Kristiāna Lapiņa: Vai tu dzīvo surogātdzīvi?

Apollo
0 komentāru

Vai jūs zināt, kas ir surogātdzīve? Man ir aizdomas, ka zināt, bet iespējams, nemaz nevēlaties atbildēt. Tomēr ir cilvēki, un tādu ir daudz, kuriem liekas, ka viņi dzīvo, taču patiesībā tā ir trula un visai ierobežota eksistence. Surogātdzīve ir vispiemērotākais apzīmējums.

«Zināt, viņa neiet uz skolu, bet visu laiku sēž čatā, ko lai es daru? Es viņu nevaru atraut no tā — viņai ir 17 gadu, pēdējā vidusskolas klase, eksāmeni… nu, jā, es taču saku, visu dienu… tas ir šausmīgi… un laiks mācībām?»

«…Man ir pienākuši 12 meili divu stundu laikā. Man ir trīs e-pasta kastes. Nē, nu jau četras. Kārlim esot septiņas. Kas ir Kārlis? Ai, es nezinu īsti, es zinu, kur viņš strādā, bet nezinu pat uzvārdu, es ar viņu iepazinos caur čatu. Kāds viņš ir? Nu, tāds, foršais čalis, mums patīk aprunāties… reizēm… nu, par neko… mēs dažreiz visu dienu nopļāpājam… laiks taču kaut kā jāpavada. Kur es biju sestdien? Nu, nekur tā, ar vīru mājās, bērni… gaidu pirmdienu… vismaz dzīvei kāda jēga, ar Kārli varbūt kaut kur izskriesim… pusdienlaikā…».

«Paklau, Tu zini, cik tagad man viņu ir? Man ir vairāk nekā Tev… jā, jā… paskaties, pieci tūkstoši… normāli, ne… vēl drusciņ, un es pārsitīšu visus rekordus…»

Jūs jau nojaušat, par ko ir runa… Neskaitāmi portāli, saiti, iespējas komunicēt un apmainīties ar informāciju — tās ir neierobežotas, un tās ir pieejamas gandrīz visiem urbanizētās pasaules daļas iedzīvotājiem. Taču jebkuras jaunas tehnoloģijas ieviešana, lai atrisinātu kādu problēmu, nes sev līdzi vairākas citas… Pirms mobilo telefonu ēras nebija tādas problēmas kā «pārklājuma zonas zudums», tagad tāda pastāv un dažiem cilvēkiem rada fobijai līdzīgus simptomus… Tas izklausās smieklīgi, bet tas ir fakts. Cilvēki krīt panikā, pazaudējot mobilo telefonu. Visamizantākās situācijas izvēršas sabiedriskajā transportā, kur sarunu «saturīgums» ir apšaubāms, apmēram tā: «Kur esi? Esmu mikroautobusā. Ai, neko nedaru, nu, parunā ar mani…» Citreiz liekas, ka uzvedības normas ir evolucionējušas līdzi tehnoloģijai vai nepastāv kā tādas — mēs neviļus tiekam ievilkti intīmās sarunās, kas bieži vien ir kaitinoši, garlaicīgi vai pat smieklīgi.

Kopš komunikāciju tehnoloģijas attīstīšanās sākuma un brīža, kad tās būtiski ietekmē lielas cilvēku daļas ikdienu, ir pagājis salīdzinoši īss laiks, taču pārmaiņas ir apbrīnojamas. Pasaule ir būtiski mainījusies, un būtu naivi iedomāties, ka tikai sarakste, kas noris, izmantojot e-pastu, vai informācijas iegūšana caur interneta meklētājprogrammām, ir būtiskais ieguvums. Mainās sistēma, kurā dzīvojam. Mainās pat politiskās shēmas, mainās līdz šim par neapstrīdamām uzskatītās patiesības, un jāpārskata viss līdz šim zināmais…

Sākotnēji internets tika radīts militāristu vajadzībām, un tas notika jau sešdesmitajos gados. Tādu sociāla fenomena statusu, kādu mēs tam droši varam piedēvēt pašlaik, internets ieguvis salīdzinoši nesen. Jāteic, ka mēmu rašanās process ir līdzīgs evolūcijai. Evolūcijas procesā gēni bija tie, kas spēja nodrošināt labākas vai sliktākas adaptācijas spējas, turklāt nepārtraukti notiekot ģenētiskām pārmaiņām. Var jau būt, ka visi nav darvinisma piekritēji, taču līdzība ir acīmredzama. Jautājums, vai cilvēki ir spējīgi «evolucionēt» tikpat ātri un vai viņu «pielāgošanās mēģinājumi» būtībā nav saistīti ar pamatīgiem zaudējumiem. Vai tas, ka mēs šodien spējam sazināties ar visu pasauli dažās sekundes daļās, padarījis šo pašu pasauli pieejamāku, cilvēkus atvērtākus un laimīgākus? Vai mēs esam ieguvuši vairāk laika? Var jau būt — ja ir runa par profesionālo sfēru, kur tiek lietotas komunikāciju tehnoloģijas, tas ir tiesa. Taču, ja mēs runājam par ko citu, bet tikpat būtisku — cilvēciskajām attiecībām, tad tas nemaz nav tik vienkārši.

Interesantākais fenomens, ar ko jāsaskaras, ir tas, ka pati tehnoloģija, tās spēja ietilpināt informāciju pati par sevi kļuvusi svarīgāka par informācijas saturu. Citiem vārdiem, tas, ka būtībā šī komunikācija ir informatīvi nevērtīga, neko nemaina. Cilvēki meklē internetā sev līdzīgos, mēģina pašapliecināties un imitē dzīvi. Izrādās, ka uz agresīviem (pat tikai šķietami un subjektīvi agresīviem) izteikumiem internetā ļaudis reaģē tieši tāpat kā uz izteikumiem reālajā komunikācijā, kur nav starpnieka. Nešaubīgi, internetam ir arī savdabīga psihoterapeitiska funkcija — tas palīdz tiem, kas reālajā dzīvē jūtas nenovērtēti vai cieš no dažādiem kompleksiem, taču medaļas otra puse ir tā, ka tieši šādi cilvēki kļūst par internetatkarīgiem un tālāk seko sociāla izolācija jeb reālo sociālo kontaktu samazināšanās līdz minimumam. Internets ir lieliska vide, kur demonstrēt sevi no jebkura rakursa, pat ja tas sastāv no fantāzijas elementiem. Ir iespējams «izveidot sevi» un jebkurā brīdī, ja nepieciešams, no «sevis» atteikties. Dīvainā kārtā arī attiecības starp cilvēkiem, kas «veidojušās» internetā, pēc tam, kļuvušas reālas, tiek pārtrauktas ar tādu pašu nepiespiestību kā virtuālajā vidē. Jāsaka, ka mūsdienu cilvēkam prevalē popkultūras uztveres tips — viņš ir gatavs informācijas satura uztveršanai tikai tad, ja tā tiek pieteikta ar kašķīgu vai šausminošu virsrakstu, pati informācijas uztvere notiek virsrakstu līmenī. Daudz aizraujošāka ir dzīves imitācija, kur nevajag daudz lauzīt galvu par saturu, bet svarīga ir pati aktivitāte. Interpretācija, konteksts, izpratne — tas ir otršķirīgi. Iespējams, cilvēce pamazām nogurst no vides, kurā dzīvo, un anonimitāte, ar kādu mēs vēršamies viens pret otru ikdienā lielveikalā, mikroautobusā, uz ielas vai pie biļešu kases teātrī, ir pamats tam, ka cilvēki arvien vairāk pieķeras virtuāliem kontaktiem, tā šķietami kompensējot reālu kontaktu trūkumu. Iespējams, ka tradicionālā atkarības izpratne vairs nav spēkā. Varbūt mēs kļūstam atkarīgi no nespējas būt cilvēciski, iesaistīti un tieši? Kāpēc cilvēkus vairāk interesē skandāls ap publisku kailumu, seksu vai slepkavību, nevis, piemēram, māksla? Sakiet atklāti, ko izvēlas vidusmēra lietotājs — informāciju par Kusturicas filmu vai bezjēdzīgu rakstu par krāpšanu?

«Paklau, es esmu iemīlējusies… Saproti? Es nezinu, kas viņš ir… Mēs sarakstāmies ar meiliem… jā, jā, divus gadus… Man liekas, es viņu tiešām mīlu. Satikt? Kāpēc?…» Tā ir jūtu devalvācija, vai jums tā neliekas?

«Tāda ir dzīvnieka daba — ikviens, kas saistīts ar informācijas teoriju, pirmāk ir ieinteresēts acu priekšā notiekošajā informācijas procesā un tādēļ neizjūt vajadzību pārdomāt tās satura kvalitāti» (A. Bards, J. Sēderkvists «Netokrātija», Rīga, «Jumava», 2005). Izskatās, ka mēs tiešām esam kļuvuši visai dzīvnieciski un pazaudējušies barā, kuru paši esam izveidojuši. Mēs esam sarakstījuši vērtības uz mazām kartītēm, tad pārvērtuši binārajā sistēmā, ievadījuši datorā un aizmirsuši par tām. Starp citu, es vairs nebrīnos, ka, uzdodot jautājumu saviem studentiem, vai viņi ir pēdējā laikā izlasījuši kādu grāmatu, saņemu noliedzošu atbildi.

Kristiāna Lapiņa: Vai tu dzīvo surogātdzīvi?

Foto no personīgā arhīva

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv