras atbalstu apgūst datorprasmes.

«Es esmu Zina, kas visu zina, « sieviete rotaļīgi apgriežas. Ha, ha, viņa smejas. Zinaīdai ir 66 gadi un laiku viņa skaita par atskaites punktu ņemot Zolitūdes traģēdiju. Viņa runā raiti un saprotami, bet reizēm viss saiet tik ļoti šķērsām, ka man nav ne jausmas, vai kaut kas no stāstītā ir patiesība, vai nē. 1970. gadā Zinaīda laida pasaulē nedzīvu bērnu. 1974. piedzima viens, 1976. gadā otrs dēls. Viņa tēlaini apraksta ka dēli bijuši, nevis « šādi tādi, kā te viens otrs», bet liela auguma, platiem pleciem. «Uzreiz redzams, ka vīrieši!» Viens dēls miris 2007. gadā ar insultu, bet otru 2006. gadā esot piekāvuši bandīti, pulksteni atņēmuši. Palicis trešais dēls. Zina strādājusi par krāsotāju - apmetēju. 1989. gadā viņa esot cietusi autoavārijā – žigulī ietriekusies kravas mašīna un viņa izlidojusi pa priekšējo stiklu. Pēc divām smagām operācijām, viņas dzīves uztvere mainījās. Pansionātā viņa ir kopš 2012. gada. «Dēlam un vedeklai bija maza istabiņa. Es vienu dienu paņēmu somu un aizgāju uz nakts patversmi.»  Uz Zinas gultas mētājas angļu valodas mācību grāmata. «Mācos? Nē, atjaunoju zināšanas,» viņa nosaka. Plauktā kādi desmit Marinas Mariņinas detektīvi. Zina skatās seriālu «Brestas cietoksnis» un gribot dabūt «Hiromantu». Labāks līmenis gan bijis iepriekšējā Berģu pansionātā, bet viņa nesūdzas – personāls esot atsaucīgs.

Sasalusi embrija pozā

Žannu atrada dārza mājiņā, embrija pozā iesalušu mēslos. Viņa svēra 38 kilogramus un izskatījās kā ar netīru, kraupainu ādu apvilkts skelets. Neviens neticēja, ka viņa izdzīvos, bet dzīvība ir sīksta. Pansionātā viņu kopa, baroja no karotītes, masēja, vingrināja locekļus. Izauklēja. Žanna ne vien izdzīvoja, bet arī atguva dzīvotgribu. Viņai nav pat 40 gadu. Dzīvesstāsts esot tāds pats kā daudzām: strādājusi uz paneļa, lietojusi narkotikas, klientu skaits sarucis, zaudējusi pajumti. Pagājuši jau daudzi gadi - sieviete esot kristījusies pareizticīgo baznīcā un veselība uzlabojusies tiktāl, ka gribot sākt patstāvīgu dzīvi. Lai izdodas – turēsim īkšķus!

Lai cik tas nebūtu paradoksāli, no līdzīgas situācijas pēc dažiem gadiem tika izglābta vēl viena sieviete. Arī viņa nonāca pansionātā. Atšķirība vien tajā, ka viņu cilvēki atrada tirgū un izsauca ātro palīdzību.

Pansionātā nedaudzo sieviešu istabas ir piebāztas ar mīkstajām rotaļlietām. Par nelielo naudiņu veči pērk šņabi, sievietes pūkainas rotaļlietas – alkst sirds pēc kaut kā mīļa, pat ja tas ir tikai plīša lācis.

 

Par bijušo kapteiņa palīgu, brīvo cīņu meistaru, kuram bija trīs sievas, piecas mašīnas, bet tagad nav kāju; Jeļenu, kuras pusdzīvo ķermeni atrada mētājoties tirgū; vīru, kurs 52 gadus bija pavadījis ieslodzījumā un piepildīja sapni atgriezties cietumā TVNET lasiet ceturtdien 26.oktobrī.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

18.12.2017
Ienākt apollo.lv