Kristiāna Lapiņa: .. mēs bērnus nemīlam

Apollo
0 komentāru

Pirms pāris dienām kādā no laikrakstiem fiksēju informāciju, kā veicas Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai ar naudas lietu kārtošanu. Ja atmiņa neviļ, bija runa par ziedojumiem, fondu, ko varētu izveidot, nodokļu sistēmu, finansiāliem atvieglojumiem vai apgrūtinājumiem šajā sakarā un citām lietām.

Man ir bijusi nepieciešamība ar savu bērnu uzturēties šajā slimnīcā, un gluži tāpat kā daudziem vecākiem man ir bijusi gan pozitīva, gan negatīva pieredze, bet doma, ka slimnīcai varētu trūkt naudas, lai kļūtu par labu bāzi bērnu veselības nodrošināšanā, manā galvā ir pavīdējusi visai bieži.

Šķiet, ka ārstniecība tomēr mūsdienās ir kļuvusi par nopietnu biznesu, tas ir skaidrs, un juridiskās nianses finanšu sistēmā attiecas tiklab uz banku, puķu pārdotavu vai slimnīcu. Veselības nodrošināšana ir pārvērtusies par pakalpojumu, uz kuru varētu cerēt katrs iedzīvotājs. Ar piebildi — atkarībā no sava materiālā stāvokļa.

Ja cilvēkam ir veicies un viņš ir materiāli nodrošināts, viņa izvēles iespējas ir visai plašas — viņš var izvēlēties privātu klīniku ar lielisku aprīkojumu un cerēt uz profesionālu ārstēšanu. Taču bērni ir tā sabiedrības daļa, kuru veselība, drošība un dažkārt pat dzīvība ir atkarīga no pieaugušajiem. No pieaugušo spējas rūpēties, plānot un domāt. Viņi pārstāv t. s. atkarīgo sociālo grupu, tieši tāpat kā maznodrošināti iedzīvotāji vai pensionāri.

Skatoties uz pustukšajām ziedojumu kastītēm veikalos, neviļus aizdomājos, cik maz esam ieinteresēti citu cilvēku dzīvēs un cik maziedarbīgas ir šīs dažādās naudas vākšanas akcijas — pamanāmākas tās ir Ziemassvētkos vai tad, ja tiek izsludinātas plašas kampaņas, taču arī tikai īsu brīdi. Savulaik tikai kāda cilvēka personiska ieinteresētība un pieeja plašsaziņas līdzekļiem deva iespēju vienu no slimnīcas nodaļām padarīt atbilstošu sekmīgas ārstēšanas nodrošināšanai.

Bet vai tas ir īstais veids, kā šo jautājumi risināt?

Vai tomēr valstij kā sociālai sistēmai nevajadzētu vairāk rūpēties par saviem pilsoņiem? Šeit iederētos jautājums, cik tad patiesībā valsts — nevis kā mistisks veidojums, kuru šķietami pārstāvam mēs visi, bet kā lēmēju un izpildītāju institūciju kopa — ir gatava risināt šādas problēmas. Medicīna ir sasodīti dārga būšana — pētījumi farmācijā, medikamenti, aparatūra, ārstu izglītošana un citas lietas…Tiktāl viss ir saprotams. Jo vairāk attīstās tehnoloģijas, jo dārgāka ir pati zinātne. Tomēr visas sabiedrības grupas nevar pakļaut biznesa pasaules dzelžainajiem likumiem. Ja par prioritāti tiek izvirzīta naudas pelnīšana uz maza, ar leikozi vai sirdskaiti slima bērna un viņa vecāku ciešanu rēķina, tad jā. Bet, ja uz šo lietu raugās no citas puses, proti, ka bērni, lai cik banāli neliktos, ir mūsu nākotne, tad vajadzētu padomāt par sistēmu, kura atbalsta bērnu veselības aprūpi, par programmu, kur būtu skaidri un nepārprotami definēti mērķi, no kuriem viens ir «vesels bērns».

Tāpēc, ka neviens cits, izņemot mūs, par viņiem nerūpēsies. Starp citu, pastāv vēl kāds aspekts — dažreiz pacienti vai viņu radinieki tiek konfrontēti ar visai neētiskiem pieprasījumiem, runājot par ārstēšanu, proti, no viņiem tiek pieprasīta samaksa, kas nav iekļauta pakalpojuma cenā vai pārsniedz to. Medicīna var būt tikpat korumpēta kā jebkura cita nozare, un to noteikti veicina nesakārtota finansiālā sistēma. Vienīgais veids, kā samazināt šādu gadījumu skaitu un varbūtību, ir pietiekams nozares materiālais nodrošinājums un pārdomāta stratēģija valsts programmas līmenī.

Protams, vēl pastāv kāds cits arguments — katram pilsonim varētu uzlikt par pienākumu rūpēties par savu veselību pašam. Taču dažās situācijās tas diez kā neizdodas, piemēram, ja vēlaties ar savu bērnu pastaigāties pa pilsētas centru pēcpusdienā pēc darba, jums ar grūtībām varētu izdoties atrast vietu, kur nebūtu smēķētāju. Viņus neuztrauc jūsu bērna risks pasīvās smēķēšanas dēļ tikt pie ļaundabīgas plaušu kaites. Un izskatās, ka tas vispār neuztrauc nevienu, izņemot jūs. Nav sankciju pret smēķēšanu, kuras tiktu realizētas.

Taču tas nav vienīgais negatīvais piemērs. Ejot cauri tiem dažiem parkiem Rīgas centrā vai braucot gar nomali, es secinu, ka bērniem nav, kur rotaļāties, — ir tikai pāris vietu, kur var palēkāt (par naudu, protams), ir rotaļlaukums pie Mākslas muzeja un Brīvostas pārvaldes, tomēr izskatās, ka bērni šajā valstī ir palikuši kaut kur «aiz». Līvu laukumā ir liels rotaļlaukums pieaugušajiem, kur iedzert alu, gudri spriest par biznesu un paspēlēties ar plāniem par nākotni. Starp citu, Buša kunga vizīte Latvijai izmaksājusi divus miljonus latu. Es neapšaubu lielās politikas spēļu nozīmību un to pakārtoto saistību ar naudu. Taču mani nepamet doma, ka Bušs nav manas valsts nākotne. Manas valsts nākotne ir aizrautīgais pediatrijas students un mans mazulis, kura plauksta paļāvīgi guļ manā rokā. Man gribētos sajust, ka manu bērnu mīl. Šajā valstī.

Kristiāna Lapiņa: .. mēs bērnus nemīlam

Foto no personīgā arhīva

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv