Krauliņš: No pirmās pensijas varēju samaksāt par stāvvietu un nopirkt ļoti lētu šņabi Attēlu galerija Intervija

Apollo
64 komentāri

«Man ir daudz principu un viens no tiem ir tāds, ka vienmēr runāju taisnību. Arī sievai nemeloju, jo tas pazemo gan mani, gan to cilvēku, kuram es meloju,» saka viens no visu laiku izcilākajiem Latvijas basketbola treneriem Armands Krauliņš, kurš šogad ar SK «Cēsis» komandu izcīnīja Latvijas Sieviešu basketbola līgas zelta medaļas. Trenerim būtu ko stāstīt stundām ilgi, tādēļ rodas jautājums, kāpēc gan neuzrakstīt grāmatu? Krauliņš par to vien pasmaida un saka: «Visi grāmatas varoņi vēl ir dzīvi, bet man nepatīk melot...»

- Kad norunājām tikšanos, teicāt, ka ceļaties agri. Vai joprojām mostaties ar domām par basketbolu?
- Ja esi 50 gadus nostrādājis, tad nevar nogriezt kā ar nazi un pārtraukt domāt par basketbolu. Domas ir, arī pamostoties. Ir daudzas lietas, kuras mani dotajā mirklī satrauc, lai gan tās nav atkarīgas no manis. Pārdzīvoju gan par sieviešu, gan par vīriešu izlasi. 
Jau 2001. gadā, kad ar vīriešu izlasi izcīnīju 8. vietu Eiropas čempionātā, teicu, ka sieviešu izlasei Eiropas un pasaules līmenā ir lielāka perspektīva. Ir labas pieredzējušās spēlētājas un ir laba jaunatne, tādēļ gribas kliegt, jo četras elites spēlētājas [Anete Jēkabsone-Žogota, Gunta Baško-Melnbārde, Ieva Kubliņa un Zane Tamane] nav valstsvienības sastāvā. Kāpēc? Vai variet man atbildēt?

- Veselības problēmas...
- Redziet, man šķiet, ka kaut kas līdz galam izdarīts. Pirms trim mēnešiem runāju ar Latvijas Basketbola savienības prezidentu Valdi Voinu un jautāju, vai ar šīm meitenēm ir runāts? Viņš atbildēja, ka esot piezvanījis... Ko nozīmē LBS prezidenta zvans? Es uzskatu, ka uz šo meiteņu spēlēm bija jāaizsūta komandējumā izlases galvenais treneris [Aigars Nerips], lai ar katru aprunātos. Viņas visas pēc rakstura ir jaukas meitenes un cīnītājas. Turklāt ar visām pat netika runāts. Šobrīd izskatās, ka visus apmierina esošā situācija. Nu ja tā... Nevēlos pieminēt pirms dažiem gadiem izmantoto saukli, taču mums ir tāds spēks un talants, basketbolistes, kuras spēlē Eiropas vadošajās komandās, bet nespēlē Latvijas izlasē. 
Runājot par vīriešu izlasi, domāju, ka Kaspars Kambala un Kristaps Valters var palīdzēt komandai, tādēļ ceru, ka viņi būs valstsvienībā. Šie jautājumi man sāp, jo es joprojām uzskatu, ka basketbols Latvijā ir nacionālais sporta veids.
Varam jau teikt, ka jādod vieta jaunajām, bet nav jau garantijas. Turklāt jaunās izaug tad, kad blakus ir pieredzējušās spēlētājas. Arī minētā četrotne tā izauga. Turklāt tagad traumas guvušas arī Aija Putniņa, Sabīne Niedola un Dita Rozenberga. Tādēļ tik vieglprātīgi attiekties pret spēlētājām ir nepareizi. Viņās taču ir ieguldīts treneru darbs un līdzekļi, bet mēs tik vienkārši pieņemam atteikumu...

- Vai domājat, ja Nerips aizbrauktu pie katras spēlētājas un aprunātos, tad viņas pārdomātu?
- Zinu tikai to, ka bija jāizdara viss. Nevēlos un man nav tiesību kādu kritizēt, bet LBS ir tikai viens basketbolu saprotošs, profesionāls cilvēks - Edgars Šneps. Redziet, man ir viegli salīdzināt, jo trenera karjeras laikā esmu piedzīvojis sešus Latvijas basketbola saimniecības prezidentus, ieskaitot Miervaldi Ramānu, kurš ārpus konkurences bija labākais kopš sāku strādāt. Pēdējos 20 gados labi strādāja Ojārs Kehris. Ar savienības valdi arī ir tā, ka tajā nevar būt līdzjutēji vai garāmgājēji. Agrāk vadībā bija autoritātes, kas bija basketbolā iekšā par 100%. Piemēram, Treneru padome tagad vairāk izskatās pēc mājas uzņēmuma. Man ir daudz principu un viens no tiem ir - vienmēr runāju taisnību. Arī sievai nemeloju, jo tas pazemo gan mani, gan to cilvēku, kuram es meloju.

- Vai sieva bieži bijusi greizsirdīga uz basketbolu?
- Godīgi sakot, man ir laimējies, ka viņa pati spēlēja basketbolu, lai gan no otras puses tas ir mīnuss. Reizēm nācies paciest ar sakostiem zobiem, jo faktiski jau savas karjeras laikā esmu apzadzis savu ģimeni. Ja paskaita gadus, kurus esmu nostrādājis ārpus Latvijas, sieva bija līdzi tikai vienreiz un arī toreiz tas bija neveiksmīgi. Viņa visu labi saprot, tomēr ģimene ir ģimene. Meitas pārsvarā audzināju pa telefonu. 
Katrā ziņā esmu sievai pateicīgs, bet neko nenožēloju. Ir grūti pārtraukt... Arī pēdējā sezonā Cēsīs pirmais pusgads bija īpaši smags. Raksturs man nav no labākajiem, tāpat arī sievai, tādēļ pēc pusstundas labākajā gadījumā pārgājām uz «Jūs». Taču viņai un meitai bija galvenā loma tajā, ka vispār piekritu Cēsu piedāvājumam. 

- Sakiet, kur slēpās Jūsu motivācija, ja reiz jau pirms vairāk nekā desmit gadiem bijāt saņēmis balvu par mūža ieguldījumu Latvijas basketbolā. Vai jūtat, ka varat vēl kaut ko dot vai tas ir egoisms, jo pašam to gribas darīt?
- Grūti atbildēt uz šo jautājumu. Motivācija ir jebkurā treniņā un spēlē. Basketbols man ir narkotika labā nozīmē. Nekur tālu no tā aiziet nevaru.

- Esat mēģinājis?
- Savulaik Latvijas hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans man piedāvāja pāriet uz hokeju. Aizgāju uz pārrunām un solīju pēc divām dienām dot atbildi. Prese jau var viņu ķengāt, bet viņa darbi pierāda, ka viņš savu vārdu allaž ir turējis. Tieši tāpēc pēc pāris dienām satikos ar viņu un teicu, ka man nav juridiskās izglītības un no hokeja esmu diezgan tālu, bet strādāt tikai ar savu vārdu... Vārds šodien ir, bet rīt vairs nav. Kirovam vienkārši pateicu, ka man būs kauns pēc gada viņam skatīties acīs, tāpēc atteicos. Tad jau nāca piedāvājums no basketbola kluba «Ventspils», kur uzturējos nekaunīgi ilgi...

- Īstā trenera karjera sākās 1961. gadā?
- Jā, bet 1960. gadā, kad vēl mācījos pēdējā kursā, man bija mediķu grupa, kas gatavojās Spartakiādei. Starp citu, tajā spēlēja arī ilggadējais Latvijas hokeja izlases ārsts Jānis Kvēps. Tolaik gan viņš vēl nebija hokejā, vienkārši spēlēja basketbolu.

- Vai vispār ir iespējams salīdzināt basketbolu? Trenerim droši vien ir visgrūtāk, jo spēlētāji mainās, bet treneris paliek un viņam jāiet līdzi laikam.
- Bez šaubām. Nedrīksti zaudēt saikni ar visu jauno. Tagad ar to nav problēmu, bet savulaik izdevu milzīgu naudas summu, lai dabūtu dažādus materiālus no ASV. Vēl tagad Kandavā man ir divi skapji ar video kasetēm un grāmatām. Ja vēl pirms desmit gadiem skautings bija kaut kāda problēma, tad šobrīd pietiek programmā ierakstīt konkrētu spēlētāju un sadarbību, lai iegūtu nepieciešamo informāciju.
Turklāt nepietiek ar to, ka iepazīsti to spēlētāju kontingentu, ar kuriem tev jāstrādā. Tāpat ir jāzina, kas notiek no jaunākās bērnu vecuma grupas līdz vecākajai jauniešu grupai. Tas ir sarežģīti, ja pārej no vīriešu basketbola uz sieviešu basketbolu. Ar ko tad atšķiras sieviešu un vīriešu basketbols? Ar fizisko gatavību. Bet taktikā sievietes šī iemesla dēļ ir priekšā.
Tagad terminos treneri pārgājuši uz angļu valodu, taču tas nav nekas jauns un bija jau 30-40 gadus atpakaļ. Piemēram, tagad saka pick n roll, bet krievu laikos tā bija dvoika jeb divnieks. Vīriešu basketbols kļūst arvien vienkāršāks un tuvojas NBA, jo individuālā meistarība ir ļoti augsta, bet sievietēm ir nepieciešamas sadarbības, lai īstenotu savus mērķus.
Tāpēc bija sāpīgi, kā šosezon «VEF Rīga» zaudēja spēli savā laukumā pret «Valencia Basket». Ramūns Butauts pēc tam uzņēmās vainu, ka komanda tam nebija gatava. Tas man nav skaidrs.

- Dairis Bertāns stāstīja, ka tas bijis Spānijas komandas izmisuma soli, jo nevienā video ierakstā viņi nebija seguši zonu un, visticamāk, to arī nebūtu darījuši, ja pirmajā puslaikā nebūtu -19. 
- Jebkurā gadījumā ir jābūt gataviem pret zonas aizsardzību. Redziet, es savulaik ar zonas aizsardzību esmu nāvīgi daudz vinnējis. Neatminos gadu, taču, kad izcīnījām piekto vietu PSRS A klasē ar Taškentas universitāti, vinnējām Kauņas «Žalgiri» ar Arvīdu Saboni, Rimu Kurtinaiti u.c. Jāteic, ka Lietuvai vispār ir problēmas ar zonas aizsardzību. Arī 2001. gadā, kad uzvarējām leišus Eiropas čempionātā, viņiem zona sagādāja grūtības.

- Vai varat teikt, ka sieviešu vai vīriešu basketbols Jums ir bijis tuvāks?
- Tas ir atkarīgs no komandas. Šogad man laimējās ar jaukām meitenēm, ar tādu kolektīvu ir prieks strādāt. Turklāt puse no viņām nāca uz treniņu pēc darba. Ar vīriešiem ir vieglāk, jo nav jāizvēlas vārdi, bet sievietes ir jūtīgākas, tādēļ pirms saki kādu asu vārdu, ir jāizdomā kam un kādā veidā. Katrā ziņā visvieglāk ir strādāt ar profesionālām komandām, kurās spēlētājiem ir līgumi. Klubos atkrīt visādi audzināšanas darbi un režīma pārkāpumi, kas bija raksturīgi padomju laikos un arī 2009. gada Ķēstuta Kemzūras vadītajā izlasē.

- Jums pieder slavenais teiciens, ka «ir jāzina, kad, kur un cik daudz». Acīmredzot Jūsu vadīšanas laikā spēlētāji to zināja, lai gan arī nebija svētie. 
- Arī 2003. gadā nezināja. Ja padomju laikos Latvijas PSR izlase brauca uz Spartakiādēm, vakaros taisījām sapulces un it kā pārbaudījām režīma ievērošanu. Bet Latvijas izlasē ir tā - ja reiz esi uzvilcis valstsvienības kreklu, tad tik daudz godaprātam ir jābūt, lai nestrādātu muļķības jebkurā situācijā. 2003. gadā liels «palīgs» bija Vairas Vīķes-Freibergas padomnieks Sols Bukingolts. Iepriekšējā vakarā pirms mača pret Izraēlu viņš aizveda Kristapu Valteru un Armandu Šķēli uz krogu. Man pat sapņos kaut kas tāds nerādījās.
Vēl šobrīd uzskatu, ka rīkojāmies pareizi, lai gan man pārmeta, ka pirmajā mačā cīnījāmies ar Lietuvu par uzvaru. Tādu metienu, kādu toreiz iemeta Arvīds Macijausks, var iemest no tūkstoša vienreiz. Atdot spēli, lai gatavotos pēdējam mačam - to spēlētāji nesaprastu, turklāt nav jau arī garantija, ka tādā gadījumā uzvarētu Izraēlu.
Svarīgs ir arī kolektīvs. Pietiek ar vienu, diviem spēlētājiem, kuri nav morāli gatavi aizstāvēt Latvijas godu, lai sāktos visādas intrigas. Komanda ir smalks organisms, kurš ir jājūt. Atceros veselu rindu kļūdu, kuras pats esmu pieļāvis, tai skaitā, sastāva komplektācijā. 
Kemzūra bija labs treneris, viņš pirms stāšanās amatā aprunājās arī ar mani un toreiz teicu viņam: «Tu skaties, tie nav paipuisīši!» Ar ko tas beidzās mēs zinām. Katrā ziņā tādu kļūdu arī nedrīkstēja pieļaut, pēc pārbaudes turnīra pēdējās spēles Turcijā pasakot, lai spēlētāji atpūšas, kā grib. (Smejas) Lūk, šeit ir tas moments - cik, ar ko un kad. Vienam pietiek ar glāzi vīna, bet citam vajag litru, lai bremzes pārstātu strādāt.
Tomēr vienlaikus uzskatu, ka slimība ar ārzemju treneru piesaistīšanu arī nav attaisnojusies. Nupat beidzās LBL sērija par bronzas medaļām starp «Valmieru» un «Barons kvartāls». «Baronam» ir tādi treneri ar starptautisku pieredzi, bet Valmieras komandu vada Varis Krūmiņš, par kuru 2006. gadā Ainars Bagatskis pateica, ka viņš neatbilst LBL otrā trenera statusam. Tie bija viņa vārdi presē. Redz, cik pareizi Bagatskis pateica, jo Krūmiņš var būt vienīgi pirmais. (Smejas) Turklāt viņš trīsreiz ir izcīnījis LBL bronzas medaļas. 2007. gadā Krūmiņa vadībā U-18 izlase izcīnīja bronzas medaļas Eiropas čempionātā, bet tagad viņam jauniešu izlases netiek uzticētas. Pirms pāris gadiem viņš pats prasīja, vai nav kāda izlase, bet viņam atbildēja, ka priekš viņa neesot. Ir vesela rindas talantīgu treneru, tādēļ nav jāmeklē ārpus Latvijas. Ārzemnieks nekad nezinās visas nianses, kuras pārzina vietējie speciālisti.

- Tomēr 2005. gadā pats atteicāties vadīt Latvijas sieviešu basketbola izlasi?
- Savulaik man Ukrainā nemaksāja, teica, ka es jau esot savs cilvēks, pagaidīšot. Taču man arī no kaut kā jādzīvo. Tāpat bija ar Latvijas izlasi. Man piedāvāja 400 latus mēnesī uz trim mēnešiem, tātad 1200 latus mēnesī. Vienlaikus 400 latus maksāja dziedātājam, kurš pirms izlases spēlēm dziedāja himnu. (Smejas) Nu tad labāk es dziedu himnu, ar kļūdām vai bez, varbūt kāds mani izsvilps, bet vismaz neķengās pa laikrakstiem.  Pēc tam Linda Leen par himnas izpildīšanu saņēma jau 800 latus. Parēķināju, ka to, ko Krievijā saņēmu mēnesī, Latvijā varētu nopelnīt desmit gadu laikā, vadot valstsvienību...

- Par mūža ieguldījumu Latvijas basketbolā makā ieripo arī kāds lats?
- Nē, tā ir tikai goda plāksnīte. Pagājušā gadā Olimpiskais fonds mēnesī maksāja 120 latus.

- Bet, kas maksā pensiju? Esat strādājis ārzemēs, vai arī citas valstis kaut ko pārskaita?
- Pirmo pensiju Latvijā saņēmu 38 latus, šķiet, ka tas bija 1999. gadā. Par to naudu varēju samaksāt par stāvvietu un nopirkt ļoti lētu šņabi. (Smejas) Pateicoties tam, ka Ventspils klubā visi nodokļi tika godīgi maksāti, tagad man ir jau 187 lati. Par dzīvokli nevaru samaksāt, taču varu samaksāt par stāvvietu un nopirkt jau solīdu pudeli. Taču es nežēlojos, man tikai nav skaidra sistēma. Ukraina par diviem darba gadiem mēnesī man pārskaita septiņus latus, kas procentuāli ir daudz vairāk nekā Latvija.

- Vai Jums kā trenerim bieži ir gadījies pateikt un izdarīt lietas, kuras pēc tam nācies nožēlot? Varbūt pat sanācis palaist rokas?
- Vairāk gan muti. Rokas esmu palaidis tikai tad, kad strādāju ar jaunatni. Skolā es nevarētu strādāt. Tas, kas tagad notiek skolās, ir murgs. Vienīgo reizi, kad man ir gadījies strādāt skolā, bija tad, kad sieva bija dekrētā. Aizvietoju viņu trīs mēnešus Rīgas 55. vidusskolā.

- Atkal saistība ar hokeju...
- Jā, sieva bija audzinātāja daudziem pazīstamiem hokejistiem. Mēle man ir asa, taču ir jāsaprot viena lieta - ja kādu esi publiski apvainojis, tad pēc tam viņam publiski jāatvainojas. To esmu darījis, jo īpaši, pie dāmām. Jācenšas savi izteikumi kontrolēt.

- Vai pēc Jūsu vārdiem ir plūdušas arī asaras?
- Ļoti daudz. (Smejas) (Pauze)

- Un ko pēc tam?
- Jāļauj asarām nožūt. (Smejas) Un tad var atvainoties. Par uzkliegšanu parasti neapvainojas. Tagad ir inteliģenta paaudze, kura saprot, ja tiek aizrādīts par lietu. Jautājums ir tikai par izteiksmes veidu, leksiku. Piecas sezonas nostrādāju ar Maskavas «Dinamo» vīriešu komandu, kurā, ja ar riktīgiem krievu lamu vārdiem nepateici, tad rezultāta nebija.
Asaras sievietēm plūda par personiskiem apvainojumiem. Taču ir jābūt takts izjūtai. Labs piemērs ir nelaiķis Oļģerts Altbergs, kuram TTT komandā bija ļoti inteliģenta paaudze, gandrīz visas spēlētājas bija ar augstāko izglītību. Arī viņš pats bija inteliģents un savus teicienus pasniedza tā, ka spēlētājām iedūrās sirdī vairāk nekā cits to būtu panācis ar rupjiem vārdiem. 
Maskavas «Dinamo» komandā bija tāds veterāns Žigilijs, kurš bija daudzus gadus spēlējis PSRS izlasē, taču bija tāāāds flegma... Pirms mača pret savu bijušo komandu VEF norāvu viņu malā un nolamāju ar riktīgiem vārdiem. Turklāt viņš tolaik jau bija majors, bet pārējie labākajā gadījumā leitnanti. Kad viņš gāja laukumā, tad nospēlēja lieliski. Divreiz sezonā tas vviņa gadījumā varēja nostrādāt. Ja visu laiku bļausi, tad spēlētājs pieradīs un sāks laist gar ausīm. Ir jāzina, kurā mirklī uzbļaut, jo galvenais ir rezultāts, ko tu iegūsti no spēlētāja. Citam gluži otrādi - visu vajag pateikt mierīgi. Tieši tāpēc uzskatu, ka izlasē ir jābūt vietējiem speciālistiem, kuri zina, kā pret kuru izturēties.

- Vai treneris kādā brīdī drīkst atļauties zaudēt savaldību? Piemēram, ja ir jūtams, ka tiesneši ir uzpirkti...
- Tas ir smags stāsts. Piemēram, bija tāda epizode. Neatminos, kurā gadā, bet pēc VEF atjaunošanas, kad komandā ienāca virkne jauno spēlētāju ar Valdi Valteru priekšgalā, spēlējām Taganrokā vai Doņeckā, īsti neatceros. 10-15 sekundes līdz mača beigām bumba bija Valteram, bet mums bija viena punkta pārsvars. Viņš devās caurgājienā, bet viņam «pašāva» priekšā kāju. Protams, nekāda svilpe neatskanēja, turklāt nodzisa arī tablo. Valters bumbu noturēja un nedeva, taču pieskrēja otrs pretinieks, atlauza rokas, paņēma bumbu un iemeta to grozā. Uzreiz arī atskanēja mača finālsvilpe,» atceras treneris. «Vēl tagad prātā ir šī situācija un zāle. Katrā ziņā tā bija situācija un emocijas, kad varu atzīties - ja būtu pa rokai ierocis, būtu kādu nošāvis un ilgus gadus sēdētu cietumā.
Jāatzīst, ka kopumā līdzīgu momentu ir bijis daudz. Atceros, kad ar «Lokomotīves» sieviešu komandu centāmies tikt PSRS A klases 2. grupā. Komandai toreiz nebija līdzekļu, tādēļ par savu naudu vedu tiesnešus uz «Jūras pērli», vienīgo krogu, kas tolaik strādāja līdz pieciem rītā. Taču nākamajā dienā mūs paņēma un «nozāģēja». Sieva teica, ka tiesnesis man atriebās par to, ka viņu piedzirdīju, bet ar laiku viss nāk gaismā. Izrādījās, ka tiesneši jau iepriekš bija saņēmuši dāvanas no pretiniekiem naudas izteiksmē.
Ja komanda saņēma divas, trīs «Volgas», tad viena tika pārdota, lai būtu ko samaksāt tiesnešiem. Vienam tika uzdāvināta sekcija, otram vēl kaut kas. Tādā ziņā numur viens bija gruzīni. Lai cik švaka viņiem bija komanda, tai nekad nedraudēja izkrišana.
Katrā gadījumā mūsdienās viss ir solīdi, lai gan, ja atceraties, 2003. gadā mums visus trīs mačus tiesāja viens tiesnesis. 

- Bet, ko trenerim darīt, ja priekšnieks ir Sadama Huseina dēls?
- Daudz sarunu ar viņu nebija, tikos vien divas reizes. Udajs bija Irākas olimpiskās komitejas priekšnieks, vēlāk gan viņu, gan otru Huseina dēlu nošāva. Tolaik ar Irākas basketbola izlasi gatavojāmies Āzijas sporta spēlēm. Komanda bija laba, iepriekšējās Āzijas sporta spēlēs tā bija izcīnījusi otro vietu aiz Ķīnas. Pirmajā tikšanās reizē runājām par sastāva komplektāciju, bet uz otro tikšanās reizi uzprasījos pats, jo gribēju tikt mājās. Visi jau bija aizsūtīti uz mājām, bija palikuši tikai riteņbraukšanas treneris, mans kursa biedrs, peldēšanas treneris un es... Irākā visi gaidīja balsojumu par to, vai valsts tiks pielaista Āzijas sporta spēlēm. Tiklīdz kļuva zināms, ka Irāka netiks pielaista, tā treniņu vairs nebija. Vispirms izlaupīt Kuveitu sūtīja valsts vadošos cilvēkus, tad armiju, bet vēlāk arī sportistus. Vienvārdsakot - Kuveita tika izzagta.
Nekādu sakaru nebija un netiku mājās. Man maksāja 25% algas, kā pieņemts kara apstākļos, tā saucamo, zārka naudu. Sajūta bija diezgan briesmīga. Un tad devos uz pieņemšanu. Jautāju, vai nevarētu mani atlaist? Viņš jautāja, vai man kaut kas nepatīkot? Atbildēju, ka ļoti patīk! (Smejas) Pirms tam jau astoņi ģenerāļi bija nošauti, jo izteicās, ka varbūt nevajadzētu iet iekšā Kuveitu. Tāpēc teicu, ka man patīk, taču darba man nav un treniņi nenotiek, lai gan man ir kontrakts. Tas bija labākais līgums, ja vien nebūtu bijis kara.

- Pārsteidz, ka pēc piedzīvojumiem Irākā kā nākamo darba vietu izvēlējāties Kolumbiju, kurā valdīja narkotiku barons Pablo Eskobārs.
- Divpadsmit gadus biju PSRS otrās izlases treneris un tolaik Maskava piedāvāja doties uz Irāku. Teicu, ka man nav tik daudz naudas, lai turp dotos, jo par tikšanu tik labā maizē bija jāmaksā. Taču man teica, ka nekas nebūs jāmaksā. Lieta tāda, ka tobrīd PSRS izlasē ienāca jaunu treneru plejāde, bet mani negribēja tā vienkārši ar kāju pa... Pēc atgriešanās no Irākas varēju ieņemt vecākā trenera posteni Rīgas ASK, taču tur jau strādāja Pēteris Višņevičs, kuru nevēlējos atbīdīt. Negribēju iet uz «dzīvu» vietu. Tad man piedāvāja darbu Kolumbijā. Aizbraucu uz trim mēnešiem, strādāju ar Bogotas izlasi un gatavoju to Spartakiādei. Taču viss bija spāņu valodā, bet tulka man nebija. Labi, ka otrs palīgs mācēja angliski. Tā nu pusotru stundu pirms treniņa sēdējām, visu izrunājām un viņš vadīja treniņu. Izcīnījām trešo vietu un nopelni tika piedēvēti man, lai gan es tikai nedaudz kaut ko saliku taktiskajā zīmējumā. Tika piedāvāts turpināt sadarbību uz trim gadiem, taču bija problēmas ar algas samaksāšanu. Tādēļ vienīgais vārds, ko spāniski atceros, ir mañana (rītdien - spāņu val.).
Runājot par narkotikām, nekādu starpgadījumu nebija, lai gan mani brīdināja, lai pie sarkanās gaismas aizslēdz automašīnas durvis, kas liegtu izraut laukā. Bīstamākais bija saslimt ar caureju, jo bija dažādas sulas, kuras tika atšķaidītas ar netīru ūdeni.

- Un tad bija jāpiedalās 1992. gada Barselonas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā...
- Jā, un mums bija šances. Spēles bija līdzīgas... Ja vēl būtu izlasē bijuši tie divi bāleliņi [Gundars Vētra un Igors Miglinieks]... Katrā ziņā tik tuvu olimpiskajām spēlēm mēs vairs neesam bijuši.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

21.11.2017
Ienākt apollo.lv