Kristaps Dārgais. Cilvēks virs groza stīpas Attēlu galerija Intervija

Apollo
5 komentāri

Šovakar Grīziņkalnā «Ghetto Games» ietvaros risināsies Latvijā vēl nebijis slam dunk konkurss, kurā piedalīsies arī šobrīd labākie Eiropas un pasaules dankeri. Spēkus ar ārzemju viesiem samēros arī latvieši, kuru vidū būs Latvijas labākais dankeris - 22 gadus vecais un 1,95 metrus garais Kristaps Dārgais, kurš nu jau vairākos konkursos apliecinājis savu piederību elitei. Pirms iespaidīgā pasākuma portāls «Apollo» aicināja Kristapu uz sarunu, lai gūtu ieskatu, kā šajos platuma grādos spējis izaugt cilvēks, kurš prot lēkt augstāk par citiem.

- Sarunas iesākumā uzdošu nedaudz provokatīvu jautājumu - vai esi basketbolists vai strītbolists?
- Uz šo jautājumu laikam ir jāatbild divās daļās. No septembra līdz maijam esmu basketbolists, bet no jūnija līdz augustam esmu strītbolists. Galvenā atšķirība ir tajā, ka strītbolā vari pats vairāk izvērsties un improvizēt, bet basketbolā ir pozicionālā spēle un esi ielikts sistēmā, lai gan visi saka, ka pēdējos divus gadus Latvijas Universitātes komanda ir spēlējusi bez sistēmas. (Smejas) Tāpat domāju, ka strītbolā ir vairāk cīņas un tā ir agresīvāka nekā basketbolā.

- Kas tevi ir aizrāvis tieši strītbolā?
- Neesmu labākais metējs vai meistarīgākais spēlētājs, taču esmu cīnītājs. Tieši ar cīņassparu un agresivitāti spēju kaut ko paveikt laukumā. Tas man rada ļoti lielu iekšējo gandarījumu.

- Strītbols ir pieteicies iekļaušanai olimpisko spēļu programmā. Vai esi par to domājis un interesējies, cik tas ir reāli?
- Protams, par to ir dzirdēts. Jāņos biju Rumānijā, kur bija ieradušies arī cilvēki no Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK). Godīgi sakot, nezinu, cik tas ir reāli. Arī aizdomājies par to, ka pats varētu uzspēlēt Olimpiādē, vēl neesmu. Varbūt tad, kad lēmums tiks pieņemts, sāksim par to domāt vairāk.
Pieļauju, ka jau 2016. gada olimpiskajās spēlēs strītbols varētu tikt iekļauts kā jauna sporta veida paraugdemonstrējumi, jo strītbols ir gājis uz priekšu straujiem soļiem. Kad 2011. gadā sāku braukāt uz starptautiskiem turnīriem, bija citādāk, jo Eiropā uz vienas rokas pirkstiem varēja saskaitīt normālus turnīrus. Tagad ar Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) iesaistīšanos viss palicis kārtīgāks un sakārtotāks.
Tomēr arī šajā ziņā jāatzīst, ka Eiropa ir sadalījusies divās daļās - ir valstis, kurās strītbols ir pagājis apakšā zem FIBA, un ir valstis, kur strītbols un FIBA neiet kopā. Tā ir arī Latvijā, kur strītbols ir atsevišķi no Latvijas Basketbola savienības, kas ir FIBA sastāvā.

- Ja strītbols tiks iekļauts olimpiskajās spēlēs, kur redzi Latvijas vietu sporta veida kartē? Kas ir mūsu galvenie konkurenti pasaulē?
- Pasaules mērogā ir grūti spriest, bet Eiropas mērogā noteikti neesam lejasgalā. Grīziņkalna «Ghetto Basket» noteikti ir viens no stiprākajiem turnīriem Eiropā, ko ar komandu «Mazais» apliecinājām arī nesen Prāgā, kur gan turnīra pirmajā, gan turnīra pēdējā spēlē pieveicām pagājušā gada FIBA pasaules čempionus serbus. Protams, katra spēle un katrs turnīrs ir atšķirīgi, tomēr šoreiz mums izdevās viņus apspēlēt divos mačos pēc kārtas. Tas apliecina, ka strītbols Latvijā ir diezgan labā līmenī. Turklāt nav tā, ka mana komanda katru ceturtdienu atnāk uz Grīziņkalnu un uzvar. Šeit ir vairākas komandas, kuras var uzvarēt un izkrist jau play-off pirmajā kārtā.

- Cik bieži notiek pasaules čempionāts strītbolā?
- Esmu lasījis, ka tagad pasaules čempionāts risināsies reizi divos gados. Pērn Latviju šajās sacensībās pārstāvēja puiši no Jelgavas, kuriem izdevās tikt ārā no apakšgrupas, taču tika piedzīvots zaudējums izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā. Nākamvasar plānots, ka pasaules čempionāts notiks Maskavā. Taču par dalību turnīrā būs jāpacīnās, jo, cik saprotu, tad būs jāuzvar kvalifikācijas sacensībās Latvijā.

- Taču Latviju pārstāvēs konkrēta komanda, nevis spēlētāju izlase no dažādām komandām.
- Jā. Protams, var jau izveidot izlasi, taču tad šai komandai jābūt izveidotai jau pirms kvalifikācijas turnīra Latvijā. Tomēr, iespējams, labākais variants ir atstāt komandu sastāvus nemainīgus, jo tie jau ir saspēlējušies.

- Cik svarīga ir saspēlēšanās strītbolā, kur laukumā no vienas komandas ir tikai trīs spēlētāji.
- Diezgan liela. It kā jau parasti notiek spēle viens pret vienu, tomēr ir svarīgi laukumā saprasties, lai varētu palīdzēt gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Man jau ir izveidojusies saikne ar saviem komandas biedriem un zinu, kur un kad viņi laukumā būs. Ir sanācis eksperimentēt un sapulcēties nosacīti labākā sastāvā, taču rezultāti allaž bijuši sliktāki. Ar tikko izveidotu komandu nekad ļoti labi sasniegumi nav bijuši.

- Un cik liela loma ir ceturtajam spēlētājam?
- Tas ir atkarīgs no komandas. Piemēram, mums ceturtais spēlētājs uznāk laukumā un pastiprina spēli. Esam trīs augumā līdzīgi spēlētāji [Dārgais, Artūrs Dušelis un Armands Seņkāns], kuri vairāk cenšas spēlēt basketbolu, bet augumā mazākais [Artūrs Kramiņš] var jebkuru apspēlēt viens pret vienu, tādēļ viņš ir īsts strītbolists. Mūsu komandā ceturtajam spēlētājam ir milzīga nozīme.

- Kurš ir labākais dankeris Latvijā?
- Es. (Smejas) Kurš ir otrais? Manuprāt, Jānis Timma. Bet par trešo ir grūti pateikt, iespējams, ka tas varētu būt Kārlis Apsītis.

- Un kas ir labākie Eiropā, pasaulē?
- Pasaulē labākais viennozīmīgi ir kanādietis Džastins Dārlingtons. To atzīst arī visi NBA spēlētāji. Kā esmu teicis, viņu šobrīd nevar uzvarēt, viņš var tikai pats zaudēt. Tāpat kā pirms dažiem gadiem teica par sprinteri Useinu Boltu. Ir labi puiši, kuri var izpildīt piecus, septiņus lieliskus mēģinājumus un dabūt maksimālo punktu skaitu, taču 99%, ka duelī ar Dārlingtonu pirmais «nolūzīs» konkurents. Viņš ir kaut kas īpašs.

- Kas viņā ir tik īpašs?
- Nezinu. Viņš ir tieviņš tumšādainais džekiņš, kurš pēc miesasbūves izskatās vājš. Viņš ir spēlējis arī basketbolu, taču tur viņam nav bijis pa spēkam sasniegt kaut ko lielu, jo ķermeņa uzbūve īsti neatbilst kontakta sporta veidam. Bet slam dunk konkursā ir viņš ir nepārspējams. Pat īsti nezinu, kur slēpjas viņa spēks. (Smejas) Kājas ir tik tievas, bet lēciens tik augsts, rokas ir tievas, bet bumba grozā tiek ietriekta ar tik lielu spēku.
Eiropā šobrīd labākais ir ukrainis Smoove, kurš ir ļoti stabils un praktiski nekļūdās. Viņš visus sīkumus ir atstrādājis līdz pēdējam un tas slam dunk konkursā ir ļoti svarīgi.

- Tātad baltie puiši tomēr vat lēkt?
- Protams. (Smejas) Un tam ir ļoti daudz piemēru.

- Kas tev rada kaifu šādos konkursos?
- Pirmkārt, skatītāju reakcija. Man vislabākās sajūtas rada tas, ka ar spēku ielieku bumbu grozā no augšas un dzirdu kā noskan tīkliņš vai vairogs. Ir bijis, ka pēc veiksmīga danka esmu ārdījies, lai gan skatītājos bijis diezgan maz cilvēku. Svarīgākā ir apziņa, ka esi paveicis kaut ko sarežģītu. Tā ir sava veida narkotika, bez kuras šobrīd man sevi grūti iedomāties.

- 50 gadu vecumā gan diez vai varēsi gūt šādas emocijas...
- (Smejas) Labs jautājums, to ir grūti pateikt. Tepat Eiropā ir 1,85 metrus garš džeks, kurš 40 gadu vecumā lec ar galvu līdz groza stīpai. Tas ir viens no fenomeniem, tomēr jāatzīst, ka viņam ir perfekta fiziskā sagatavotība.

- Kāds tad ir tava lēciena augstums?
- Varu uzlēkt, groza stīpu sasniedzot ar acu līmeni. Lēciena augstums ar ieskrējienu ir kādi 1,15, 1,20 metri, bet lēcienam no vietas jābūt ļoti stiprām kājām un šajā ziņā noteikti neesmu labākais piemērs (0,75 metri).

- 90-to gadu vidū ASV tapa filma par slaveno strītbola spēlētāju Ērlu Menigoutu, kurš, neskatoties uz savu nebūt ne garo augumu (1,85 metri) esot varējis nocelt banknoti no groza vairoga augšas.
- Jā, esmu redzējis to filmu, bet es tā nevaru izdarīt. Varu aizsniegt 3,70, 3,75 metru augstumā - tie ir 15-20 centimetri no groza vairoga augšas. Vēl neesmu saticis nevienu, kurš varētu tik augstu uzlēkt. Arī Dārlingtons to nevar izdarīt. Esmu dzirdējis stāstus, ka to spējuši cilvēki arī Austrumeiropā, taču savām acīm to redzējis nekad neesmu.

- Vai vari vēl pielikt lēciena augstumā?
- Ja pie tā mērķtiecīgi strādātu, tad noteikti varētu. Cits jautājums - cik daudz? Kaut kur ir robeža arī manām spējām. Varbūt varētu pielikt 3-5 centimetrus, taču tad ir jāiegulda milzīgs darbs. Uzskatu, ka pašlaik lēciena augstums man ir pietiekams, tāpēc tagad drīzāk jāpilnveido triki.

- Jebkurš basketbolists ir trenējis lēcienu, bet vai tu esi kaut ko darījis papildus?
- Kopš desmit gadu vecuma esmu trenējies basketbolā un braukājis uz visām treniņnometnēm, kas noteikti ir palīdzējis. Esmu nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem, arī ar vieglatlētiku, volejbolu un futbolu. Cik atceros, tad lielākais progress lēciena ziņā man bija pēc vasaras, kurā spēlēju pludmales volejbolu. Pēc tās vasaras jutu, ka lēciens ir kļuvis citādāks. Taču tieši lēciena augstumam neko īpašu nebiju darījis un arī tagad nedaru. Drīzāk trenēju dažādus trikus, kas arī ir sava veida treniņš, jo, atsperoties ar vienu kāju, dienā sanāk uzlēkt 60-70 reizes.

- Viena kāja tev droši vien ir muskuļotāka...
- Tā varētu būt. (Smejas) Turklāt interesanti, ka atsperos ar labu kāju, lai gan neesmu kreilis. Tas mani atšķir no pārējiem dankeriem, jo dankoju nedaudz citādāk - atsperos ar labo kāju un bumbu grozā lieku ar labo roku. Arī basketbola laukumā caurgājiens pa kreiso pusi man patīk labāk.

- Cik grūti ir izdomāt kaut ko jaunu?
- Profesionālie dankeri «Team Flight Brothers» pirms gada ievietoja «YouTube» klipu, kurā bija 25 danki, kas nekad nav izpildīti NBA slam dunk konkursos, bet būtu savākuši maksimālo punktu skaitu. Varam secināt, ka izdomāts jau ir ļoti daudz un man radīt kaut ko jaunu ir ļoti grūti. Godīgi sakot, neko jaunu neesmu izdomājis, taču, kā jau minēju, man ir atšķirīgs dankošanas stils, jo atsperos no labās kājas. Skatos, ko labākie dankeri izpilda, lecot no abām kājām, un cenšos to pārnest uz vienu kāju.

- No kā esi smēlies iedvesmu?
- Man lielāko iedvesmu deva Maikls Džordans. Protams, pēc tam ieraudzīju, ka likt bumbu grozā no augšas var vēl labāk, taču līdz tam mans elks bija tieši Džordans. Pēc tam nāca Vinss Kārters ar saviem trikiem.

- Kas tev palicis atmiņā visspilgtāk no slam dunk konkursos redzētā?
- Kā pirmā man prātā nāk epizode, kad Džordans iedankoja, atsperoties no soda metienu līnijas. Arī Kārtera uzvara slam dunk konkursā 2000. gadā. Bet no pēdējiem gadiem laikam tas bija Dvaita Hovarda šovs Supermena tērpā. Citos konkursos jāizceļ Dārlingtons, kuram katrs danks ir kā pārsteigums. Bet vislabāk atmiņā palicis kā viņš nolika bumbu zemē, uzmeta ritentiņu, savāca bumbu, izvilka starp kājām un ielika no augšas. Tam nepieciešama nenormāla koordinācija.

- Cik gadu vecumā tu pirmoreiz ieliki bumbu grozā no augšas?
- 16 gados. Citi puiši ātrāk izauga un nobrieda, lika no augšas jau agrāk, bet es pirmoreiz iedankoju 16 gadu vecumā. Pirmajos gados gāja švakāk, par dankiem spēles laikā pat nebija runas. Bet tad nāca jau pieminētā vasara pludmales volejbolā. Sanāca tā, ka 16 gados vēl nevarēju ielikt no augšas, bet 18 gados jau varēju aizsniegt groza stīpu ar galvu.

- Ja reiz to pieminēji, tad jājautā, vai nav gadījies kāds muļķīgs kuriozs, kad sanāk sasist galvu pret groza stīpu?
- Nē, bijuši tikai daži maigi pieskārieni. (Smejas) Arī vairoga apakšu esmu aizskāris tikai mēģinot iedankot, bet ne spēles situācijās.

- Ko darīji pēc Jaunatnes līgas?
- Aizvadīju sezonu Studentu līgā, kur RTU sastāvā spēlēju kopā ar dažiem «Ghetto Basket» spēlētājiem, kuri vairākkārt mēģināja mani pierunāt piedalīties danku konkursā, taču es atteicos. Tad viņi par mani pastāstīja [«Ghetto Games» kustības līderim] Raimondam Elbakjanam, turklāt izdzirdēt par uzvārdu «Dārgais» organizatoriem ir maizīte. (Smejas) Tad jau vairs nebija variantu. Atnācu un pašam par lielu pārsteigumu uzvarēju konkursā. Sapratu, ka ir iespējas turpināt. Nākamajā sezonā spēlēju LBL-2 komandā Ogrē un saņēmu uzaicinājumu piedalīties LBL danku konkursā, kuram ar komandas biedru labi sagatavojāmies un atstrādājām labu programmu, kas ļāva uzvarēt. Pēc tam sapratu, ka varu būt labākais ne tikai Latvijā, bet cīnīties arī ar labākajiem Eiropā.

- Un kad bija tavs pirmais konkurss starptautiskā līmenī?
- Pirmais bija Igaunijas slam dunk konkurss, bet pirmais lielais konkurss bija Parīzē - «Quai 54» turnīrs, kuram ir desmit gadu vēsture un kurš risinājās pie Eifeļa torņa. Toreiz biju ļoti satraukts. Visi konkursa dalībnieki bija tumšādainie un sākumā man pat negribēja ļaut piedalīties, lai nepazeminātu līmeni. Turklāt nevarētu teikt, ka man pašam ļoti gribējās piedalīties, kad ieraudzīju, kā iesildās konkurenti. Tomēr Elbakjans ar savām pierunāšanas spējām «pielauza» organizatorus, kuri atļāva piedalīties. Lai gan konkursā paliku ceturtais no pieciem, taču izpildīju visus labākos dankus, kādi tobrīd bija manā arsenālā. Bet organizators pēc konkursa pienāca un pateica, lai augusta pēdējo nedēļu ieplānoju brīvu, jo Rumānijā būs pasaules slam dunk konkurss, kurā ieguvu otro vietu.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

23.11.2017
Ienākt apollo.lv