Konkursa stāsts: «Kā es no vilka bēgu un lācim uzskrēju…»

Apollo
0 komentāru

Patiesībā mans stāsts pašai diez cik smieklīgs vis nešķiet. Tā bija tāda cīņa!!! Drīzāk tas varētu būt nevis smieklīgais stāsts, bet tāds — nu, lai darbinieki neļauj visādiem maitām kāpt uz galvas!

Pirms četriem pieciem gadiem strādāju kādā brīnišķīgā kafejnīcā Rīgas centrā. Darbs bija patīkams, kolektīvs — ideāls! Un tiešais priekšnieciņš — kafejnīcas vadītājs — fantastisks. Varētu pat teikt, ka bijām un arī esam draugi. Mēs varējām kopā atpūsties, varējām dabūt arī sutu par kādu nolaidību, viņš bija taisnīgs, prasīgs un cilvēcīgs. Savukārt tāda mums nelikās firmas direktore. Daudzas viņas absurdās prasības izpildījām tikai aiz cieņas pret vadītāju — lai viņš nedabūtu pa galvu.

Un re — šito laimi! — viņa sāka skatīties uz citiem pienākumiem, un viņas vietā nāca jauns firmas direktors. Vīrietis ap gadiem 30, neuzkrītošs, nosvērts, kluss un uzmanīgs. (Tāds Pelēks un Nekāds, kā vēlāk sapratām, bet iekšā īsts maita.) Pirmajās dienās viņš sasauca sapulci, iepazīstināja ar sevi, saviem plāniem. Bija jauks un patīkams (ak, es muļķe!), un mums likās — beidzot  viss būs kārtībā, būs prieks strādāt, būs normāli noteikumi utt.  Jā-ā-ā…..

Īstenībā daudzi pamanīja ko nelāgu jau agrāk. Bet es kaut kā spirinājos pretī: «Būs labi! Būs pārmaiņas! Viņš te visu uzlabos!» Cilvēks likās sirsnīgs  un saprotošs. Taču tā īsti viņu iepazinu pēc krietna laiciņa — kad pārgāju strādāt uz biroju…

Nonācu pie pārliecības (tā sāka domāt arī vairāki sadarbības partneri), ka jaunais priekšnieks jau no paša sākuma mērķtiecīgi gāja uz to, lai mūsu mīļo kafejnīcu sev izdevīgi izputinātu, pārdotu un tiktu pie kā pavisam cita un Sava.

Viņš izrādījās cilvēks, kurš pirmdienās neatcerējās, par ko piektdienās runāts, nemīlēja, ja tika vēdinātas telpas un iedegtas sveces, un staigāja vienā Nekādā, pelēkā uzvalciņā… Tas bija tāds boss, kurš  lauza ar firmām līgumus tik vienkārši un nepiespiesti, piemēram: «Mēs vairs neturpināsim mūsu sadarbību.» — «Jā? Ar kuru laiku?» — «Ar šodienu!»

Visas atlaides tika atceltas, neskatoties ne uz kādiem līgumiem. Līgumos noteiktās prasības, protams, tika ignorētas bez jebkādiem brīdinājumiem vai paskaidrojumiem. Sazvanīt viņu, protams, nevarēja, un es klausījos telefonā sašutušos partnerus: «Kas pie jums notiek?!» Valdīja nenormāla neuzticība bārmeņiem un patiesībā arī visam jaukajam kolektīvam. Mūsu kafejnīcas sagādniekiem tika izvirzītas Tādas prasības un uzskaite! Kaut arī tajā pašā laikā krogam, kuram viņš bija uzlicis aci, šādu prasību nebija.

Aizgāja viena grāmatvede. O! Ideja! Varētu pieņemt grāmatveža palīgu! Un visu laiku uz pārbaudes laiku ar minimālo algu. Un mainīt un mainīt… Grāmatvedi?!?!

Lieki teikt, ka algas kavējās, ka atvaļinājumu izņemt bija sarežģīti, utt. Viņš varēja pieiet pie grāmatvedes un pieprasīt janvārī aprīļa algu, bet darbinieki savējo gaidīja, gaidīja, gaidīja… Atceros, reiz apkopēja gāja jau kārtējo reizi ar lūgumu izņemt kaut avansu! Viņam radās jautājums: «Cik jums pašreiz ir naudas?» Viņa teica: «20 santīmi — vai nu es nopērku maizi, vai braucu ar trolejbusu mājās.» — «Nnnuu… Labi,» — un izmaksāja daļu!

Palēnām sāku pilnīgi fiziski just viņa absolūti negatīvo enerģiju. Kad nedaudz pārkārtojām biroju, izveidoju tādu kā plauktu sienu, un bija daudz labāk. Tomēr tad sāka sūroties grāmatvede, jo viss starojums trāpīja tieši viņai. Viņš bija klusais ūdens, jā, bet noteikti tas, kurā velni mīt.

Palasot dažādus rakstus, sapratu, ka viņš ir tipisks cilvēks, kurš izmanto mobingu. Man tas īpaši nekaitēja, tomēr bija kolēģi, kuriem viņš ar šo metodi veiksmīgi iedzina mazvērtības sajūtu un sabojāja visu dienu. Gadījās man šāds raksts, sakopēju visiem, pieliku pie dēļa. Lai zina, ka nevajag ļauties šādam psiholoģiskajam teroram… Arī direktoram radās jautājums: «Kurš tad pie mums ar to nodarbojas?» Neslēpu un ar smaidu atbildēju: «Jūs…»

Palēnām viņš bija nobriedis atbrīvoties no mūsu kolektīva. Es aizgāju dekrēta atvaļinājumā; bija noruna, ka nākšu strādāt uz sev atļautajām 20 stundām nedēļā, kad varēšu. Kad piedzima mazais, sarunājām jau grafiku… un — re kā! Zvana man meitene un saka: direktors neļauj strādāt! Pats jau nezvanīja!

