Kristiāna Lapiņa: Stāsts par 4 promilēm

Apollo
0 komentāru

Kaut kur Latgales priekšpilsētā ir krodziņš, kura nosaukums ir «4 promiles». Kad braucu garām šim iestādījumam, vienmēr domāju par īpašnieku netradicionālo un savdabīgo humora izjūtu. Man šķiet, ka četras promiles ir «nāvīgi» daudz un, cik nu ļauj spriest manas zināšanas, šāds alkohola piesātinājums asinīs nepieradušam cilvēkam var izrādīties letāls.

Ja nu kāds vēl nezina, ko tas nozīmē, — runa ir par alkohola piesātinājuma reģistrēšanu. Tas izdarāms, pārvēršot reģistrēto piesātinājumu promilēs, nu, piemēram, ja cilvēks ir izdzēris 300–600 gramus degvīna, piesātinājums asinīs var sasniegt līdz trim promilēm vai arī 0,3%. Iespaidīgi, vai ne? Ņemot vērā, ka alkohols ļoti tieši ietekmē smadzeņu darbību un psihiskos procesus kopumā, laikam nevar gaidīt īpaši adekvātu rīcību no iereibušiem cilvēkiem, un par to liela daļa sabiedrības ir pārliecinājusies, gūstot tiešu un bieži vien negatīvu pieredzi.

Alkohols ir narkotiska viela. Gan alkohola ražotāji, gan likumdevēji, gan patērētāji bieži vien šo faktu mīļuprāt aizmirst. Par to liecina sabiedrības ļoti tolerantā attieksme pret alkohola lietošanu dažādās situācijās. Protams, varam sacīt, ka apreibinošu vielu lietošana ir kultūras sankcionēta regresa forma jeb, citiem vārdiem, katram savu reizi varētu gribēties iedzert un mazliet aizmirsties un apreibinošu vielu lietošana šādam nolūkam ir ar tikpat senu vēsturi, cik civilizācija. Ja cilvēki to dara drošos apstākļos un tādējādi nevar nodarīt pāri citiem, viss ir kārtībā. Nu, nosacīti. Jo kas gan var būt kārtībā, ja kāds piedzeras līdz kontroles zudumam vai totālam apziņas sašaurinājumam, kaut arī to dara cēlā vientulībā. Alkohols ir visvieglāk «sasniedzamais» mierinājuma gūšanas veids. Tas ir nopērkams veikalā. Zināma atšķirība joprojām pastāv, ja alkoholu lieto sieviete vai vīrietis — pret pirmo izturas ar nosodījumu, bet otrajam sakārto kaklasaiti un iesēdina taksī, lai aizved uz mājām.

Taču pastāv vēl daži riski, un tie jau vairs neattiecas uz konkrēto indivīdu vien. Mūsu tautas apziņā, nu, vai varbūt kolektīvajā bezapziņā, kā piemetinātu kāds pazīstams psihes pētnieks, ir daži rituāli, kuri, šķiet, nav iznīdējami, turklāt tiem nebūt nav tik sena vēsture, kā mums gribētos domāt. Vasaras saulgrieži vai Jāņi, kurus svin vai katrs sevi cienošs Latvijas iedzīvotājs, var izvērsties par neprognozējamu pasākumu, kas var atmiņā palikt kā jauki svētki ar spēlēm, apdziedāšanos, peldēšanos rīta rasā vai ugunskuriem kalna galā… vai arī kā traģēdija, kuras vaininieki ir piedzērušies autovadītāji.

Pagaidām reklāmas kampaņas vēl nav sākušās vai tās vēl nav jūtamas, taču laikam pamazām jāsāk manipulēt ar tautas apziņu. Pirms pāris gadiem, kad Pēcjāņu rīts pieteica sevi ar šokējošu statistiku par cilvēku skaitu, kuri bija gājuši bojā satiksmes negadījumos, sākās rosība, kas bija visai efektīva. Pēc tam sekojošā reklāmas kampaņa ar visai agresīvu informācijas pasniegšanas veidu bija īsti vietā. Šausminoši skati, līdzjūtību izraisošas scēnas un manipulācijas ar dvēseles sāpēm uz laiku palīdzēja. Kā būs šogad? Alus ir dzēriens, kas bieži vien netiek pieskaitīts pie alkoholiskajiem dzērieniem, kaut gan ir tieši tāds pats kā jebkurš cits, proti, narkotizējoša viela. Tieši tā pret to arī vajadzētu attiekties. Droši vien reklāmas kampaņai vajadzētu radīt bailes un nevēlēšanos konfrontēt sevi ar negatīvu pieredzi, bet tas ir izdarāms, izmantojot pārdomātus un iedarbīgus līdzekļus. Reklāmas, kuras ir piesātinātas ar šausminošiem skatiem, darbojas labi, bet īslaicīgi, jo pazemina cilvēka baiļu slieksni un viņš vairs nesaista attiecīgo situāciju ar sevi un reālajām briesmām. Tātad jādara kas cits. Lai pasargātu sevi un savu ģimeni, nevar paļauties uz to, ka kādā pamodīsies pilsoniskā apziņa un automašīna tiks nolikta garāžā ar domu braukt tikai pēc svētkiem. Vajadzēs uzmanīties pašiem. Starp citu, ir vēl kāds interesants fakts — autovadītāja pieļaujamā robeža ir 0,5 promiles, kamēr divriteņa īpašnieks var sasniegt pat 1 promili. Man ir aizdomas, ka nav daudz tādu braucēju, kuri varētu noturēt līdzsvaru ar šādu «ciparu» asinīs. Loģiski, protams, bet, ņemot vērā, ka autovadīšana balstās uz nosacījuma refleksu summu + loģiskas darbības uz ceļa, autovadītājs pat smagā dzērumā sēžas pie stūres — ir tā, ka paiet nevar, bet pabraukt var. Nu ko — liksim atkal tādus uz bluķīšiem. Un cerēsim uz laimīgiem Jāņiem. Un vēl…varbūt sodiem par braukšanu reibumā jābūt vēl bargākiem. Kā jums liekas?

Kristiāna Lapiņa: Stāsts par 4 promilēm

Foto no personīgā arhīva.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv