Kuģis, kas nogājis no kursa. Kā to atgriezt atpakaļ?

Apollo
0 komentāru

Katra jauna diena mums nes ne tik daudz negatīvu ziņu, cik kārtējo vilšanos. Vilšanos, ka laiks iet, bet mēs arvien tālāk novirzāmies no pārtikušas un pasaulē atzīstamas valsts kursa. Nespēja saskatīt kaut mazāko vēlēšanos nedaudz biežāk pacelt galvu virs ūdens, lai ieelpotu kārtīgu svaiga gaisa devu, ir sāpīgāka par vienkārši negatīvu ziņu. Tomēr ir iespēja piecelties kājās. Nerunājot par niansēm, ir vairāki pamatprincipi, kas jāievēro. Jāatzīst, ka neviens no šiem pamatprincipiem uz pašlaik ievērots netiek.

Kuģis, kas nogājis no kursa. Kā to atgriezt atpakaļ?

Foto: Evija Trifanova/LETA

Stingra roka. Lai ko mēs teiktu par demokrātijas labajām īpašībām, mēs tai neesam gatavi. Mūs «neielika kapitālisma domāšanas robežās» pēc padomju varas sabrukšanas. Tā vietā mūs vienkārši palaida savā vaļā. Tas ir tāpat, kā palaist bērnu bez pamatizglītības meklēt sev darbu Rietumeiropā. Mums nepieciešama stingra roka, kas spēj motivēt tautu un būt par Latvijas pilsoņa piemēru visiem (izklausās utopiski, bet tas ir iespējams). Atvainojiet, tomēr demokrātija esošajā situācijā «var aizrīties», jo mēs esam raduši pļāpāt, nevis darīt. Tā ir mūsu tautas «spēcīgā puse» — pateikt, ka viss nekam neder, bet izvirzīt reālus risinājumus un tos realizēt nespējam. Mēs joprojām esam kalpu un bļāvēju tauta, un, kamēr nebeigsim viens otru «ēst», kamēr nesāksim virzīt vārdu realizēšanu dzīvē, sēdēsim tur, kur esam. Esošās valdošās elites līderisma zināšanas 10 ballu sistēmā vērtējamas no divi līdz četri. Tie, kuri kaut nedaudz ir uz Tu ar līderisma iemaņām, zina, ka vadības stils jāmaina atkarībā no situācijas. Ja ir daudz laika, varam demokrātiskā ceļā sēdēt un debatēt, ja laika nav un situācija ir kritiska, jāpārslēdzas uz vienpersonisku lēmumu pieņemšanu un pedantisku rīkojumu izpildi. Protams, atklāts paliek jautājums par politiķu reālo mērķi, kas tomēr laikam NEsaskan ar Latvijas iedzīvotāju interesēm. Ja Godmanis un Šlesers patiešām strādātu tautas interesēs, mēs nebūtu nonākuši tur, kur esam. Šīm personām katrai ir vairāk enerģijas un mērķtiecīgas domāšanas nekā vairākiem vidējā līmeņa Latvijas iedzīvotājiem kopā. Viņi spēj salikt lietas pa plauktiņiem, pateicoties arī savai stingrajai rokai, bet…Enerģija ir, diemžēl vektors vērsts laikam nepareizā virzienā.

Līderisma pamats ir personīgā piemēra rādīšana. Ieklausoties ikdienas sarunās, to vien dzirdam: ««Nogrieziet» vispirms sev algas.» Šeit nav runa par milzīgiem papildu ieguvumiem budžetā. Nav personīgā piemēra. Līdz ar to tauta valdību nesaprot un nekad nesapratīs. Šeit nav runa par minimālās algas maksāšanu, bet gan par adekvātu samazinājumu. Tauta grib redzēt, ka vadītāji arī ir gatavi «savilkt savas jostas», nevis tikai par to runāt. Mēs varam samazināt budžetus, mēs varam pat kādai iestādei piešķirt papildu līdzekļus, bet, kamēr nebūs acīm redzama piemēra, tauta atradīsies «ierakumu pretējā pusē». Un vainīgi pie tā ir tikai mūsu vadītāji ar menedžeru (nevis līderu) domāšanu.

Mugurkauls. Vai jūs varat iedomāties situāciju, ka Šveici, Dāniju, Holandi un citas, pēc teritoriālās platības līdzīgas valstis «locītu», kā vien vēlas, Starptautiskais Valūtas fonds un tamlīdzīgas iestādes. Ar mums dara, ko vēlas, jo mēs to ļaujam. Varbūt mēs esam lepni, ka esam dziedātāju tauta. Varbūt mēs domājam, ka «dziedošā revolūcija» mums deva neatkarību. Ticiet man, ja nebūtu pieņemti attiecīgie lēmumi daudz augstākos līmeņos, mūs «dziedošos» vienkārši noslaucītu no zemes. Mums paveicās, ka kādam Latvijas neatkarība (vai, pareizāk sakot, PSRS sabrukums) bija ļoti izdevīgs. Mēs varam ienīst Krieviju un tās veidoto politiku, bet padomājiet: ja mūsu valsti vadītu cilvēki ar Putina vai Medvedeva mugurkaulu. Šeit nav runa tikai par Krievijas varenību, bet gan par to, kā šie politiķi sevi prezentē. Viņi atklāti pauž savu viedokli par savām interesēm, par saviem tautiešiem citās zemēs utt. Protams, vienmēr ir piekritēji un noliedzēji, svarīgs ir rezultāts. Un tas jau ir cits jautājums, cik spēcīgs ir Krievijas birokrātijas aparāts. Cilvēki mīļie, ar dziedāšanu, komentāru rakstīšanu internetā (uz ko mēs esam lieli speciālisti) mēs neko nepanāksim. Mūsu Valsts prezidents pēdējā laikā mēģina kaut ko darīt lietas labā, bet arī viņam pietrūkst mugurkaula, turklāt viņš ieguvis tik daudzu cilvēku naidu, ka, pat padarot labākos darbus, viņš paliks kā viduvējība. Es tomēr ieteiktu tiem cilvēkiem, kas, izdzirdot vārdu Valsts prezidents, uzreiz pārtrauc klausīties, jo, redz, sākumā esot bijis apaļš nulle ar interesantu izvirzīšanas vēsturi, aizmest kaut uz brīdi savus stereotipus, paklausīties, ko viņš saka, un atrast pozitīvo. Viņa viedoklis regulāri atšķiras no valdības viedokļa.

Mums tikai vajadzētu viņu nedaudz atbalstīt. Protams, ideālu cilvēku nav, un līderim jāspēj iedvesmot tauta (vismaz tās vairākums), jāspēj atbildēt par saviem vārdiem un, ja reiz kaut kas uzdots, jāpanāk šā uzdevuma izpilde vai jāatkāpjas no amata. TOMĒR… Vai jūs esat padomājuši, kas būtu, ja tauta nostātos prezidenta pusē. Atbalstītu viņa pozitīvās idejas un sniegtu savu mērķtiecīgo kritiku (šeit es nedomāju tādus vārdus kā «tas nekam neder», «prezidents atkal bezjēdzīgi runā»). Runa ir par pareizi veidotu kritiku, kas sevī iekļauj pamatojumu un priekšlikumu, kā darīt labāk un to pasniegt pareizā veidā. Jūs sakāt: neieklausīsies. Ieklausīsies. Viņš arī ir cilvēks, kurš priecājas par atbalstu. Šeit, tāpat kā biznesā, jāprot pārdot savu viedokli. Kāpēc? Ja mēs nespējam ārpus valdības panākt savu mērķi, mums jāmeklē politiķi, kas vēl pilnībā nav zaudējuši skatu uz reālo dzīvi. Mums ir vajadzīgs rezultāts, ko var panākt, tikai stingri stāvot uz kājām, un esošajā situācijā tam nepieciešams mugurkauls. Ja nevaram atrast vienu cilvēku ar spēcīgu mugurkaulu un vajadzīgo domāšanas virzienu, tad atbalstīsim cilvēku, kurš ar mūsu palīdzību varētu kaut ko panākt. Beigsim «ēst viens otru» un sāksim strādāt kopā, ja negribam atkal palikt kalpu lomā!

Ekonomikas sildīšana, lai gan par to runā, nenotiek. Neesmu saticis nevienu uzņēmuma vadītāju, kurš teiktu, ka jūt šo sildīšanas efektu. Mani neinteresē, kas tiek darīts, kā tiek darīts un vai tiek darīts. Mani un Latvijas iedzīvotājus interesē tikai viens — rezultāts. Es gribētu redzēt ģimeni, kas, esot trūcīgo statusā, katru dienu domā tikai par to, «vai bērnam dot vienu gabaliņu maizes vai paturēt to līdz rītdienai». Mūsu vadība ir šī «ģimene», un mēs esam «bērns». Ko tad var bērns? Tie, kas ir vecāki, ļoti labi saprot, ka bērns var panākt ļoti daudz, viņa rīcībā ir neskaitāmi «slēptie ieroči».

Jebkurš normāls cilvēks domā, kā palielināt ienākumus ilgtermiņā. Pasakiet atklāti, kurš no jums ņēmis lielu kredītu esošajā situācijā izdzīvošanai. Es ceru — neviens. Ja tomēr kāds ir, vai tas atrisināja problēmu? Kredīts, ja tāds tiek ņemts, jāparedz tikai attīstībai. Privātpersonu gadījumā tas būtu: uzņēmuma dibināšanai (kas mums nesīs peļņu), automašīnas iegādei, kas ļautu nokļūt uz darbu attālākā rajonā, kur maksā labu algu (kas spēj segt mašīnas izdevumu). Bet, nē, mēs paņemam milzīgas summas un vienkārši tās apēdam. Mums jāsaprot vēl viens faktors. Mūsu tauta (un ne tikai mūsu) ir audzināta, ka bagāts = slikts, bet nabadzīgs = sirsnīgs un labs. Aizmirstiet. Būt bagātam nenozīmē būt sliktam. Svarīgs nav tavs status, bet veids, kā tu kļūsti bagāts, un izbeigsim bāzt visus vienā maisā. Ja mums nebūtu bagātu cilvēku pašiem, viņi ierastos no ārzemēm, bet, ja mēs gribam kļūt par kungiem savā valstī, bagātiem jākļūst mums. Runājot par Latvijā tik slaveno Īriju… Viņi tieši to izdarījuši. Viņi ņēma iniciatīvu savās rokās, dibināja savus uzņēmumus un kļuva par noteicējiem savā valstī. Mēs kalpojam viņiem. Beigsim gudri runāt un sāksim kaut ko darīt, lai kļūtu par kungiem savā valstī un, braucot strādāt citur, arī būtu kungu statusā. Beigsim meklēt darbu, bet to piedāvāt!

Kalpa sindroms mums ir tik dziļi iesēdies gēnos, ka mēs esam gatavi pamest savu valsti, lai dotos kalpot citiem. Šeit nav runa par strādāšanu, bet kalpošanu. Interesanti būtu zināt, cik procentuāli mūsu cilvēki ārzemēs strādā melno darbu, bet cik atrodas vadošajos amatos… Paskatieties darba piedāvājumus ārzemēs mūsu valsts iedzīvotājiem. Mūs visā pasaulē jau uztver kā kalpus. Pie tā esam vainīgi gan mēs paši, gan mūsu izglītības sistēma. Paši tāpēc, ka mēs neprotam sevi attiecīgi prezentēt, bet izglītība tāpēc, ka Latvijas augstākā izglītība 80% gadījumu ir tikai papīrs, kas nekotējas ārzemju darba tirgū. Cik reižu esam dzirdējuši: galvenais dabūt atestātu, nav svarīgi, kādu. Cik daudz ir darba piedāvājumu, kad tiek prasīta augstākā izglītība, bet nav svarīgi, kāda. Mūsu izglītības sistēma jau sen ir sabrukusi. Tas ir tāpat, kā ražot produktu, kas derīgs tikai vietējā tirgū. Mūs pat neiemāca pastāvēt par sevi, tāpēc ārzemēs esam melno strādnieku sarakstā. Es atbalstu mūsu cilvēku došanos uz ārzemēm, BET… Tikai peļņas nolūkā, lai atgrieztos atpakaļ, dibinātu savus uzņēmumus un kļūtu par noteicējiem savā valstī. Ar kulaku vicināšanu un «latviešu — krievu» tematikas cilāšanu nekas nenotiek. Paskatieties apkārt pasaulē, aktīvā karadarbība notiek tikai trešajās pasaules valstīs, pārējās tiek pārņemtas, izmantojot ekonomiskos un propagandas «ieročus». Mēs esam soli no tā, lai mūs iznīcinātu ekonomiski mūsu pašu rokām, un mēs esam pie tā vainīgi, ne tikai valdība. Runājot par «latviešu — krievu» tematu, gribētu viest skaidrību šajā jomā. Nedrīkst būt runa par tautību, bet gan par attieksmi pret Latviju, tās kultūru, cilvēkiem un vērtībām. Nav tā, ka ir labi latvieši un slikti krievi. Ir vienkārši labi un slikti cilvēki.

Ja mēs tagad šķirosim pēc tautības, nevis pēc spējas kaut ko darīt Latvijas labā, tā būtu lielākā noziedzība. Šeit nav runa par pārkrievošanos u. tml. lietām, es vēlreiz uzsveru, ka runa ir par cittautiešiem, kas ciena mūsu kultūru, mūsu valsti un ir gatavi tās labā darboties. Kāds mums labums no tautiešiem, kas aizbrauc prom no valsts, nosauc palicējus par pēdējiem… un negrasās ne atbalstīt šeit palicējus, ne arī atgriezties. Viņi ir uzticīgi valstij, kurā dzīvo, un lai tā tas arī paliek. Vēl var saprast cilvēkus, kas patiešām ir labos vadošajos amatos un prezentē latviešus kā vērtīgus cilvēkus. Melnā darba darīšana desmitiem gadu garumā (nav runa par sākuma periodu svešumā) bez vēlēšanās kaut ko sasniegt tikai vairāk nostiprina mūsu «reālās spējas» pasaules darba tirgū. Ja gribam mūžīgi kalpot cittautiešiem — lūdzu! Manuprāt, jābūt arī pašcieņai. Manās acīs daudz vērtīgāks ir cittautietis, kas mēģina šeit kaut ko darīt lietas labā, ievērojot mūsu tradīcijas un cienot Latvijas valsti. Beigsim kalpot un locīties!


Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

24.11.2017
Ienākt apollo.lv