Gāju runāt — kas par lietu?! Pretī man pelēka seja, ierakusies kaut kādos papīros, pārcilā, pārcilā, it kā lasa, it kā ne un: «Mums jauni darbinieki nav vajadzīgi!» (Tobrīd kā viesmīle ar alkoholu diendienā strādāja 17 gadu veca meitene…) Iebildu: «Es nemeklēju jaunu darbavietu! Man jau ir līgums, un es nāku uz savām 20(!) stundām nedēļā.» — «Mums jauni darbinieki nav vajadzīgi!» — … — «Mums jauni darbinieki nav vajadzīgi!» — … — «Mums jauni darbinieki nav vajadzīgi!» Un tā reizes piecas sešas. Galu galā — viss, saruna beigusies. Ja es gribot (ar tādu smīniņu), varot sūdzēt tiesā…

Un es arī paklausīju. Tāpēc arī gribas par šo visu uzrakstīt, lai tās jaunās māmiņas un darbinieki, kuriem arī «veicas» ar tādiem sušķiem, kaut ko dara un neļauj tādiem rīcības brīvību un tādu patvaļu! Mani pat nedaudz kaitina mūžīgais arguments «Ko gan es varu!? Viņš taču privātuzņēmējs! Man taču nav naudas tiesām!» Vajag vispirms noskaidrot! Un likumi attiecas uz visiem!

Darba inspekcijā visu laipni (un bez maksas!) izskaidro un konsultē. Rakstīju iesniegumu. Viņi arī zvanīja bosam, ka citādi tiešām būs tiesa. Viņš nenoticēja…

Iesniedzu prasību tiesā. Nekur nemaksāju ne santīma! Advokātu arī nealgoju. Pati gan, protams, izbūros cauri visai darba likumdošanai.

Uz tiesas sēdēm, protams, viņš neieradās. Taču bija spriedums — atmaksāt dīkstāvi un pielaist pie darba. To visu viņš, protams, ignorēja. Bet ir jau arī tiesu izpildītāji!

Viņš, kā jau arī solīja (bija pārskaities!), pārsūdzēja, taču bija uzrādījis nepatiesus faktus, kurus nevarēja nekā pierādīt. Līdz ar to viņa process apstājās.

Smieklīgi — man zvanīja viņa jurists. Piedāvāja trešdaļu no piespriestās summas un lai es rakstot atlūgumu. Citādi es taču nedabūšot neko! Smējos! Nav jau variantu — dabūšu vismaz tik, cik piespriests. Un vēl iesūdzēšu par jauno dīkstāvi! (Viņam arī «uzticams» jurists — sarunas beigās par savu klientu izmeta: «Nu jā… Viņš jau pats sevi stūrī iedzinis.»)

Caur tiesu izpildītāju saņēmu visu summu. Tikmēr tika atlaisti pārējie darbinieki — tā vienkārši — ar šodienu. Neizmaksājot kompensācijas, atvaļinājuma naudu, pat aizturot kārtējās algas. Un skumji, ka neviens neko… Viens pat esot čīkstējis: «Ko nu rakstīsim, būs vēl sliktāk…» Nu, kas var būt sliktāk, ja tu jau esi atlaists?!?! Tikai viena kolēģīte bija rakstījusi iesniegumu un saņēmusi daļu kompensācijas (bet sekretāre dabūja rājienu, ka pieņēmusi iesniegumu ar savu parakstu).

Bija mums arī otra tiesas sēde, kurā arī es uzvarēju. Par dīkstāvi. Bet firma ar iepriekšējās dienas datumu jau bija pasludināta par maksātnespējīgu, bet administrators uzrādītajā adresē nebija atrodams.

Ja šis «brīnums» lasa šo rakstu, viņš noteikti mani atpazīs. Kvēli sveicieni! Liekas, nekas vēl nav beidzies! Gan jau kaut ko izdomāsim!!!

 

Ja priekšnieks ir riebīgs, viņš pelnījis, lai par viņu pasmietos! Pasmiesimies kopā!

Atsūti stāstu par sava riebīgā priekšnieka izdarībām, apraksti, kāpēc uzskati viņu par riebīgu, kādas ir lielākās «cūcības», ko viņš izspēlējis, vai arī kā tu ar kolēģiem esi izjokojis savu riebīgo priekšnieku! Visi stāstu sūtītāji paliks anonīmi!!! Stāstus sūti uz e-pasta adresi: riebigaisprieksnieks@e-apollo.lv

Katras nedēļas asprātīgākā un smieklīgākā stāsta autors saņems balvu — «Apollo» T kreklu un kādu no jaunākajiem latviešu mūzikas albumiem no TV3. Savukārt labāko nedēļas stāstu uzvarētāji cīnīsies par lielo pārsteiguma balvu.

Nedēļas labāko stāstu paziņosim pirmdien. Labākos stāstus varēs dzirdēt arī «Star FM» rīta šovā «Zoopasta».

Konkursa stāsts: «Kā es no vilka bēgu un lācim uzskrēju…»

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv