Kur vērsim ragi krīt un govis staigā krūšturos* 1

Apollo
0 komentāru

Briežu brīnumpilsēta

Uz briežkopju svētkiem ierodamies vēlā sestdienas rītā. Mūs atved ar lepnu Land Cruiser un, pateicoties mūsu ārzemju filmētāju statusam, bargie miliči palaiž džipu uz Ļenas upes. Vasarā te ir pludmale, pavasarī viss applūst, ziemā aizsalst, vārdu sakot, esam milzīgā sniega klajumā. Blakus džipam piebraukušas aizkavējušās kravas mašīnas, no kurām tiek dzīti ārā apjukuši lopiņi.

Kopumā uz svētkiem savesti aptuveni 300 briežu, vismaz puse no tūkstoš kilometru attāluma un vairāk. Ir milzīga steiga un rosība, jo tūlīt sāksies ziemeļu septiņcīņas pirmais posms — brauciens ar nartām. Tajā sacenšas pārstāvji no dažādiem ulusiem (rajoniem), kas parasti ir viena ģimene. Sievietēm distance — 5 km, dalībnieces kādas trīsdesmit. Braucējas briežus bada ar milzīgām koka nūjām, citām bļaudami un stumdami līdzi skrien vīri un bērni.

Pēc minūtēm piecpadsmit uz finišu raujas uzvarētājas. Brieži elso izkārtām mēlēm, bet braucējām sejas apledojušas, uzacis un skropstas sasalušas. Dzīvnieki tiek steidzīgi vesti atpūsties, bet sievas dodas uzmundrināt vīrus — tagad viņu kārta distancei. Vīru konkurence ir daudz nopietnāka, arī brieži straujāki. Distance — 10 km. Jau uzreiz pēc starta vairāki braucēji saskrienas, nartas apgāžas, brieži trako. Dažs uzvedas kā neiejāts prērijas zirgs un nesas skatītājos. Kamēr laimīgi finišējušie fotografējas un atpūšas, neveiksminieki iedarbina sniega motociklus un dodas meklēt distancē pazudušos briežus un radiniekus.

Pilsētas hipodroms pārvērties par īstu brīnumu. Vienā pusē saceltas īstas teltis, jurtas un čumi — te notiek reāla dzīve — kuras pavardi, gatavo ēdienus, apstrādā ādas, blakus gulšņā brieži… Hipodroma centrālā daļa pārveidota par grandiozu sniega skatuvi, kur notiek svētku mākslinieciskā atklāšana. Tērpi ir koši, režija interesanta, dziesmas un dejas aizraujošas.

Tērpi mirgo no ādām un izšuvumiem, tēlu ir daudz, viss notiek ar vērienu un pa dārgo. Drīz vien jau evenku šamane ir novadījusi simbolisku uguns pabarošanas rituālu un rauj visus riņķa dejā. Viņas skaļā, spēcīgā balss izkliedz īsus, ritmiskus saucienus, bet rokas sit dobju, suģestējošu ritmu pa šamaņa bungām. Cilvēki dejo un nevar beigt, kamēr vien bungas rīb. Sasārtuši un priecīgi lec tā, ka zeme dun.

Praktiskākie tikmēr bīda biznesa lietas. Ārā testē sniega motociklus, kravas mašīnas un pilnīgi neticama paskata visurgājējus ar kosmiska izmēra piepūšamajām riepām. Tādus eksperimentālā kārtā sākuši ražot Baltkrievijas meistari un piedāvā «glābējiem».

Vietējie jau notestējuši un atzinuši par vidēji veiksmīgiem. Tāda ir realitāte — bez labas tehnikas vairs seno briežkopības arodu neatmaksājas «vilkt»… Hipodroma slēgtajā zālē milzīga komercizstāde. Acis žilbina izstrādājumi no briežādām — untas, šūtas ādas segas, paklāji, somas, segli, dažādi suvenīri. Milzīga daudzveidība un piekrišana ir pārtikas stendiem, te brieža gaļas sortiments ir ļoti iespaidīgs — desas, žāvējumi, strogaņina, dažādi vītinājumi, konservi, piena produkti, pārtikas piedevas un pat zāles. Šeit viss ir rūpnieciski pārstrādāts un zinātniski pamatots.

Īpaši vērtīgi skaitās brieža «panti» — pie galvas nozāģēto, svaigi ataugušo ragu aizmetņi. No tiem gatavo zāles, spirta uzlējumus un iecienītāko Jakutijas šņabi. Jāpiebilst, ka svētku laikā alkoholu nekur netirgo un visi izskatās ļoti veselīgi.

Otrā diena ir ģimeņu un tradicionālās kultūras diena. Turpinās ziemeļu septiņcīņa — skrējiens ar nartām, jāšana uz briežiem, lēkšana pār nartām, skrējiens ar autentisko sniega slēpi, šaušana mērķī, laso mešana un cīņas māksla. Pret laso mešanu te izturas ļoti nopietni — sacensības skaitās IV pasaules čempionāts, bet briežkopju asociācija vērsusies starptautiskajā Olimpiskajā komitejā ar aicinājumu iekļaut šo disciplīnu ziemas olimpisko spēļu programmā. Uz vienāda augstuma postamentiem piestiprināti īpaši žuburaini ziemeļbrieža ragi. Metējam cilpa jātrāpa pēc iespējas uz vairāk žuburiem. Vajadzīga precizitāte un pacietība, jo cilpa pa ragiem slīd ļoti viltīgi.

Jurtās tikmēr notiek īstas dzīres. Ir izstādīti tautiskie izstrādājumi, ģimenes albumi, apģērbi un sadzīves lietas. Visur aicina iekšā un cienā ar nacionālās virtuves ēdieniem. Kā īpašu delikatesi ēdam jēlas brieža muguras smadzenes un svaigi vārītu mēli.

Nogaršojam saldētas galvas smadzenes, tikko ceptas brieža aknas, zarnu zupu, sniega «baran» cepeti, zaķa un lāča gaļu, jēli samaltas kumeļa aknas ar ķiplokiem, kā arī visdažādākās strogaņinas. Svaiga sasaldēta dzīvnieka gaļu vai zivi te ēd maizes vietā. Paņem tādu saldētu kluci, ar nazi noēvelē smalkās strēmelītēs un sukā iekšā.

Pamērcē sālī un piparos vai vienkārši tāpat. Garšo ļoti labi. Zivju zupa, svaigi ikri uz maizes plāceņiem, pelmeņi ar brieža gaļu, zileņu ievārījums un svaigas lācenes, saputots un sasaldēts brieža piens — īsta garšu leiputrija. Lai arī mums pierastu tauku garšu nejūt, visi ēdieni ir kalorijām ļoti bagāti, pat zivis. Briežmātes piens ir tik veselīgi trekns, ka to sasalušā veidā var pa tiešo smērēt uz maizes.

Bet ne jau tikai aiz viesmīlības un labas sirds briežkopju ģimenes cenšas. Notiek konkurss «Gada klejotāju ģimene» un saspringtām sejas izteiksmēm no jurtas uz jurtu klejo žūrija. To veido pusmūža kundzes garos kažokos un apaļiem vaigiem, kas pēc katras maltītes kaut ko smalki pieraksta blociņos.

Konkursā «Gada klejotāju ģimene» piedalās 17 ģimenes un katra ir sagatavojusi savu vizītkarti. Ģimenes dzied, dejo, šamaņo, slavē viena otru, bērnus un ziemeļbriežus. Viss beidzas ar pamatīgi iestudētu noslēgumu. Vesela plejāde tautas mākslinieku ne tikai dejo un dzied, bet arī pasniedz balvas, dāvanas un goda veltes.

Balvas ir ļoti vērtīgas. Gada ģimene saņem palielu 750 proves zelta sakausējumu un sertificētu briljantu, pārējās ģimenes tiek pie briljantiem un sudraba sakausējumiem, ko piešķir Valsts dārgmetālu komiteja. Arī citas iestādes un organizācijas neskopojas, apdāvinot briežkopjus ar televizoriem, plītīm, magnetofoniem, dāvinot rotaļlietas bērniem un piemiņas veltes sportistiem. Sacensību uzvarētāji saņem balvas individuāli un vēl visi kopā, vislabākie tiek pie sniega motocikliem.

Ceļš uz Magadanas pusi

Sakām ardievas pilsētai un kāpjam uzticamajā UAZ, lai mērotu tūkstoš kilometrus garu ceļu uz pasaulē aukstāko apdzīvoto vietu — Oimjakonu. Par ceļu ir sastāstītas briesmu lietas, visos tūristiem domātos papīros to attēlo kā milzīgi ekstrēmu un bīstamu bezceļu, tāpēc rūpīgi sapakojam dažādus izdzīvošanas brīnumus.

Braucam kopā ar mednieku, kas ved divus briežkopju tīņus. Viņi cieši aizmieg, kamēr šoferīša spaniela kuce mums demonstrē pretīgāko no sieviešu raksturiem. Kamēr saimnieks ir klāt, viņa ir klusa un piemīlīga. Tiklīdz saimnieks ir izkāpis, viņa gandrīz pakaras ķēdē, mūs aprejot un mēģinot sakost.

Toties šoferītis ir ļoti lādzīgs. Visi viņi te izskatās jaunāki par saviem gadiem. Kā paši saka — ap gadiem divdesmit mēs iesaldējamies un paliekam mūžam jauni — kā komjaunieši! Volodja ir mūsu vienaudzis, kas strādā par valsts aizdevumu izsniedzēju mazajam biznesam, bet pusi laika pavada medībās. Medī pats un vadā biezos tūristus.

Solītais bezceļš ir pāris ceļa fragmenti, kas jābrauc pa aizsalušo Ļenas upi. Pilsētā pa ledu ir tikpat dzīva satiksme kā ielās, Ļenas platums Jakutskā — trīsarpus kilometru. Ceļš labi iebraukts, divās joslās. Īstais ekstrēms te ir agrā rudenī un pavasarī, kad šoferi brauc ar atvērtām durvīm.

Ziemas ceļu pasludina par atvērtu, kad pirmā smagā mašīna ir veiksmīgi pārbraukusi pāri, bet slēdz, kad kāda pamanās noslīkt. Slīkšana gan ir pašu ziņā, jo aizliegt braukt pa puskusušo ledu neviens nevar, tikai brīdināt. Katru sezonu noslīkst pāris ar precēm pārlādētu kravas mašīnu. Vasaras sezonā mašīnas pāri upei ceļ prāmis. Martā vēl var braukt droši, ledus biezums ir divi līdz trīsarpus metru.

Nonākuši otrpus Ļenai, braucam pa Jakutskas — Magadanas trasi, kas oficiāli skaitās federālais autoceļš, taču tautā tiek saukts vienkārši par Kolimu. Tas tapis asinīs un vaidos, vietējie teic — būvēts no cilvēku kauliem. Staļina represiju laikā to cirtuši un cēluši tūkstošiem ieslodzīto bez tehnikas palīdzības. Visa mantība — cirvis, lauznis, zāģis, lāpsta un pašu kailā dzīvība. Lielākā daļa ceļa cirtēju to atstājuši šeit. Tagad, viņu mokas pieminot, vismaz pāris pieminekļi ir uzlikti, bet ceļš līdz galam tā īsti nav pabeigts. Vājākais punkts ir koka tilti, kurus ziemā visi labāk apbrauc pa aizsalušo ledu. Vasarās, kad upes iziet no krastiem, ceļa fragmenti vienkārši pazūd.

Pusceļā uz Oimjakonu ir Handigas pilsēta, kas tulkojumā nozīmē — asiņainā. Aiz tās beidzas cilvēku mītnes un sākas kalni — mežonīgi, retiem kokiem apauguši, vientuļi un majestātiski.

Tā ir Verhojanskas kalnu grēda ar vairākām divtūkstoš metru virsotnēm, kas no rietumu puses norobežo Verhojanskas ieleju, — tieši tur valda milzīgais kontinentālais aukstums.

Pie kura aukstāks?

Pārdot var visu, arī aukstumu. Vajag tikai mācēt.

Aukstuma pols ir pasludināts par galveno tūrisma naglu, tam par godu tiek rīkots jau sestais pavasara festivāls «Aukstuma pols». Tajā ieguldīti milzīgi līdzekļi, uzrīkoti tiešām krāšņi svētki, tikai ārzemju tūristu vairāk nerodas.

Valsts dotāciju vai slavas pēc, bet par Aukstuma pola statusu tagad nikni un izmisīgi karo veseli trīs Jakutijas ciemi. Oimjakona ir klasiskais punkts, kas minēts arī visās padomju laika mācību grāmatās un Ginesa rekordos. Tajā rekordzemā temperatūra mīnus 71,2 grādi reģistrēta 1926. gadā. Ciema vidū uzstādīta piemiņas zīme — Oimjakona — Aukstuma pols. Tomtora ir tuvākais kaimiņu ciems, kas atrodas Jakutskas — Magadanas trases malā.

Arī tur, tieši pie trases, ir zīme Tomtora — Aukstuma pols. Ciemus šķir kilometri trīsdesmit, kas Sibīrijas mērogiem nav nekas, to pat varētu uzskatīt par viena ciema nomalēm. Tomēr vietējie jautājumu uztver ļoti sāpīgi un ļoti cenšas pierādīt, ka pie viņiem ir aukstāk. Lai kaimiņus nesanaidotu līdz galam, valsts dotēto festivālu rīko abos ciemos — vienā atklāj, otrā noslēdz.

Bet vēl nepieejamākā vietā atrodas Verhojanska, kas aktīvi iesaistījusies cīņā. Patlaban jau ir izveidojies gluži vai detektīvseriāls ar zinātnieku un politiķu iesaistīšanu strīdos, dokumentu pazušanu un viltošanu arhīvos, zinātnisku ekspedīciju organizēšanu utt., lai tikai pierādītu — kur tad ir visaukstāk. Rēķināts tiek gan rekords katrā vietā, gan vidējā temperatūra. Izskatās, ka Oimjakona savu slavu ir noturējusi. Sanktpēterburgas Ģeofizikas institūts 2004. gadā ir apstiprinājis, ka šeit temperatūra ir vidēji par mīnus 3,5 grādiem zemāka nekā Verhojanskā.

Visi šie ciemi atrodas Verhojanskas ieplakā un Āzijas anticikloni, kas veidojas Mongolijā, nonāk tieši te. Līdz mīnus piecdesmit grādiem laika apstākļi skaitās normāli, no mīnus 51 — smagi, bet pēc mīnus 55,8 — īpaši smagi. Uz skolu oficiāli var neiet no piecdesmit grādiem zem nulles, bet visi tomēr nākot līdz 55, jo citādāk taču neko neiemācītos!

Salu raksturo vienkārši — sasalst vējš, sasalst elpa, sasalst asaras, kad izelpo, parādās skaņa — gaiss krakšķ, nospļauties nevar — lāsteka nokrīt…Kad Nacionālās ģeogrāfijas kanāls filmējis, veikuši paraugdemonstrējumus — izlej gaisā ūdens glāzi, lejā jau ledus nokrīt. Vācieši filmējuši aukstumu, kad bērni no skolas atbrīvoti un … aizgājuši makšķerēt. Arī šajā neprāta salā ir neaizsalstošas vietas upēs, kur var ķert zivis. Vācieši pat nav nofilmējuši, pateikuši, ka neviens neticēs.

* Fragments no E. Rukas topošās grāmatas ««Ekstrēmā Krievija»» (izdevniecība AGB)

Autoceļš no Jakutijas uz Magadānu

Autoceļš no Jakutijas uz Magadānu

Foto: www.rosavtodor.ru

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv