Laipni lūgti Aleksandra Hāna un Emira Kusturicas haosā! Attēlu galerija

Apollo
0 komentāru

Ziema Latviju nelutina. Mērenā klimata joslā dzīvodami, paši kļūstam maķenīt par daudz mēreni. Tamdēļ jo lielāks prieks atsvaidzināties un sasildīties pie kāda kinodarba, kurš, kā jau «Grand Illusion» pienākas, spēj atsvabināt mūs no ikdienības vēsā sloga. 

Kadrs no filmas «Jāņu nakts» 2 attēli Atvērt

Kadrs no filmas «Jāņu nakts»

Foto: publicitātes foto

Lielā filmunama rudens nogales piedāvājumā šādas atsvabinātājas izrādījās divas pilnmetrāžas filmas: Aleksandra Hāna «Jāņu nakts» / «Midsummer Madness» un Emira Kusturicas «Apsoli man to» / «Promise me this» /«Zavet». Abas ir kā attālas māsīcas, kas ieradušās uz ģimenes salidojumu (kinoteātri) un, ieraugot viena otru, attopas, ka ir visai līdzīgas. Ņemot vērā lielās un mazās Eiropas mentalitāšu un pasauluztveres dažādības, šāds secinājums pelna nopietnāku iedziļināšanos.

Latvietis un Komēdija

Šajā pārī kā pirmā jāmin «Jāņu nakts», jo tas nu reiz ir vēl viens kopražojums Latvijas kino dzīvē, Rīgā dzimušā režisora Aleksandra Hāna veidots. Savīta no vairākām novelēm, galvenā stāsta vadlīnija ir vasaras saulgriežu nakts, un tieši šai laikā Latvijā ierodas dažādi tipi no dažādām zemēm, bet pašiem latviešiem nāksies ar viņiem satikties, pateicoties spēcīgākajam ierocim no Likteņa arsenāla — nenovēršamībai. Jā, tieši abstrakcija tips liekas visatbilstošākā, lai raksturotu vairākumu varoņu. Atbilstoša tāpēc, ka, veidojot tēlu raksturus, ievērota strikta stereotipizācija, kuras nolūks acīmredzot ir radīt komisma efektu, un lielos vilcienos tas arī ir izdevies. Par galveno tēla izveides aspektu ņemtas nacionālās īpatnības: izteikti akcenti, kolorīta valoda, tērpi, žesti, mīmika. Piemēram, Dominika Pinjona tēlotais cavalier du madamé, galants un sensuāls, taču ar pamatīgu krampi; vai teju bankrotējušais krievu mošeņņiks, kurš, ar parūku maskēdams savu plikpaurību un uzrīkodams vācu biznesmeņiem tautas deju ansambļa priekšnesumu alus un desiņu pavadībā, cenšas glābt savu ādu un arodu.

Tieši šī epizode ļoti sasaucas ar vienu no mūsu valsts kino izrāvieniem gan starptautiskās sadarbības ziņā, gan atjaunojot ticību kinoprocesam: lenti «Rīgas jumpravas» (1996), jestru, bet paskaudru vēstījumu par Latviju ne vien tautiskas, bet arī biznesa atmodas laikā. «Jāņu naktī» tāpat parādās Aurēlija Anužīte-Lauciņa, jāsaka, tikpat ziedoša, taču atkal ārzemnieku spēļmantiņas lomā, dziedot Borisa Rezņika kompozīciju kopā ar pašu autoru pie sintezatora, radot totālu lētuma un nolietotības atmosfēru, kurai divējāda daba: tas iederas situācijas specifikā, tomēr iekšēju pretestību dod tieši šī sasauce ar «Jumpravām», šīs filmas ideoloģisko pamatu. Jājautā: vai tiešām neesam kaut nedaudz tikuši uz priekšu?

Tāpat, vērojot mūsu elektrozaļos draugus — ceļu policistus (viens no viņiem  «izteikts» krievs (dulns kā celms, bet nikns un rupjš; lomā pats filmas režisors Hāns), otrs pārmaiņas pēc latvietis), kuri barbariski pārbauda sērīgās trijotnes (Pinjons, de Medeirosa, Moreti) bagāžu, garšojot madamé nelaiķa vīra pelnus un pēcāk spļaudoties. Lūk, groteskas un pretīguma trauslā robeža, ar kuru Hāns citviet tiek galā visai labi, piemēram, liekot japāņu jauneklim piesiet savu līgavu, krievu daiļavu Čulpanu Hamatovu pie rata viņas vecāku klētiņā ar visām no tā izrietošajām sekām (pēkšņs ugunsgrēks no mīlas rotaļu atribūtiem).

Laikmeta tikumu/netikumu apspēlē intonatīvi līdzīga ir filma–parādība «Pēdējā padomju filma» / «The Last Soviet Movie» (1993/2003), kopražojums ar Austriju, kas būtībā ir nepabeigtas filmas restaurācija (šis moments gan ir jūtami fiktīvs) un stāsta par amerikāņu rakstnieka Džona F. Romānova (sic!)  ceļojumu laikā pie saviem radiniekiem, revolūcijas celmlaužiem XX gadsimta sākuma Krievijā. Arī šis ir Aleksandra Hāna garadarbs, viņš arī epizodiskā rabīna lomiņā, tā eleganti ieskicēdams savas mākslas pamatskaldnes: ironiju un asprātību. «Pēdējās filmas» vizuālā rinda ilustrē dažādus skatpunktus, kā uz šo pagātnes–tagadnes reāliju haosu raugās šveicietis, krievs, amerikānis vai latvietis. Ne vienmēr šie skatpunkti ir tieši attēloti, tās drīzāk ir alūzijas, asociācijas, kuras izauž diezgan smalku tīmekli, lai gan pats stāsts pamatā ir vienkāršs (viņš + viņa + revolūcija = kaislības) un balstīts vairākkārt izmantotos vēstures notikumos. Šāda tīmekļa pietrūkst «Jāņu naktij».

Iepriekšminētais ievada nopietnāko jāņošanas trūkumu: braukšanu pa tik jūtīgu tematu kā nacionāla mentalitāte ar platām riepām, notriecot pa dažam labam ceļa rādītājam, kurš mēģina dot norādes par to, kas ir un kas nav organisks konkrētās tautas kultūrā. Protams, šie rādītāji ir paša skatītāja galvā, un viss atkarīgs no tā, cik mēs katrs esam gatavi piedot neprecizitātes vai nepamanīt tās vispār. Piemēram, absolūti stīva un neveikla ir epizode, kurā Gundara Āboliņa tēlotais taksometra šoferis sēž ar sievu (Anta Eņģele) un bauda Jāņu vakaru, mēģinot vilkt līdzi viņas skanīgajai, rāmajai līgotnei. Pēc tam seksuāli uzvilktās un pilnīgās šofera meitas dejo ko līdzīgu go-go dance ar mirgojošu LOVE uzrakstu uz siksnas tieši virs pīrsingotās nabas, lai savaldzinātu simpātisko viesi no Štatiem (dozēti lielisks Orlando Velss). Protams, meitenes kā tādas mēdz dejot un reizēm dara to diezgan atbrīvoti, bet salikumā ar meditatīvo Eņģeles dziedājumu rezultāts izdodas pakroplīgs.

Lūk, tā nu klumzā šis savdabīgais stāsts, vietumis sasniedzot atzīstamas virsotnes (neticami burvīgā impresija Krusta kalna piekājē ar sapņainu šansonēšanu sēru trio izpildījumā), bet te atkal nokrītot krietni zemāk. Lai cik vienkārši un vispārināti tas neskanētu, režisors ir saņēmies par daudz un dažos brīžos nespēj ar to visu īsti tikt galā. Pat ja tas ir apzināti.

Tomēr Aleksandrs Hāns amatu prot — stāsts tīkami savieno visus tā dalībniekus kopā, un, ja vēl būtu skaidrāka konsekvence detaļās un scenārija peripetijās, vietām tīri holivudiskā montāža un operatora izvēlētie plāni būtu laba reklāma režisora turpmākajiem projektiem.

Ajajaj, mana Belgrada!...

Otra filma ir Emira Kusturicas «Apsoli man to», visprovinciālākais (šī vārda vislabākajā nozīmē) no šerpā, melnsprogotā šķelmja darbiem. Aiz fifīgā un trakulīgā stāsta Kusturica paslēpis dažu labu sāpi, kura vēl pukst Serbijā, savulaik brutāli postītajā kalnu valstī. Piemēram, prostitūciju, cilvēku tirdzniecību, kriminālo aprindu aktivitātes; vārdu sakot, visu to, kas zeļ un plaukst vietās, kur Temīda svarus kausus pašķiebj, kā ietīkas, jo valsts vēl arvien nespēj pilnībā nodrošināt visu nepieciešamo tiesiskuma un drošības jomā atšķirībā no sistematizētās un modernās Vakareiropas.

Cane, ko atveido ārkārtīgi piemīlīgs puisietis, vārdā Uross Milanovičs, dodas uz pilsētu izpildīt vectētiņa (Aleksandru Berčeku nenāktu par ļaunu angažēt mūsu Valsts leļļu teātrim, viņš ir visas pasaules Labo Pasaku Vecīšu iemiesojums) pēdējo gribu, kas gan teikts diezgan nosacīti, jo uz pašu vectēti ar maigu aci tēmē krāšņā lauku skolotāja Bosa (Ljilana Blagojeviča), kura mēdz pieņemt pikantas peldes, peldinot savus krūšu jaukumus ābolu skalojamā baseiniņā. Šeit Kusturica ieknābj Krievijai, jo minēto epizodi paralēli nomaina Krievijas olimpisko medaļnieču apbalvošana un himnas dziedāšana TV, ko Canes vectētiņš asarām acīs melodiski šņukstina līdzi. Tiek arī Amerikai, jo pilsētā Cane satiek arhitektus (lasīt — reketierus), kuru jaunais projekts sevī ietver arī Dvīņu torņu parodiju kartonā un pauspapīrā. Kas gan tā būtu aizkaitinājis šo rāmo milzi? Vai tikai vispārzināmās politiskās jukas?

Tātad Canem ir jāpārdod govs, jānopērk ikona un jāsameklē sev sieva. Un tas jāpaveic pilsētā. Bet — kur pilsēta, tur bandīti...

Predraga Miki Manojloviča tēlotais reketieru vadonis Boss, arī jau gandrīz vectētiņa vecumā, ir iepriekšminēto Serbijas problēmu kvintesence. Aktieris skatītājiem būs pazīstams no Kusturicas šedevra, episkā kinodziedājuma «Underground», un daļu no turienes attēlotā varoņa Manojlovičs paņēmis līdz uz «Apsoli man to». Tizli elegants, ar šķībzobainu tēviņu konvoju, Boss aprūpē dažādus noziedzīgos lauciņus, un vienā no tiem — bordelī — viņš grib ievilkt Canes noskatīto Jasnu (serbu Līva Tailere — Marija Petronijeviča), meiteni, kuras māte jau ir ievilkta atklātā nama zaņķī. Bosa tēlu krāšņi izgrezno viņa nosliece uz zoofiliju, netiks smādēts ne lepns tītars, ne nabadzīte vistiņa: spalvas putēs.

Turpinājumu lasiet žurnālā «Kino raksti» (janvāris/februāris)>>>

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

ZVAIGZNES SOLA

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Apollo E-veikali

19

2014. gada 19. septembris

Vārda dienas

Verners, MuntisVeronis, Vernons, Vernis, Spēkonis, Spārīte, Spartaks, Sorenta, Munise

Apollo Izglītība

Laika ziņas

Vairāk
Skaidrs
Rīga pašreiz +19 ℃
Skaidrs

Vējš: 3 m/s

Saule lec: 07:03
Saule riet: 19:31
Dienas ilgums: 12:28

Apollo Tūrisms

Valūtu kursi

19.09.2014
Ienākt apollo.lv