Kur vērsim ragi krīt un govis staigā krūšturos* 2

Apollo
0 komentāru

Sala gars Čishans

Svētku un nu jau nacionālā zīmola galvenais varonis ir sala gars Čishans. Tieši gars, nevis zemes radība. Viņš nedala dāvanas un nerunā kā pierastie santaklausi un salatēvi. Viņam ir cita misija.

Čishana tēlu radījusi Augustina Fiļipovna, ļoti savdabīga māksliniece, kam jaunrade ir kas līdzīgs iekšējam šamanismam. Augustina jau bija pāri pusmūžam, kad viņa sāka piepildīt bērnības sapni un no pašdarbības teātra režisores kļuva par oriģinālu tērpu mākslinieci.

— Es dzīvoju laukos mazā ciematā. Skolā strādāju, teātri vadīju, dekorācijas taisīju… Kad bērniem pasakas stāstīju, pilnīgi aizrāvos. Nevis stāstīju vai lasīju, bet gara acīm zīmēju šos tēlus. Aprakstīju katru sīkāko detaļu šo varoņu izskatā, tērpos, katru pērlīti izstāstīju, kā tā mirguļo saulē, kā piekariņi vējā skan… Aizceļoju kaut kur pavisam tālu.

Kad paskatījos uz bērniem, redzu — sēž atplestām mutēm visi, pat negaida pasakas turpinājumu. Un pēc tam man divi kilometri caur mežu uz mājām jāiet. Kā tagad atceros. Vēls bija, ziema, sniegs, pustumsa, es pieeju pie akas, ieskatos un man rādījās, ka ir vasara. Skatos akā un man liekas, ka nāk govis, bet govij — ziediņš mutē — dzeltena pienene — un saule līst pāri, un viņa ar asti tā graciozi vicinās un nāk pie manis.

Ārā ir mīnus piecdesmit, bet pie manis nāk govs ar puķītēm mutē un man ir silti. Un man uzreiz tēls galvā radās, pavisam dzīvs tēls — grūtniece ar lielu vēderu. Dzeltena, apaļa kleita, gara bize kā aste ar puķītēm galos un vainags ar ragiem. Govs — meitene bija mans pirmais modelis. Un Čishans arī no laukiem nāk, no manas bērnības. Mums vērsis bija, ko dzirdīt vajadzēja, liels un dusmīgs. Ziemā acis ar sarmu, ragi asi, smagi pūš un balti garaiņi mutuļo no mutes. Pats balts, bet acis sarkanas. Man bail no viņa bija, ļoti bail. Viņš likās visvarenākais radījums uz zemes.

Čishans ir sala gars. Viņš ir jauns cilvēks, nevis vecis. Viņš ir vērsis. Viņš sadzird, kā meita Ļena un dēls Jeņisejs Ledus okeāna mātei stāsta par Jakutiju. Dzird, ka tur ir zvaigzne Venera, kas gaida savu precinieku. Vērsis brien pa Ļenu ziemā Veneru meklēt. Kad satiek — lielā mīla ir.

Dzirksteles māju skursteņos birst no viņu mīlas un dāvā laimi visiem. Bet Čishans ir vērsis, gars, kas dzīvo tikai ziemā. Kad uzlec pirmā pavasara saule, viņam viens rags nokrīt. Martā visa galva nokrīt. No ķermeņa izlaužas vējš un arī dvēsele izlaužas, aizlido debesīs pie mīļotās, čukstot — līdz nākamajam gadam, mīļotā…

Sentimentālā pasaka radījusi neticami krāšņu, rokām darinātu, ļoti dārgu tērpu, ko pēc mākslinieces skicēm un viņas uzraudzībā 12 mācekles šuvušas piecas nedēļas. Materiāli — viskvalitatīvākie un dārgākie. Svarovska kristāla piekariņi, vācu mākslīgās pērles, čehu izšuvumu pērles, dabīgā polārlapsas kažokāda. Materiālu cena vien jau mērāma pāris tūkstošos dolāru, bet tērpa svars — 20 kg.

Svētki nāk

— Kas izdzīvo līdz pavasarim, tas nopelnījis svētkus, — platā smaidā un garšīgos smieklos izplūst Ruslans Vasiļjevičs, viceministrs ar radošu pagātni, un aizskrien dzenāt māksliniekus.

Viņu te ir tiešām daudz — profesionāļu eskorts no galvaspilsētas un pašdarbnieki no visa rajona. Vispirms sapazīstamies ar ledus skulptūru veidotājiem, tie speciāli atbraukuši no Habarovskas. Cer, ka samaksās…

Svētku laukums iekārtots nesaprotamā vietā, klaja lauka vidū, kilometru pusotru no Tomtoras. Kāpēc tā?

— Ai, pirmos svētkus, redziet, tur pie paša kalna rīkoja. Tur arī ieeja ledus alā ir. Nu, tur agrāk kolhoza pagrabs bija. Tad vēlāk salika ledus skulptūras iekšā un uztaisīja Čishana pieņemamo rezidenci. Tur pat šņabi var no ledus glāzēm dzert… Bet visi vecie teica, lai tur svētkus nerīko, tur šamaņa kaps esot. Bet pilsētas duriki neklausīja, tieši pie šamaņa kapa skatuvi uztaisīja. Tad divu trīs mēnešu laikā pēc svētkiem apmēram trīsdesmit jauni cilvēki gājuši bojā. Labi, ka mēs tad skulptūras netaisījām! Tagad drošāk, tikai auksti tā lauka vidū… Nekas, re kur mums vagoniņu atveda, pečku var iekurināt.

Sākoties svētku programmai, kas nepārtraukti aizkavējas un mainās, pirmajā dienā izvelkam lielo lozi — mūs piesēdina Magadanas KAMAZ. Tas nav vienkāršs transporta līdzeklis, tas ir īpašais. Aļiks pārstāv KAMAZ ražotni un ar savu reprezentablo monstru ir izbraukājis pat Āfriku.

KAMAZ komanda piedalās Dakaras rallijos un regulāri ņem pirmās vietas. Pašlepnuma trūkumu magadaniešiem nevar pārmest un serviss ir līmenī. Kopā ar Magadanas žurnālistu Raselu tiekam kabīnē, bet divi vietējie filmētāji gulšņā kulbā. Tā ir izpolsterēta un aprīkota līdz pēdējam sīkumam, netrūkst pat monitora, uz kura var vērot priekšējās kameras filmētu ceļa ainavu! Ledusskapis, plīts, dizaina bleķa trauki un auksts Magadanas šņabis ir paši par sevi saprotami aksesuāri, pie kuriem gan ķeramies tikai pēc oficiālās kultūras programmas. Arī tā ir īpaša…

Vispirms pa sniegotiem klajumiem ilgi braucam uz balagānu. Tieši tā sauc tradicionālo jakutu mītni, kas apzīmē četrkantīgi slīpu kleķa ēku, kur vienā istabā ap atvērtu kamīnu kādreiz sadzīvojusi vesela dzimta. Atšķirībā no ziemeļbriežu kopējiem — klejotājiem jakuti dzīvojuši uz vietas un audzējuši lopus. Īpašas skaitījušās jakutu govis — tām pat tesmenis bijis apaudzis ar vilnu, piena maz, taču ļoti trekns — 5–5,6%.

Arī gaļa šīm govīm bijusi ļoti garda. Tagad saglabājušies tikai pāris šīs sugas eksemplāri, kas dzīvojas etnogrāfiskajā kompleksā, toties visas normālās govis ziemā staigā krūšturos!!! Vietējie reiz pat aizsūtījuši šo veidojumu uz jautro un asprātīgo kluba raidījumu — neviens nav atminējis!

Bez pāris žurnālistiem etnogrāfiskajā apgaitā brauc priekšnieku plejāde. Viņi nopietnām sejām fotografējas pie visa, ko ierauga. Magadanas Aļiks jau lietpratīgi cilā suvenīru tirgotāju dunčus, novērtē atzinīgi. Cenas te ir uzskrūvētas vēl vairāk nekā pilsētā, tādēļ neiedziļināmies. Aļiks uz cenām neskatās, paņem divus dunčus sev, nopērk Aijai vargānu, bet man koka mamutu. Vēlāk KAMAZ apdzen tirgotāju vaziks un nāk skaidroties, vicina uz papīra strēmeles sarakstītus ciparus.

Aļiks vēsā mierā viņus atšuj ar visu smieklīgo čeku, bet mēs redzam, ka pirkums izmaksājis jau Ls 120 un džekiem vēl liekas par maz… Vēl vēlāk visu šo suvenīru partiju ieraugām Oimjakonas skolā ar klāt pieliktiem autoru uzvārdiem. Dunčus darinājuši sestās klases skolēni, bet pliku, milzīgiem pupiem rotātu koka skulptūru — Vasja no astotās klases. Nez vai tirgotāji būtu darbmācības skolotāji?

Medniekstāsti

KAMAZ skan īsta tālbraucēju mūzika. Par ceļu, kas vienmēr sauc tālumā. Par ilgām un šķiršanos. Par mīlētājiem, kam vienmēr ceļā līdzi atšķirtība un skumjas. Un vienīgais mierinājums — ceļš, ceļš, ceļš… Sakām, ka Magadanā arī latvieši ir, stāstām par slaveno Lāču Andreju, pie kura īstie vīri brauc lāčus šaut. Aļiks smejas — pie mums Magadanā lāčus pat skolnieki medī…

Nākamā autentiskās kultūras pieturvieta ir zirgu ganāmpulks, pie kura uzcelts mednieku čums — kāršu slietenis, kas apklāts svaigi šautām, asiņainām ādām. Pie čuma notiek liela rosība, no sākuma pat netiekam klāt. Visi priekšnieki fotografējas ar trofejām. Tas izskatās komiski. Sniegā guļ lamatās iekritis polārais vilks ar visu slazdu kājā.

Viņš ir beigts un sasalis. Katrs bilžu kārotājs uzstutē to vai paņem rokās un varoņpozā bildējas. Līdzīgi izrīkojas ar lāča ādu, briežu ragiem, lūsi, sasalušo lapsu, kurai vēl mēli pavelk no mutes ārā, un citām trofejām. Kāds mednieks ir pilsētas iebraucējs un palielās ar milzīgu lūša ādu, ko nopircis no vietējiem. Tā ir visdārgākā āda kažokiem, sievai nopircis. Vienam kažokam vajagot kādas 20 lūšu pavēderes, bet tad nu tas ir katras sievietes sapnis.

Ekskursanti jau aizbraukuši, bet mēs KAMAZ turpinām medniekstāstus.

— Bija viens spāņu grāfs uz medībām atbraucis, traku naudu maksājis, — mednieks uzsāk. — Viņam vajadzēja tieši sniega baran nomedīt un nevis šādu tādu, bet ar noteiktu ragu apkārtmēru. Un tad iedomājieties — viņš ir ticis līdz Jakutijai, ar speciālu lidmašīnu aizvests līdz slēpnim, kur kalnā jau ganās viņa barans, kas viņam īpaši piemeklēts, ilgi un dikti meklēts, bet šis izvelk tālskati un collštoku un sāk rēķināt ragu apkārtmēru.

Pasaka, ka puscentimetra pietrūkst, un sāk visus lamāt! Tā firma, kas viņu veda, panikā visus mātes vārdiem lamā, viņš atlikušo piķi nemaksās, ja trofejas nebūs. Tad nu no ādas ārā līda, līdz dabūja vajadzīgo izmēru un noknieba to lopu. Tad spāņu grāfs atmaiga, priecīgs bija, pat savu medību palīgu uz Spāniju uzaicināja — pamedīt viņa īpašumos… Šis aizbrauca arī, taču nogulēja visu laiku pie jūras un pie grāfa pat neaizgāja…

Bet lāči? Lāči cilvēkiem uzbrūk?

— Nē taču, viņi miermīlīgi pēc dabas ir. Riekstus ēd, ogas lasa. Nevajag tikai ziemā modināt, tad nevienam neuzbruks. Bet tie, kas ziemā iztraucēti — šatuni — , tie uzbrūk gan. Noēdīs kā mušu, ja trāpīsies ceļā. Bet visgudrākie vilki ir, viņi par cilvēku vēl gudrāki ir. Telepāti! Uzkāpj kalnā, apkārt paskatās un uzreiz zina, kur zirgi ganās. Un pacietīgi, un viltīgi. Viens tāds plēsoņa pusei ganāmpulka var rīkles pārgrauzt. Agrāk vilkus no lidmašīnām šāva, indi medniekiem un zirgkopjiem dalīja, tagad katram pašam galā jātiek… Slazdi jāliek, pakaļ jādzenas.

Citreiz vienam vilkam desmit dienas pakaļ jādzenas ar kājām, ar slēpēm, ar burānu… Dārgs tas prieks sanāk, bet vēl dārgāk nokostie lopi izmaksā. Par vilka ādu maksā 200 rubļu, bet prēmija par nošaušanu — 7000. Zirgus kad kaujam? Nu, reizi gadā, rudenī. Ilgāk par diviem gadiem neturam. Tepat kaujam, tad visai ziemai gaļu sagatavojam. Arī zaķu atšaušana tad notiek. Divdesmit veči dzen, desmit šauj, nu katram kādi divdesmit sanāk… Visu sasaldē ziemai.

Kur tad jums tik lieli ledusskapji?

Dārdoši smiekli.

— Mums te viss ir kā viens liels ledusskapis!!!

Mājas un dīvainīši

Dzīvojam pie skolotājas un zeltrača.

Pirmajā dienā Aijai ir tik nelabi, ka saimniece izsauc ātro palīdzību. Tā atnāk vecas, ļoti aziātiskas kundzes izskatā. Kājās vaļinki, galvā kažokādas pižiks, virs kažoka balts ķitelis, bet rokās — koka čemodāns ar zālēm. Aija stāsta par saindēšanos, bet ātrā palīdzība neuzticīgi skatās Aijai cauri un īpaši neklausās. Kad Aija kā joku izstāsta, ka pa ceļam nav Šamaņa strautam ziedojusi, daktere atplaukst. Nu, skaidrs, ka tā ir īstā vaina! Zāļu čemodāns tiek pabīdīts malā, un kundze ķeras pie ārstēšanas. Kaut ko pamīca, kaut ko nopurpina, ar kādu pie sevis aprunājas un saka, ka būs labi. Tikai atpakaļceļā noteikti gariem jāpalūdz piedošana! No šā brīža Aijai veselība atgriežas.

Ilgajās maltīšu reizēs pļāpājam par dzīvi un uzzinām daudz stāstu par dīvaiņiem — ceļotājiem.

— Brauc jau te visādi, uzrodas nez no kurienes, nokrīt kā no gaisa. Pirms pāris gadiem holandiešu velosipēdisti brauca uz Aukstuma polu rekordu stādīt, no Jakutskas ziemā pa satelīttelefoniem visu laiku ziņoja uz Holandi. Bet viņus katrā ciemā apturēt gribēja, domāja, ka nosals. Neviens jau negrib, lai viņa ciemā kāds galu dabū! Bet šie te izturēja, dabūja slavu… Bija viens skrējējs, vietējais. Viņam jau gandrīz sešdesmit gadi bija, bet viņš — mugursoma plecos un skrien! No Jakutskas līdz Tomtorai — visus tūkstoš kilometrus noskrēja. Es viņam prasu — ko tu darīsi, ja tev lācis uzbruks? Viņš saka — gulšos pie zemes un izlikšos par beigtu.

Nākamajā vasarā viņš aizskrēja no Jakutskas caur Magadanu uz Kolimu, avīzes vēl uzrakstīja, bet viņš ceļā pazuda. Varbūt izlikās par beigtu, bet lācis nenoticēja…Un vēl viens no Aļaskas bija. Tas neskrēja, gāja lēnām un visus kristīja. Viņš no Aļaskas kājām gāja uz Jeruzalemi, svētceļojums tas bija. Pa ceļam par Kristu stāstīja. Cits, viens indiānis, arī pa Jakutiju kājām gāja. Viņš nevis kristīja, bet pa ceļam mācīja indiāņu dejas. Kādu rubli nopelnīja un gāja tālāk…

… Bet padomju laikos te sūtīja tehniku izmēģināt. Un kaut kādi neprāši bija atdzīti no Ukrainas ar motocikliem. Nu tad viena angļu valodas skolotāja vēlu vakarā burtnīcas labo. Namiņš viņai pie ceļa, pēkšņi klauvē un, kad viņa ielaiž, četri motociklisti gandrīz sasalušā veidā bez neviena vārda pielīp pie krāsns. Un kad mute atvērās — kā viņi tos priekšniekus lamāja…

Jā, zeme te tiešām tāda, kur tikai ļoti bagāti cilvēki vai īsti dīvainīši var nokļūt. Interesanti — kuriem lai sevi pieskaita? Un kādus stāstus vēlāk stāstīs par mums?

* Fragments no E. Rukas topošās grāmatas ««Ekstrēmā Krievija»» (izdevniecība AGB)

Autoceļš no Jakutijas uz Magadānu

Autoceļš no Jakutijas uz Magadānu

Foto: /www.rosavtodor.ru

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv