Kur niķi pārvēršas par stiķiem

Apollo
0 komentāru

Trīs gadu vecumu bieži dēvē par personības dzimšanas laiku. Tas saistīts ar patstāvības veidošanos un pirmajiem soļiem komunikācijā ar sabiedrību.

Kur niķi pārvēršas par stiķiem

Foto: Reinis Oliņš

Šajā vecumā bērns sāk apzināties savas prasmes, viņam ir svarīgi, lai apkārtējie tās pieņemtu. Bērnam gribas, lai par viņa darbošanos apkārtējie priecājas. Tas ir laiks, kad bērnā sāk veidoties mērķtiecība, patstāvība, kad uzmanība jāpievērš visām bērna attīstības sfērām pašapziņas veidošanai, kā arī fiziskajai, intelektuālajai, emocionālajai un uzvedības attīstībai. Un liels palīgs un atbalsts šajā laikā var būt tieši bērnudārzs —vide, kur bērnam ir iespējas kopā ar citiem vienaudžiem un mīļām audzinātājām vispusīgi attīstīties.

Mūsu bērnudārzā «Laukstiķu māja» un «Stiķis» visām jau minētajām attīstības sfērām audzinātājas pievērš uzmanību.

Īpaša uzmanība tiek veltīta bērna pašapziņai un sevis izpausmei, izvēloties tam pozitīvas audzināšanas metodes. Bērna niķi mums, lielajiem, liek bieži saprast, ka bērnam ir savs redzējums, savas vēlmes un griba, un šajos brīžos ir būtiski būt radošiem — ievirzīt bērnu tajā uzvedības un attieksmju ceļā, kur viņš varētu savas spējas izpaust lietderīgi un būt apmierināts pats, un viņu spētu pieņemt apkārtējie.

Lai niķi pārvērstos par stiķiem, mēs, darbojoties ar bērniem, audzināšanas procesā izmantojam Džona Greja piecus pozitīvās audzināšanas principus. Ja tiem vēl piekrīt vecāki un ievēro tos mājās, tie noteikti palīdzēs jūsu bērniem rast spēku stāties pretī dzīves grūtībām un attīstīt visu savu iekšējo potenciālu.

Tu vari būt atšķirīgs. Katrs bērns ir unikāls, vienreizējs, neatkārtojams, katram ir savas vajadzības, dotības un spējas. Zēni ar savām vajadzībām atšķiras no meitenēm, un otrādi. Katram bērnam var būt savas īpatnības, kā viņš uztver informāciju, to apgūst. Katram ir savs temperaments, temps, kādā viņš veic uzdevumus. Katrā bērnā, nenoliedzami, ir kāds no intelekta veidiem. Audzinātāja un vecāku ticība, izpratne, ka bērna vājības var radīt spēku, trūkumi — spējas, ļauj bērnam būt tādam, kāds viņš ir.

Tu vari kļūdīties. Visi kļūdās, un tas ir dabiski un normāli. Mums, lielajiem, kļūdoties svarīgi būtu atzīt savas kļūdas, atvainoties, ja nepieciešams. Vērojot mūsu attieksmi, bērns pamazām iemācās atbildēt par savām kļūdām. «Bērni ierodas šajā pasaulē, apveltīti ar spēju mīlēt vecākus, taču viņi nemāk mīlēt sevi un piedot sev. Viņi iemācās mīlēt sevi, izjūtot vecāku attieksmi un to, kā vecāki reaģē uz viņu kļūdām. Ja bērni netiek kaunināti vai sodīti, viņiem paveras iespēja apgūt ļoti svarīgu mācību — spēju mīlēt sevi pašu un samierināties ar savām nepilnībām.» (Dž. Grejs)

Tu vari paust negatīvas emocijas. Nereti nākas dzirdēt: «Neraudi, tu taču esi puika. Nedusmojies, nav labi dusmoties. Nebaidies, tu jau esi liels. Nesatraucies, būs jau labi.» Taču par visu svarīgāk bērnam ir izteikt savas emocijas, lai cik negatīvas vecākiem tās liktos. Visas emocijas ir normālas un dabiskas, par tām nekad nav jākaunas. Mēs palīdzam bērnam tās izpaust, atrodot tām piemērotu veidu un brīdi. Ja bērns iemācās izpaust savas negatīvās emocijas, viņš apgūst patstāvību un attīstās par spēcīgu individualitāti. Atpazīstot savas emocijas, bērns izprot savu jūtu pasauli, tādējādi attīstot savu pašapziņu.

Tu vari gribēt vēl.  Konsultējot pieaugušos, bieži nākas sastapties ar viņu grūtībām paprasīt, palūgt, pavaicāt. Vīram grūti pavaicāt sievai par viņas norūpējošos izskatu pēdējā laikā. Sievai grūti paprasīt vīram palīdzību pieskatīt bērnus, kad jūtas nogurusi. Citiem savukārt grūtības sagādā priekšniekam palūgt brīvdienu vai algas pielikumu. Droši vien esat arī dzirdējuši pārmetumu kādreiz: «Esi pateicīgs par to, kas tev ir.» Bērns, kurš dzird šādus vārdus, izjūt vecāku neapmierinātību, saprot, ka nedrīkst gribēt vairāk. Mēs nelūdzam, neprasām, jo bail, kad izdzirdēsim mūžīgo «nē». Bērni nezina, cik viņi var atļauties, un tas ir dabiski. Svarīgi ir bērnam mācēt šo «nē» pateikt pozitīvi, bez dusmām, aizvainojuma, parādot arī lietas, ko viņš tajā brīdī var gribēt, tā, lai bez liekiem pārdzīvojumiem viņam nezustu vēlme gribēt vēl. Ļaujot savam bērnam prasīt vēl, mēs dāvājam viņam mērķtiecību un spēka apziņu.

Tu vari teikt «nē», tomēr noteicošais vārds ir mammai, tētim, audzinātājam.
Ja senāk bērni jutās vairāk ierobežoti, vairāk tika «salauzta» viņu griba, tad viena no mūsdienu lielākajām problēmām, ka bērniem tiek dota pārāk liela vara. Vecāki apzinājušies, ka bērnam jāaug kā individualitātei, bērniem jādod brīvība, taču vecāki aizmirsuši saglabāt savu varu. Ja vecāki nezaudē vadību, viņi ar labiem panākumiem var dot bērniem vairāk varas. Ļaujot bērniem teikt «nē», viņiem paveras iespēja izpaust savas izjūtas, apjaust, ko viņi vēlas, un tad pielāgot bērna vēlmes reālai situācijai, iespējamiem resursiem, vecāku vēlmēm, liekot arī bērnam domāt, saprast un uzņemties atbildību.

«Laukstiķu māja» (Rīgā, Terēzes ielā 10)
«Stiķis» (Rīgā, Mastu ielā 6-16)
Tālr. 29407000
E-pasts:
info@stikis.lv
www.stikis.lv

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv