Konkursa darbs. Voldiņa Līgonakts alošanās papardēs

Apollo
0 komentāru

Skan atkal jau LĪGO! pār ziedošām ārēm,
Ir alus un siera ik mājā — pārpārēm,
Un ļaudis ar prieku kur Jāņuguns sārtus,
Ar meijām tie pušķo gan durvis, gan vārtus.

Tiek vainagi pīti no ozolu zariem,
Ar kalmēm jo smaržīgām rotātas telpas,
Vēl — pīrāgi cepti un gādāts sters malkas,
Lai nenosalst pilsētas freilenes smalkas.

Šai vakarā visi uz laukiem prom steidzas,
Kur ikdienas rosība paagrāk beidzas —
Ir sakoptas mājas, par visu ir gādāts,
Lai līgot var feini, tiek cītīgi strādāts.

- - -

Pie Voldiņa mājām stāj mersis un «Audi»,
No tā izkāpj pilsētas radi un draugi,
Tos Voldiņš ar Almu pie namdurvīm gaida
Un sveicina visus — tie pretī šiem smaida.

No bagāžas rūmēm tiek izcelti našķi,
Kas īpaši šodienai gādāti, pirkti,
Un dzērienu kastes ar īpašu šiku
Krauj ārā no autiņiem vīrišķi žirgti.

Stiepj mantību visu uz zināmo vietu,
Kur parasti Jāņos tiek līgots jo skaļi,
Un ugunskurs tūlīt tiek iekurts jo gaiši —
Ir Vodiņam sveķīši sausi, ne zaļi!

No strucīša alus tiek saliets pa kausiem,
Tiek baudīti pīrāgi, ķimeņsiers arī,
Ir Voldiņam ozolu vainags līdz ausīm,
Un Alma velk «Lī-ī-go!» jo daiļi un gari…

Sāk krēslot, un ugunskurs iedegas spožāk,
Tiek ieņemts pa lāsei no ciemiņu traukiem,
Jo — kas gan var gaumēt vēl labāk un košāk,
Par lustīgu balli iekš riktīgiem laukiem!

- - -

Kad viskijs un alus ir baudīts jau krietni
No kausiem un dažāda kalibra glāzēm,
Sāk kungi mest acis jau mēreni drošāk
Uz dāmām, tik feinām kā kristāla vāzēm.

Slēpj nokrēsla skatienu dzirkstis un liesmas,
Un ugunskurs savukārt dara tos siltus…
Skan nereti skatieni gluži kā dziesmas,
No sirds tie uz sirdi spēj uzmargot tiltus…

Redz Voldiņš, ka pilsētas freilene kāda
Ar actiņām dažādus fokusus taisa,
Un Voldiņam šķiet, ka no skatiena šāda
Tam papardes ziedi birst blāķiem no gaisa!

Viņš nolūko brīdi, kad Alma ir projām,
(Pēc pīrāgiem siltiem tā iegriezās mājās),
Tad — zīmīgus skatienus dāmītei raidot,
Un, ūziņas saraustot, Voldiņš lec kājās.

«Uz tuvējo birztalu papardes lūkot
Es paiešos bišķi, jo — sēdēts ir gana:
Nu kāda gan jēga te tupēt un kūkot
Vai — gaidīt, kad atčībos cienītā mana!»

Viņš, atpakaļ nelūrot, cierē uz mežu,
Kas tumsā nav saredzams īpaši labi,
Un kātodams sapņo kā papardes ziedu
Ar fifīgo dāmīti degustēs abi.

Jau mežmala, šķietas, ir tuvu pavisam,
Un Voldiņš uz brītiņu ieklausās naktī,
Līdz izdzird viņš soļus, kas steidzīgi likti,
Skan gluži ar Voldiņa sirdspukstiem taktī.

Pa tumsu viņš sajūt, kā dāmītes elpa
Uz Voldiņa sejas kur Jāņuguns liesmas,
Tad… liekas, ka pazudis laiks ir un telpa,
To vietā skan Zāl’mana Augstākā Dziesma…

- - -

Kad rītausmā izbālē Jāņuguns liesmas
Un pamazām apklust visskaļākās dziesmas,
Redz Voldiņš: tam līdzās ir smaidīgā… Alma,
Kas paparžu fonā šķiet slaida kā palma…

Tāds misēklis Voldiņam skaidrots tiek klāri:
«Pat aklam bij’ redzams, ka lūri tu kāri
Uz pilsētas dāmīti, gluži kā runcis,
Kam badā pēc pelītēm saplacis puncis!»

«To stāstīja draugi, ka redzēja tevi
Uz birztalu brienam kā apmātu aunu,
Tad nolēmu: dāmītes lomu ar sevi
Es aizstāšu, runčuk, tev bikiņ par kaunu!»

Kļūs Voldiņam vaigi no kauna jo koši,
Viņš vainīgs bezgala nu jūtas pret Almu:
Nu jā — tikai dullumā iespējams droši
Ir pilsētas pojeni sajaukt ar palmu!…

- - -

Zied Jāņunakts papardes skurbi, bez skaita
Vienalga, kur — birztalā, mežā vai pļavā,
Tās smaržo ikvienam, kam dzīve šķiet skaista,
Kas jaunību sargāt spēj dvēselē savā.

- - -

ANNO ~ 2004. (21 četrrinde iz Ontūna Mazpisāna© archīva)

Zied Jāņunakts papardes skurbi, bez skaita / Vienalga, kur — birztalā, mežā vai pļavā…

Zied Jāņunakts papardes skurbi, bez skaita / Vienalga, kur — birztalā, mežā vai pļavā…

Foto: Jānis Gžibovskis

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv