Ko darīt, ja bērns niķojas

Apollo
0 komentāru

Čīkstēt un tiepties dažkārt mēdz visi bērni. Tie, kuri to dara ilgstoši, parasti panāk savu. Vienalga, ko bērns teiktu čīkstošā balsī, vecākus tas padara nervozus.

Ko darīt, ja bērns niķojas

Foto: Reinis Oliņš

Daudzi vecāki mokās vainas apziņā, jo daudz laika pavada darbā, ir pārāk aizņemti, varbūt jau paguvuši nokārtot laulības šķiršanu vai arī nepelna pietiekami daudz naudas. Šo iemeslu dēļ viņi bērnus izlutina tieši tik lielā mērā, lai bērniem liktos, ka visa pasaule griežas tikai ap viņiem. Vecāki sāk domāt, ka bērna vēlmes taču ir saprotamas un bieži vien pakļaujas čīkstēšanai.

Katrs vecāks uz bērna tiepšanos reaģē citādi. Daži vecāki bērna spiedienam nepadodas, citiem uzdod nervi. Tieši tāpēc jau bērns liek šo līdzekli lietā, lai īstenotu savu gribu. Un jāteic, ka viņam tas arī izdodas. Tiesa gan, ne bez neapmierinātā vecāka palīdzības. Reizēm bērni tiepjas tāpēc, ka vecāki ignorē viņu likumīgās tiesības būt nogurušiem, izjust pieaugušo viesībās garlaicību vai arī būt sadrūmušiem par kādu savu problēmu.

Bērni čīkst par daudzām lietām, bet iemesls ir viens — pievērst vecāku uzmanību. Rodas apburtais loks. Jo vairāk bērns čīkst, jo vairāk vecāki uzvelkas. 

Čīkstēšana, kas kļuvusi par paradumu, laupa bērnam ticību saviem spēkiem, viņš baidīsies sākt ko jaunu. «Es negribu spēlēt futbolu… Man nesanāks… Es neprotu… Kāpēc jūs liekat man to darīt?» Arī vecāki ar laiku sāk domāt, ka bērns ir tik ļoti jūtīgs un ievainojams, ka sāk bērnu pārāk cieši pieskatīt: «Viņš šajā rotaļā var pakrist un sasisties… Labāk, lai pasēž malā.» Bērnā savukārt krāsies dusmas uz vecākiem, jo viņš netiek pienācīgi novērtēts.

Ko iesākt?

Vispirms bērnam jāpasaka: viņa tiepšanās jūs padara nervozus: «Tu ar savu spalgo balsi mani kaitini. Tiepties pēc tam, kad esmu pateikusi nepārprotamu nē, nozīmē to, ka tu mani neklausi.»

Lieciet bērnam atpazīt balss čīkstošo toni un māciet viņam to, ka var runāt arī citā balss tonī. «Reizēm tu runā tā-ā-ā-dā balsī. Atpazīsti? Tad, lūk, zini, uz mani tas neiedarbojas. Kad tev ir vajadzīga mana palīdzība vai uzmanība, runā ar mani normālā, parastā balsī. Tad es tevi vienmēr dzirdēšu.» Varat kopā arī palasīt kādu pasaku grāmatu dažādās balss intonācijās, lai bērns čīkstošo balss toni labāk atpazītu. Varat pat ierakstīt to magnetofona lentē, lai bērns to dzirdētu no malas.

Pēc tam vajadzētu bērnam pastāstīt, kā to pašu iespējams panākt bez čīkstēšanas: «Ja tu kaut ko ļoti gribi, bet es to atsakos pirkt, tu taču varētu censties mani pierunāt, sakot: «Bet man tik ļoti gribas. Varbūt mēs pēc pusdienām varētu par to aprunāties vēlreiz?»»

Čīkstēšana var izveidoties par paradumu, tāpēc no tā uzreiz atbrīvoties nevarēs. Varat izdomāt īpašu signālu, kas norādītu, ka bērns sāk čīkstēt. «Kad es pieskaršos savam zodam tā…, tad zini, ka tev jāmaina savs balss tonis uz normālu.»

Vēlāk bērnu vajadzētu pamudināt izmēģināt problēmu atrisināt bez tiepšanās: «Nu, iedomājies, ka tu kaut ko ļoti gribi, bet es tam nepiekrītu. Kā tu mani varētu pierunāt? Neaizmirsti, ka tiepties nav atļauts. Tu varētu teikt to, kā jūties: «Mammu, es esmu noguris, tāpēc gribētu iet uz mājām!» Tas noteikti izklausās labāk nekā: «Mammu, iesim tūlīt uz mājām!» vai arī «Man žēl, ka citi bērni drīkst to filmu skatīties, bet es ne. Lūdzu, padomā. Varbūt tu man tomēr atļausi to noskatīties?»» Visbeidzot bērnu ieteicams uzslavēt par vēlamo uzvedību, mudinot uzvesties tā arī turpmāk: «Man patika veids, kā tu to palūdzi. Bez jebkādas tiepšanās. Tu biji ļoti pieklājīgs. Es varu ar tevi lepoties.»

Izvairieties no situācijām, kurās bērna tiepšanās varētu vēl tikai notikt, pārrunājot to ar bērnu jau laikus: «Kad atradīsimies lielveikalā, iepirkšanās prasīs vairāk laika, nekā tev gribētos. Es apsolu visu izdarīt iespējami ātri. Vai atceries, kā es tevi mācīju izteikt savus lūgumus bez tiepšanās? Pamēģini veikalā tos atkārtot.» Iepērkoties veikalā, vecākiem nekad nevajadzētu aizmirst uzslavēt bērnu par to, ka viņš netiepjas. Turklāt nevajadzētu nogaidīt atgriešanos mājās, bet darīt to turpat veikalā. Starp citu, dažkārt ieteicams uzslavas vietā bērnam nopirkt kādu našķi, piemēram saldējumu.

Ja bērns savu lūgumu izteicis ļoti saprātīgi un pieklājīgi, bet jūs tomēr to nevarat izpildīt, esiet uzmanīgi. Iespējams, bērnam nekas cits, izņemot tiepšanos, neatliek. Tāpēc pareizāk būtu darīt zināmu, ka vecāki spēj bērna situācijā iejusties, un mēģināt bērna izteikto velēšanos, ja ne pilnībā, tad vismaz daļēji tomēr apmierināt. «Tev taisnība. Te iekšā ir karsts, un mēs te esam uzturējušies pārāk ilgi. Bet man šis tas vēl jānopērk. Es tevi nevainoju par to, ka jūties noguris un neapmierināts. Ko mēs varētu izdomāt, lai tev būtu vieglāk izturēt līdz beigām? Varbūt varētu sagādāt tev kādu mazu prieciņu?»

Bērns ne vienmēr var dabūt to, ko sadomājis, arī tad, kad pārtraucis tiepties. Tad vecākiem vajadzētu darīt zināmu, ka viņi spēj tā izjūtas saprast, un tad pateikties par izrādīto pretimnākšanu. «Es saprotu, ka tu jūties apbēdināts tāpēc, ka mēs šo nedēļas nogali nevarēsim pavadīt pie tava brālēna. Tu šo braucienu ļoti gaidīji. Nāc, padomāsim, kad mēs to tuvākajā laikā varētu ieplānot. Paldies, ka tu izturies tik saprotoši.»

Ja vecāki ir pārāk prasīgi un bērns saņem vēstījumu: «Kļūsti ātrāk pieaudzis» — bērns var sākt čīkstēt, tad tā ir regresa pazīme. Tas ir veids, kā bērns saka: «Nesteidziniet mani.» To var viegli konstatēt, ja bērns turpina čīkstēt vēl spēcīgāk pēc tā, kad jūs sakāt: «Tu uzvedies kā pavisam mazs bērns.»

Čīkstēšanas laikā esat mierīgi un līdzsvaroti. Sakiet sev: «Tā, tagad bērns sāk čīkstēt. Es esmu bērnam piemērs, tāpēc man jāpaliek mierīgam.»

Ja bērns niķojas sabiedriskā vietā, vēlams uzreiz doties pēc iespējas ātrāk mājās. Tā arī sakiet bērnam: «Ja tu niķosies sabiedriskā vietā, mēs nekavējoties dosimies mājās.»

Ko labāk neteikt?

«Beidz čīkstēt!» Šāda frāze uz bērnu nekādi neiedarbojas, un to jūs droši vien esat pamanījuši. Ja agrāk esat bērna vēlmēm izdabājuši, tagad viņam atteikt kļuvis jau ievērojami grūtāk. Nesamierinieties ar bērna neadekvātu uzvedību. Lieciet, lai viņš papūlas izturēties pret jums pieklājīgāk.

«Nu, pagaidi, mēs tūlīt būsim mājās un tad…» Nepadodieties bērna provokācijām! «Ja tu tūlīt nebeigsi tiepties, es…» Pirmajā brīdī piedraudējums var nostrādāt, bet jums pie rokas ir saīdzis un nepmierināts bērns, kurš, jādomā, atliks tiepšanos uz vēlāku laiku. Tāpēc šo problēmu vajadzētu risināt pārdomāti un konsekventi, proti, izvērtējot, vai agrāk vienmēr esat par pieklājīgu izturēšanos uzslavējis, un mācot arvien jaunus lūguma izteikšanas veidus.

«Kad tu vienreiz būsi pieaugusi?» Tas laiks nekur nepaliks. Jūsu meita brauks vaļējās mašīnās ar puišiem uz randiņiem, izjūtot katrā organisma šūnā hormonu raisītās vētras, un kas to zina, kuras ķermeņa vietas tiks papildus izdaiļotas ar metāla griezumiem. Un jūsu vienīgā vēlēšanās tad būs meiteni redzēt atkal pavisam mazu. Tikai septiņus gadus vecu un visīstāko tiepšu. Vecāku vēlmes mēdz būt tikpat mainīgas kā meteoroloģiskā biroja prognozes.

«Tu padarīsi mani traku!» Tieši tāds jau ir bērna nodoms. Tāpēc vecāki rīkotos pareizi, ja bērna tiepšanos ignorētu, nevis atzītos savā nevarībā.

«Tu esi slikts puika/meitene, kā tev nav kauna?» Nevajag radīt bērnā kauna sajūtu, tādējādi cietīs bērna pašvērtējums. Pēc «histērijām» daži vecāki izvēlas kādu laiku nesarunāties ar bērnu. Ignorējot bērnu, jūs liekat viņam saprast, ka mīlat viņu tikai tad, kad bērns ir mierīgs un paklausīgs.

Gunārs Trimda (tālr. 28603764, e-pasts: dr.gunarstrimda@inbox.lv)

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

19.08.2017
Ienākt apollo.lv