Ļvova: Pilsēta krustcelēs, kur satiekas mūsdienas un pagātne Attēlu galerija

Apollo
24 komentāri

Ļvova (dēvēta arī par Ļvivu) ir lielākā Ukrainas rietumu daļas pilsēta un galvenais reģiona kultūras centrs, kas, neskatoties uz visām grūtībām, ko valsts piedzīvojusi pēdējo divu gadu laikā, nebeidz pārsteigt un vilināt ar savu autentiskumu un unikalitāti. Un ne velti šīs pilsētas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā – vēstures elpa un bagātīgais kultūras mantojums tajā jūtami ik uz soļa!

Kā nokļūt un cik tas maksā?

Lai nokļūtu Ļvovā, no Rīgas ir jāmēro aptuveni 700 kilometru ar automašīnu vai autobusu cauri Lietuvai un Polijai vai Baltkrievijai, vai arīdzan jālido uz galvaspilsētu Kijevu, no kurienes tālāk līdz Ļvovai var tikt gan ar lidmašīnu, gan vilcienu vai autobusu. Autobuss vienā virzienā maksā aptuveni 40 eiro, savukārt lidojums vienā virzienā ekonomiskajā klasē - sākot no 100 eiro. Vīza Latvijas pilsoņiem iebraukšanai Ukrainā nav nepieciešama.

Lai arī nokļūšana tā iemesla dēļ, ka pagaidām tiešā reisa starp Rīgu un Ļvovu nav, kādam varētu šķist nedaudz apgrūtinoša, tomēr tas ir tā vērts, jo Ukraina pārsteidz ar pakalpojumu un cenas un kvalitātes attiecību. Proti, tā ir iespēja izbaudīt Eiropas līmeņa komfortu par krietni vien patīkamākām izmaksām. Piemēram, par pieciem eiro iespējams kafejnīcā paēst zupu, otro un vēl desertu, savukārt noīrēt numuru viesnīcā divām personām ar brokastīm – sākot no 30 eiro.

Tieši tāpēc pilsēta ir ideāli piemērota nesteidzīgām brīvdienām, lai nodotos bagātīgiem vēdera priekiem un pamielotu acis ar dažādu kultūru sajaukumu pilsētas vaibstos. Šķiet, nav nevienas citas vietas pasaulē, kur vienas pastaigas laikā cauri pilsētas centram un vecpilsētai pa bruģētajām ielām būtu iespējams aplūkot ukraiņu, poļu, armēņu, ebreju, vācu un austriešu kultūru liecības.

Ko apskatīt?

Ļvovu tālajā 1256.gadā dibināja Galīcijas kņazs Danilo un nosauca to par godu savam dēlam Ļevam, kas tulkojumā no ukraiņu valodas nozīmē «lauva». Lauva ir arīdzan pilsētas simbols un nav grūti atrodama pilsētas arhitektūrā. Līdz mūsdienām Ļvova pabijusi zem dažādām «tupelēm» – poļu, lietuviešu, ungāru, austriešu, krievu, padomju un vācu, un katrs no šiem posmiem ir atstājis savas liecības, izveidojot unikālu Rietumu un Austrumu kultūru kombināciju. 

Ļvovas eklektiskajā arhitektūras mozaīkā ir saredzams gan renesanses laikmets, gan baroks, gan arīdzan klasika, ko ik pa laikam izdaiļo arī kāds gotikas piemērs, kas vēl saglabājies pēc 16.gadsimtā piedzīvotajiem ugunsgrēkiem. Tāpat pilsēta var lepoties ar jūgendstila un Art Deco darbiem. Virzoties tālāk prom no pilsētas centra, protams, atklājas mums tik labi pazīstamais padomju arhitektūras mantojums pelēku daudzstāvu blokmāju veidolā. 

Tā kā Ukraina ir reliģioza valsts, tad baznīcas ir apskates objekti numur viens. Visā Ukrainā ir aptuveni 34 000 baznīcu un reliģisku organizāciju, no kurām 97% ir kristiešu. Aptuveni pusi veido pareizticīgie, bet otra puse sastāv no katoļiem un protestantiem. Katru no baznīcām apvij īpašs stāsts, turklāt apbrīnojamā kārtā padomju vara to skaistumu nesagrāva. Īpaši izceļama ir armēņu katedrāle ar savām unikālajām freskām, kuras gleznojis ebreju izcelsmes mākslinieks Jans Henriks de Rozens (Jan Henryk de Rosen). Freskās ir redzams ne vien viņš pats un baznīcas arhibīskaps, bet arīdzan nestandarta un gana drosmīgas Bībeles ainas, piemēram, smaidošs krustā piesists Jēzus Kristus.

Ja pašiem nav vaļas nodarboties ar svarīgāko pilsētas apskates vietu izpēti, tad tik tiešām ir vērts noīrēt gidu, jo katra pilsētas iela, nams un piemineklis slēpj sevī kādu stāstu. Piemēram, Ļvovā ir dzimis austriešu rakstnieks Leopolds fon Zahers-Mazohs, kura uzvārdā pēcāk psihiatrs Rihards fon Krafts-Ebings nodēvēja seksuālo anomāliju mazohismu, proti, sindromu, kad cilvēks izjūt baudu no sāpēm, jo Mazohs savā romānā bija aprakstījis savas mazohistiskās fantāzijas. Tiesa, pats viņš priecīgs par šo pagodinājumu neesot bijis. Mūsdienās viņam par godu Ļvovas vēsturiskajā centrā ir atvērta tematiska kafejnīca, kur arīdzan ir vērts iegriezties.

Ko nogaršot un atvest mājās?

Galvenais ukraiņu gastronomiskais lepnums ir speķis jeb salo. Ja līdz šim ar speķi esat bijuši uz jūs, tad tas pilnīgi noteikti mainīsies, kad nogaršosiet to Ukrainā. Izklausās klišejiski, jā, taču tas tik tiešām pats kūst mutē! Ukraiņi speķi sāla, marinē un kūpina, turklāt viņiem ir pat speķis šokolādē, kuru dēvē par ukraiņu «Snickers». Speķim viņi ir pat veltījuši festivālu un muzeju, tāpēc tas tik tiešām ir nopietni.

Skaidra lieta, ka dzēriens, kas vislabāk iet kopā ar speķi, ir šņabis jeb gorilka. Lielākais lepnums ir pašgatavotais šņabis, kaut kas līdzīgs latgaļu šmakovkai ar dažādām garšām – mārrutku, piparu, medus u.c. Iet iekšā viegli, turklāt arī galva nākamajā dienā nesāp.

Mārrutkiem ukraiņu virtuvē ir veltīta īpaša vieta, jo tos viņi pievieno ne tikai medum un gorilkai, bet ceļ galdā kopā ar gaļas ēdieniem un jau pieminēto izslavēto salo. Īpašs gardums ir mārrutki kopā ar bietēm, ar kuriem pirmā asociācija ir... ukraiņu vasabi.

Protams, ka bez visiem iepriekšminētajiem produktiem, ukraiņiem ir vēl vesels lērums ēdienu, ar kuriem lepoties, turklāt katrā reģionā tie ir atšķirīgi. Neskaitāmie boršča veidi, kartupeļu pankūkas un sātīgie vareņiki ar dažnedažādajiem pildījumiem, slavenā Kijevas kotlete, tradicionālā ābolu strūdele un siera kūka... Dzīve pēc Ukrainas apmeklēšanas tik tiešām vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš, un tā vien gribas tur atgriezties, jo slāviskā sirsnība, viesmīlība un prasme svinēt dzīvi ir lipīga un vilinoša!

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv