Kiršteina pēcvārds

Apollo
0 komentāru

«Latvijas Avīzē» uz interviju bija ieradies Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs ALEKSANDRS KIRŠTEINS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: — Kopš mūsu iepriekšējās sarunas nav necik ilgs laiks pagājis, tomēr šī intervija tika pamatīgi no visām pusēm izvērtēta, esat kļuvis par ļoti populāru personu. Tagad varbūt vēlēsieties teikt kādu «pēcvārdu», kā viss ir noticis?

A. Kiršteins: — Es domāju, ka viss ir ļoti labi iznācis. Latvijas un Baltijas valstu ārpolitikai vēl nekad nav bijuši tādi panākumi. Vienā reizē esam dabūjuši ASV Kongresa rezolūciju, Eiroparlamenta rezolūciju un atzinumu no Eiropas Savienības, ka Latvija rīkojusies pareizi, pieliekot savu deklarāciju pie noslēdzamā Latvijas–Krievijas robežlīguma. Tas nav izdevies nedz «Latvijas ceļam», nedz kādam citam, tādēļ nevaru saprast, kāpēc prezidente uzskata, ka bija jārīkojas citādi. Nesaprotu, kādēļ cilvēkus maldināja ar kaut kādiem stāstiem, ka bez robežlīguma mēs nepievienosimies Šengenas līgumam. Tieši otrādi — ir oficiāls atzinums, ka nekādas sekas tas neizraisīs. Pievienoties mēs varēsim. To apstiprinājuši gan Eiropas Savienības Ārlietu, gan Tieslietu komisariāta pārstāvji. Savukārt Krievijai gan vajadzīgs robežlīgums, jo tas ir nosacījums, lai varētu runāt ar ES par bezvīzu režīmu. Tātad, ja runā par beigta ēzeļa ausīm, tad pašreiz tās ir dabūjusi Krievija. Latvijai nav diez cik svarīgi, vai robežlīgumu paraksta tagad, vai pēc gada vai diviem. Ārlietu komisāre Ferrēro-Valdnere arī darījusi zināmu, ka jautājums ir sarežģīts un risināšana prasīs laiku. Mans viedoklis, ka tas varētu notikt pēc jaunas administrācijas sastādīšanas Krievijā. Katrā ziņā es neredzu vajadzību steigties, tas ir taktikas jautājums. Būtu pareizi piesaistīt starptautiskos ekspertus un tādā veidā virzīt lietas uz priekšu. Pats galvenais, ko gribu teikt — ja kāds saka, ka viņam Abrene nav vajadzīga, ka mēs to neņemsim, pat ja kāds mums to dāvinās, lai izdara elementāras matemātiskas darbības un konstatē, ka tā ir aptuveni 130 tūkstošu hektāru liela teritorija. Nu, cik lielus atbalsta maksājumus sākumā ņemsim? Kādas 200 eiras par hektāru? Cik tas ir? Kādi 26 miljoni eiru gadā.

E. Līcītis: — Kas tā būtu — rente no Krievijas?

– Tas ir ES gada maksājums. Jūsu avīze raksta, ka lētākā zeme Latgalē maksā 500 latu hektārā, tātad summa, loģiski, pieaug līdz kādiem 65 miljoniem. Pēc 10 gadiem lētākā zeme maksās droši vien 5000 latu hektārā. Vai mēs varam atteikties no 650 miljoniem latu gadā? Tie ir tādi vienkārši rēķini. Ja mums tur ir apmēram trīs tūkstoši atzītu īpašnieku, vai var atpirkties ar nieka 150 «sertifikātiem».

V. Krustiņš: — Jūs teicāt — «nevajag steigties». Bet citi uztraucas. Jūsu priekšnieks Kalvīša kungs ir ar norūpējušos vaigu, Pabrika kungam sirmi mati metas un situāciju jau apzīmē kā «strupceļu» un tamlīdzīgi.

– Sākumā likās, ka vēl jāgaida kaut kāds tur atzinums, ka kāds kaut ko pateiks, bet, lūdzu, šie atzinumi taču ir un ir ļoti operatīvi. Kas tad atliek lieliem māksliniekiem? Ieturēt pauzi. Bet uz jūsu jautājumu par satraukumu jums jāaicina atbildēt citas personas — tās, kuras satraucas. Pat no pils varbūt.

– Kiršteina kungs, jūs izliekaties pašapmierināts, bet, re, par jums raksta pat Ebreju kopiena.

– Es taču esmu viņiem atbildējis. Ja kādu kritizē, tad lai paskatās, kurš bijis VDK aģents…

– Mēs taču to nezinām.

– Nu bija tādi no «Jaunā laika», kas pretendēja uz ārlietu ministra amatu, bet zināmu iemeslu dēļ nederēja vis.

– Arī jūsu «pajumtē» darbojoties kādi apšaubāmi elementi, notiekot šaubīgas lietas.

– Nē, Ebreju kopienas paziņojumā teikts tā, ka nevis kādi tur zināmi «Gardas tipa margināļi», bet it kā normāli, jauni žurnālisti, kas publicējas Latvijas «isteblišmentam» tuvos izdevumos.

– Nu jā. Turpinot — cilvēki saka, Kiršteins runā pareizi, bet tikai runā. Viņa partija to nedara. Viņiem ir pretēji uzskati.

– Par partiju neizteikšos, bet vai tad bez Ārlietu komisijas lēmuma valdība būtu pievienojusi parakstāmajam robežlīgumam attiecīgu deklarāciju? Pagaidām izdarīts tas, ko vajadzēja. Tagad tik uz priekšu. TP kongresā teicu, ka 9. Saeimas vēlēšanās uzvarēs tā partija, kura apņemsies apturēt masveidīgu naturalizāciju. Šā brīža naturalizācijas process, jāpasaka godīgi, nav nekas cits kā mazas tautas pašnāvība. Lai man nepārmestu Eiropas Savienības politikai neatbilstošu izrunāšanos, es pateikšu par Luksemburgu, kur ir 40% nepilsoņu. Īstenie pilsoņi tur ir tikai kādi 450 tūkstoši. Viņi ratificēja Minoritāšu konvenciju bez ierunām un pēc tam pielika paskaidrojumu, ka valstī nav mazākumtautību. Šveice pasaka vēl labāk, ka viņiem ir kantoni, kur dzīvo franči, itālieši vai vācieši, bet 20 procenti ārzemnieku, kuri mīt izklaidus pa visiem kantoniem, nav minoritāte. Šo cilvēku tiesības aizstāv nevis minētā konvencija, bet ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Tomēr, izdarot likumpārkāpumus, tā tomēr neaizliedz nepilsoņus izraidīt no Šveices. Lihtenšteinā 34 procentus nepilsoņu arī neuzskata par minoritātēm. Pavisam mazas valstis — kā Andora — nemaz neparaksta tādus dokumentus. Acīmredzot šīs mazās valstis vēsturiski zina, ko dara. Es piekrītu Visvaldim Lācim, ja 450 tūkstošiem nepilsoņu, no kuriem 300 000 dzīvo Rīgā, tiktu piešķirtas vēlēšanu tiesības, tad proporcija, piemēram, Rīgas domē starp nosacīto interfronti un Tautas fronti būtu nevis 29–31, kā tagad, bet 40–20 interfrontes labā ar visām no tā izrietošajām sekām: ar pārņemtu varu skolu valdēs, ar noteiktu orientāciju uz darbības partneriem, ar visiem «tirdzniecības namiem», kas Rīgā jau uzcelti. Pašvaldībām ir ļoti liela vara un iespēja lemt par daudzām būtiskām lietām. Tāpēc rodas jautājums, vai šāda veida naturalizācija jāturpina. Būtu godīgi nevis mēģināt mainīt spēles noteikumus, bet partijai ar uzstādījumu «pārtraukt naturalizāciju!» iet uz nākamajām vēlēšanām. Tad jādabū kādas 35 vietas — ja tauta atbalsta — un jārīkojas. Starp citu, pilnībā naturalizāciju nemaz nevar pārtraukt, jo vienmēr būs kāds simts vai tūkstotis cilvēku, kas varētu pretendēt uz pilsonības iegūšanu, piemēram, kā Luksemburgā, kur par pilsoņiem kļūst trešajā paaudzē dzīvojošie imigranti. Ņemot vērā, ka Latvija ir trīsarpus reizes lielāka, normālos apstākļos maksimālais gadā naturalizējamo skaits varētu būt ne vairāk kā 3000 cilvēku, nevis tā kā tagad triecientempā 10 000 jaunpilsoņu. Jārunā, protams, arī par zināmu auditu — jāpārbauda, cik cilvēku ir pirkuši valodas apliecības, ja ir tādi fakti vai pat aizdomas. Jāpārskata, kāds ir latviešu valodas zināšanu līmenis, vai tam nebūtu jābūt stingrākam. Šajā ziņā esmu gan kļuvis lielāks pesimists, jo uzzināju, ka Krievijā ir sadrukāti 55 tūkstoši mācību grāmatu mūsu krievu skolām. Tajās vēsture ir pavisam savādi apskatīta. Tur teikts, ka PSRS bruņotie spēki te ieradušies, lai mūs pasargātu no vācu iebrucējiem — nu, apmēram tā. Interesanti, ka 2002. gadā Izglītības ministrija gribēja caurskatīt šīs grāmatas, bet pēc liela trokšņa no Krievijas vēstniecības puses esot atmetuši ar roku un tomēr izplatījuši grāmatas skolās. Es gan vēstures stundās alu nedzēru, mans skolotājs arī nedzēra, un savā naivumā biju domājis, ka Krievijas vēstniecība nediriģē Latvijas Izglītības ministriju, bet kļūdījos. Tomēr šobrīd iesniegts pieprasījums, lai to lietu pārbaudītu.

– Vai mēs esam jūs pareizi sapratuši naturalizācijas lietā? Jūs domājat, ka jārestaurē kādreizējie «logi».

– Nē. Es domāju, ka Latvija sen jau visus pieļaujamos limitus ir pārsniegusi. Kad runāju par kādiem 3000 integrējamiem gadā, tad tie drīzāk būtu kā izņēmumi. Man grūti teikt, bet runa varētu būt, piemēram, ģimeņu apvienošanās vai tamlīdzīgos gadījumos. Tagad ir piecpadsmitais neatkarības gads. 1990. gadā dzimušajiem līdz ar to arī ir jau piecpadsmit gadi. Bijis pietiekams laiks, lai tie, kas vēlējās kļūt par pilsoņiem, iedotu savus iesniegumus, iemācītos latviešu valodu. Šo gadu laikā esot saņemti 110 tūkstoši naturalizēties gribošo iesniegumu. Pilsonību saņēmuši mazliet vairāk nekā 90 tūkstoši. Vai tiešām domā, ka piecpadsmit gadus nogaidījušie vēl desmit gadus prātos, iet vai neiet Latvijas pilsoņos? Es domāju, ka vilciens ir aizgājis, kas gribēja, tie iesniegumus uzrakstīja.

– Avīzē «Čas» Aldermanes kundze bilst, ka jaunie cilvēki var pretendēt uz Latvijas pilsonību no 15 gadu vecuma. Viņa ieteic pat «ērtāko variantu» — lai sniedzot papīrus pēc 9. vai 12. klasē nokārtotā centralizētā valodas eksāmena. Lojalitāti nevajag.

– Man nav te ko komentēt. Man ir tikai viens jautājumu — kāpēc Eiropas Savienības mazajās valstīs grib dzīvot ļoti daudz cilvēku? Šveicē, Monako vai Luksemburgā — gribētu dzīvot simtiem tūkstošu. Tas ir tāpēc, ka mazās zemes ir pirmajā desmitniekā vides tīrības, teritorijas saglabāšanas ziņā, un mēs, arī Latvijā, neesam industrializēti, kā, teiksim, Rūras apgabals Vācijā. Tur ir skursteņi garu garās rindās, bet te svaigs gaiss, tīrs dzeramais ūdens. Jums nav jādzīvo debesskrāpja 40. stāvā, jums ir izvēle dzīvot divstāvu mājiņā 10 minūšu braucienā no darba. Jūs jautājat manu atbildi par Aldermanes kundzes izteikumiem, bet es vērsīšu uzmanību uz to, ka tad, kad valdība robežlīgumam pielika deklarāciju, parādījās otrā ešelona kritiķi. It kā sīkumos Latvijai lojāli, diezgan klusi, bet tai brīdī viņi sāka birt ārā no spraugām kā prusaki, brēkdami, ka «izdarīta milzīga kļūda», «pienākusi pastardiena», un ko nu Latvija tagad darīšot. Sākās klaja blefošana. Sak, Eiropas Savienība uz mums skatīsies greizi kā uz neslavas taisītājiem, nemiera cēlājiem. Es sāku pārlūkot, kas ir šāda tipa aģitatori, kam neesot vajadzīga teritorija, kam liekas, ka mīļā miera labad jāatsakās no Abrenes. Visi šie cilvēki ir atbraukuši vai nu no Amerikas, vai Kanādas. Tur ir miljoniem kvadrātkilometru prērijas un nav nekādu problēmu kādu gabalu nošņāpt šurp vai turp. Interesanti, vai, piemēram, Maltā saliniekiem arī būtu tāda mentalitāte? Vai no turienes atbraukušie arī nodevīgi paziņotu, ka Latvijai jāatsakās no 2–3 procentiem savas teritorijas? Es varu saukt arī vārdā — Atis Lejiņš sniedza īpatnējus paziņojumus, kaut arī sakās esam Latvijas Ārpolitikas institūta direktors. Kārlis Streips televīzijā nez cik reizes ir ieteicis uz Abreni pārcelties nacionālistiem. Mani izbrīna arī bijušā ārlietu ministra Valda Birkava uzstāšanās. Tas notiek disonansē ar Eiropas Savienībā paziņoto, ka mēs rīkojamies pareizi. Cits bijušais ārlietu ministrs Georgs Andrejevs gan saka pareizi — tagad vajag mierīgi nogaidīt. Taču mums izlec šis otrais ešelons un pilnām mutēm sāk kaut ko pilnīgi aplamu stāstīt. Neesmu speciālists, bet zinātnieki arī nespēj izskaidrot, kāpēc vaļi vai delfīni nereti dodas kolektīvā pašnāvībā, izsviezdamies no ūdens sausā krastā un tur nomirdami. Atcerieties 90. gadu, kad mūs spaidīja ārvalstu vēstniecības un visādi fondi, kuri nopietni ietekmēja likumu rakstīšanu Latvijā. Dīvaini, bet tagad ir izaugusi vesela paaudze, kura vairs nav jāspaida no ārpuses, jo viņi spaida paši sevi, sniedz visādus izteikumus, ka Latvija nedrīkst nemaz runāt par to vai citu lietu. Nav jēgas daudz runāt par no lielvalstīm šurp atbraukušajiem, jo viņi tāpat nemainīsies. Saprotu, ka tur ir cits vēriens, ne tā kā šeit — mazajā Latvijā. Ja tai vēl atņemtu 60 pagastus, nešaubos, ka viņi satītu makšķeres un aizbrauktu atpakaļ. Eiropas mentalitāte tomēr ir cita. Eiropieši saprot, ka dzīvot mazā valstī ir lielāks prestižs nekā lielā.

E. Līcītis: — Tomēr, šķiet, ka jūsu viedokli, ko paudāt Tautas partijas kongresā, ar aplausiem neuzņēma. Ik pa laikam dzird, ka «Kiršteinam taču ir savas, atšķirīgas, ne visas partijas domas». Ka Kiršteinu izmetīšot no partijas.

– Precīzi — mani atbalstīja tieši puse kongresa dalībnieku. Interesanti, ka tieši šodien man zvanīja viena žurnāliste — vai taisnība, ka būšot jauna, stingri nacionāla partija ar attiecīgiem enerģiskiem cilvēkiem? Uz vēlēšanām vienmēr mums uznāk jaunas partijas, bet še ir nopietns jautājums par varbūt pēdējo iespēju, kuras pēc četriem gadiem var arī nebūt. Mums tagad ir trīs dokumenti — Saeimas deklarācija, kas kādam var nepatikt, ASV Kongresa un Eiropas Savienības rezolūcijas. Neizmantot tagad šo iespēju un nesākt kārtot jautājumus, kas saistīti ar okupācijas seku likvidēšanu, kas citādi ievilktos vēl uz gadu desmitiem, nozīmē laist garām tās psiholoģiskās un politiskās priekšrocības, kuras mums ir. Ja Eiropas Parlaments ar visiem saviem kreisajiem no Spānijas, Francijas vai Itālijas ar bijušajiem komunistiem spēj nobalsot, ka Baltijas valstis tikušas okupētas, cilvēki deportēti un tā tālāk, tad, kā es teicu, būtu muļķīgi radušos situāciju neizmantot. Līdz ar to, runājot par partijām, es vienmēr esmu uzskatījis, ka vismaz puse no esošajām būtu pat jālikvidē, jo lielais partiju skaits tikai kaitē. Domāju, ka vienīgā iespēja ir apvienoties un nekonkurēt savā starpā vienas nišas organizācijām. Ne jau es esmu pilnvarots tādu procesu uzsākt, bet mana nostāja ir, ka nacionāli domājošajiem no Tautas partijas, «Jaunā laika» un «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK, lai kā tur vienam nepatiktu otrs un kā gribētos iet katram par sevi, jāmēģina apvienoties. Pēc šādas apvienošanās varētu atkārtot «Latvijas ceļa» kādreizējos panākumus ar 35 vietām Saeimā. Tad, paņemot kādu par partneri, varētu vairs nemētāties un izlabot tās kļūdas, ko šis pats «LC» ir pieļāvis. Vai atsevišķi kāda no manis minētajām partijām var dabūt tās 35 un vairāk vietas Saeimā, lai, kā pieredze rāda, varētu pārliecinoši diktēt savu politiku? Domāju, ka ne. Ar mazāku skaitu būs atkal tā pati koalīciju ķēpāšanās, konkurence, strīdēšanās par sīkumiem.

V. Krustiņš: — Vienkāršie cilvēki mums raksta, ka arī viņi tā domā — gan par ķīvēšanās izbeigšanu, gan par stingru, nacionālu nostāju valstij un tautai būtiskās lietās. Bet — nav tā karoga, idejiskā manifesta, ap ko vienoties. Tos jautājumus vēlētāji uzdos. Droši vien arī Tautas partijai — ka Kiršteinu gluži nost nekauj, bet tajā pašā laikā ap viņu ir tāds klusums, kāds ir. Prezidente neapmierināta, Ebreju kopiena neapmierināta, viņš esot jāņem nost no Ārlietu komisijas, jo sūtņi arī neapmierināti, Kiršteinu vairs neaicinot uz namiem bulvāros.

– Prezidente ne to vien saka. Televīzijā redzēju valsts subsidētu raidījumu «Skats no malas», kur sēž no ārzemēm atbraucis žurnālists, kurš saka, kāda tur starpība — 2 vai 20 procenti teritorijas šur vai tur, un viņš tiešām uzstājas, ka Saeimā Ārlietu komisiju vadot viens tāds briesmīgi bezkaunīgs vīrs, kuru ignorējot ārzemju vēstnieki! To pašu sacīja Krievijas vēstnieks Kaļužnijs LNT, ka komisijas priekšsēdētāju ar tik nacionāli radikāliem uzskatiem vēstniecībās ignorējot. Apskatu savu pastu — ielūgumus no Lielbritānijas vēstniecības, no Itālijas, Zviedrijas, Francijas diplomātiem. Sāku domāt — kuri īsti mani ignorē? Es zinu, ka mums ir tādi žurnālisti dienas avīzēs un citur, kas sēž ārvalstu vēstniekiem uz pleca un knābā no rokas. Viņiem jāizbazūnē savos raksteļos par noteiktu likumu tas, ko iečukst ausī. Pēdējais šāds bazūnējums bija «Dienā», ka mums jāmaina likums par Satversmes tiesu. Pēc tādām izmaiņām varētu pateikt, ka jebkura nelikumība ir likumīga, ka mums nevajag nekādu referendumu un tādā garā.

– Pagaidiet, pagaidiet, vai to pirmie izvirzīja žurnālisti? Vai ideja par Satversmes tiesu nenāk no Valsts prezidentes?

– No prezidentes pašas nekas nenāk. Priekš kam viņai ir padomnieki, kam jāatbild, lai prezidente nerunātu un nedarītu muļķības? Latvijā ir tikai viens cilvēkus, kurš var darīt, ko grib. Tas ir prezidents, un viņam šīs tiesības dod Satversme. Viņš nenes politisko atbildību. Un te es pateikšu divas rupjas lietas. Mēs būsim spiesti izskatīt, no kurienes nāca tā muļķība, ka Latviju neiekļaušot Šengenas līgumā, un ar ko baidīja cilvēkus. Tas absolūti nesakrīt ar Eiropas Savienības nostāju.

– Manuprāt, mēs tomēr vēl neesam līdz galam noskaidrojuši par jūsu vietu Tautas partijā un jūsu izvirzītajiem plāniem 9. Saeimas vēlēšanās. — Pirmais uzdevums ārlietās, kas izdarīts, ir godīgi pateikt, kas ir ar Latvijas robežu. Tas, ka uzreiz izlīda ienaidnieki un otrais ešelons, kas imitē lojalitāti sīkumos, sāka brēkt par «nekavējošu deklarāciju atcelšanu» un sāka sēt paniku, vien ko nozīmē. Nu viņi dabūja pliķi atpakaļ no Eiropas Savienības, kas atteica — pagaidiet, nekur taču nav jāsteidzas, ka risinās jautājumus ar Krieviju. Godīgi jāpasaka — to izdarījusi Tautas partija.

Otrais jautājums ir par Eiropas konstitūciju, kur ir daudz trūkumu, kura var patikt vai nepatikt. Atzīsim godīgi — vai bez ES atbalsta mēs varētu justies tik mierīgi?

– Bez šaubām, ne.

– Jā, mēs esam saņēmuši atbalstu lielākā mērā, nekā to varbūt gaidīja mūsu nedraugi. Ienaidnieku mums nav, mums ir tikai nedraugi. Treškārt, daži vārdi par Minoritāšu konvencijas pieņemšanu. Vai tā kādu apdraud vai neapdraud? Vai mēs ar to nepārsvītrojam okupācijas sekas, pieņemot likumu, ka tikai vairākās paaudzēs šeit dzīvojošie pilsoņi var būt minoritāte? Ko nozīmē — «vairākās paaudzēs»? Manā izpratnē atskaites punkts ir 1914. gada 1. augusts, I pasaules kara sākums. To es nenogurstoši skaidrošu, ka nevis 1920. gads, kad te iebrauca bijušie baltgvardi, kas aizbēga no Krievijas, nevis 1960. gads, uz ko daži cer. No opozīcijas sāksies milzīga kampaņa pret šādu konvencijas pieņemšanu. Būs tūkstošu sūdzību plūsma uz Strasbūru un citos virzienos, sūdzēsies, kāpēc pašvaldības nepāriet uz krievu valodu utt. Tas ir smags un kritizējams jautājums, un, manuprāt, varēja pateikt, ka mēs par minoritāti uzskatām līvus vien, bet Latvijas valsts tik sarežģīti veidojusies, ka varbūt arī godīgi jāatzīst, ka mums to minoritāšu tomēr sanāk druscīt vairāk. Tomēr, lai kā uz to skatās, Tautas partija nav iekļāvusi minoritātēs imigrantus. Tātad — uzņēmusies atbildību par neapmierinātību, kas sāksies, un ārējo spiedienu, kas arī būs.

Un visbeidzot pēdējais būtiskākais jautājums — par naturalizāciju, par valodas saglabāšanu, ar ko mums klājas grūti, jo Valodas likums ir mīkstināts un mīkstināts. Šis, protams, ir partijas vēlēšanu programmas jautājums. Te jūs manas personīgās atbildes zināt. Vai būs kolektīvā pašnāvība četros gados, vai, tieši otrādi, pēc desmit, divdesmit gadiem šeit būs maza, plaukstoša valsts, ko visi apskaudīs un gribēs te dzīvot, un stāvēs rindās pēc uzturēšanās atļaujām. Tātad — vai mēs noslīgsim līdz attiecīga Moldovas ciema līmenim ar attiecīgu dzīves veidu, vai pacelsimies līdz Eiropas Savienības līmenim.

E. Līcītis: — Jūs teicāt, ka jūs atbalstot tikai puse partijas. Tas nav maz, bet arvien ir tā otrā puse, ko arī nāksies pārliecināt.

– Es pašreiz nevaru pateikt neko uz priekšu, bet, kā jau teicu, robežlīguma situāciju mēs esam atrisinājuši. Mazākumtautību tiesību konvenciju pieņēmuši un atbildību par to uzņēmušies.

V. Krustiņš: — Līdztekus jaunai Saeimai drīz vien stāsies arī jauns prezidents.

– Es redzu tādu prezidentu, kurš necenšas regulāri pārkāpt Satversmi, ja jūs saprotat manu domu. Parlamentārā valstī nevar klāties kā konstitucionālā monarhijā. Mēs bijām mācībās Anglijā, un jautājām, vai karalis var neparakstīt parlamenta pieņemtu likumu. Atbilde bija — agrāk varēja, bet tad, kad Kromvels nocirta galvu karalim, vairs tādu gadījumu nav bijis. Otrs, ka prezidentam nav jāskraida apkārt pa visām ārzemju vēstniecībām un jāieklausās visos padomos. Tie laiki ir pagājuši. Trešais, ka es gribētu prezidentu, kurš 8. maijā vai karavīru piemiņas dienā tomēr aiziet uz Brāļu kapiem vai aizbrauc uz Lesteni, uz nacionālo karavīru kapiem. Nevis, ka brauc uz Maskavu. Jūs negribēsiet tādu prezidentu?

– Grūti tādu ieraudzīt. Saka, ka tas varētu būt Pabrika kungs?

– Nesauksim vārdos, bet es negribētu prezidentu, kurš kautrējas no savas valsts karavīriem. Es neiedomājos Somijas prezidentu, kurš būtu sabijies no tā, ka piemineklis Mannerheimam stāv pilsētas centrā. Helsinkos grāmatnīcā krievu valodā vien atrodu četras grāmatas par Mannerheimu, angliski, somiski — vismaz desmit. Tur bija ārkārtīgi interesanta bilde — Mannerheims sinagogā 1949. gadā. Zināms, ka Mannerheima sievas senči nāk no Kurzemes un, protams, bija luterāņi. Un es lasu tekstu, ka feldmaršals bija atnācis izteikt pateicību ebrejiem, kuri cīnījās Somijas armijā Turpinājuma karā, t. i., līdz 1944. gadam. Tātad — kāpēc somi lepojas ar savu vēsturi, izdod grāmatas, bet Latvijā daži uzskata, ka tādu Cukuru bez tiesas var nogalināt un pēc tam teikt — mēs to esam tā izlēmuši un izdarījuši, prokuratūrai nav ko iejaukties un pēc tam mēģināt kaut ko pārbaudīt. Es atkārtoju, ka gribu tādu prezidentu, kurš ciena savas zemes karavīrus, kuri pasargāja Kurzemi no izvarošanām un iznīcības. Un vēl es teiktu, ka vēlos redzēt mierīgu, līdzsvarotu un loģisku prezidentu, apmēram kā Jāni Čaksti, līdz ar to tuvāk 70 gadu, nevis 40 gadu vecumam.

– Jūs gribat viņu redzēt vairāk tikai kā reprezentatīvu personu?

– Nē, ne tikai, jo ir gadījumi, kad ķildojas koalīcijas partijas, lai gan, kā es pieļauju, drīz tādas būšanas vairs nebūs regulāras Latvijas praksē. Jūs zināt, ka mēs grasāmies pieņemt ierobežojumus, ka partijas dibināšanai liek salasīt vismaz 500, ja ne 1000 biedrus. Piedodiet, ja Latvijā reāli līdz šim labi ja divās partijās ir 2000 biedru, tad tā ir karikatūra. Ar latiņas pacelšanu sīkpartijas iznīktu, un diez vai paliktu vairāk par 5–6 partijām, no kurām Saeimā iekļūtu 3 vai 4. Tādējādi jāmazinās arī ķildām, kamēr prezidentam tādā gadījumā tiešām būtu jāspēj cienīgi pārstāvēt valsti un īstenot to politiku, par kuru ir nobalsots Saeimā, un kuru realizē valdība, nevis improvizēt uz savu roku.

– Nu, bet mūsu prezidente taču noteikti būs ar savu lomu Latvijas vēsturē, viņa ir apbraukājusi pasauli, iepazīstinājusi ar mums, ja gribat, izmantojusi savas priekšrocības arī kā dāma.

– Tās ir priekšrocības tikai pie džentlmeņiem. Bet, aizskrienot uz Maskavu, tiekot nosēdinātai 4. rindas malā, vairs nelīdz ne glaunā cepure, ne dāmas statuss, ne smalki tērpi. Bet patiešām — pirms iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO V. Vīķe-Freiberga, kas brīvi runā vairākās valodās, bija mūsu ieguvums, jo viņa varēja pārliecināt pat tādu pret Austrumeiropu noskaņotu skeptiķi kā Širaku. Tas viss ir lieliski, bet pēc tam viņa man nesaprotamu iemeslu dēļ sāka konsekventi pārkāpt Satversmi un stāstīt savai tautai blēņas, ka, piemēram, ANO inspektori neko nejēdz, jo nespēj atrast Irākā simtiem tūkstošu tonnu ķīmisko ieroču, vai, ka viņas ievēlēšana pirms termiņa nebūs pārāk liels Satversmes pārkāpums. Acīmredzot katram laikam vajag savu prezidentu.

– Un jaunā prezidenta izvēle nudien būs 9. Saeimas ļoti nopietns uzdevums. Ar skatu nākotnē.

– Par galvenajiem starptautiskajiem uzdevumiem 9. Saeimai, ja tā būs tāda, uz kādu mēs ceram, kļūs svītras pavilkšana zem visiem okupācijas, minoritāšu un citiem terminiem un problēmām, un gājieniem. Šajā situācijā Valsts prezidentam būs stingri jāpasaka viena lieta — katram, kas vēl lolos ilūzijas pēc tam, kad ASV Kongresā un Eiroparlamentā pieņemtas okupācijas rezolūcijas, kas murgos par kaut kādu divkopienu valsti ar atsevišķu izglītības sistēmu, par kaut kādu kopienu, kas atsevišķi iekasēs nodokļus — lūk, šādiem cilvēkiem tiešām būtu jābrauc prom. Kā to izdarīt, lai valdība risina sarunās ar Krieviju. Un prezidentam nav jālokās visiem vējiem līdzi, nav jāskrien apklaušināt, ko saka Austrumu vai Rietumu vēstniecība. Man liekas, ka tam cilvēkam jābūt ar mazas Eiropas zemes mentalitāti, lepnam cilvēkam par savu Latviju, kur katra puķīte, katrs koks ir vērtība, nevis no milzīgām prērijām, kur plus mīnus tūkstoš kvadrātmetru ir «spička».

E. Līcītis: — Tātad jūs domājat, ka šoreiz par prezidentu jāvēlē «pašu cilvēks», no Latvijas?

– Jā, bet kurš tas būs — nāks laiks, nāks padoms.

Intervija notika 25. maijā, dienas otrajā pusē.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv