Latvieša stāsts par Spāniju un mandarīnu lasīšanu

Apollo
0 komentāru

Vēlējos pastāstīt atgadījumu par darbu Spānijā, kas notika ar mani. Izdomāju uzrakstīt, lai ar citiem latviešiem neatgadītos tāpat.

Latvieša stāsts par Spāniju un mandarīnu lasīšanu

Foto: «Scanpix»/«Reuters»

Biju sadomājis doties uz Spāniju mandarīnus lasīt. Viss bija OK — Spānijā bija paziņa, kurš tur strādāja jau otro sezonu pēc kārtas. Cik no viņa varēju noprast, viņam tur neklājās slikti. Lai gan daudzi citi paziņas mēģināja mani atrunāt no braukšanas, es aizbraucu. Darbs man tika solīts divas dienas pēc ierašanās Spānijā.

Kareivīgi noskaņots ierados Spānijā. Laiks saulains, karsts. Pilsētas ielās apbrīnojama rosība, lai gan arī Spānijā ir liela krīze. Saticis savu paziņu, jutos nedaudz vīlies, jo viņš man paziņo, ka darbs būs tikai pēc nedēļas… Turpmāk viss, kas notiek, notiek uz slikto pusi, jo uzrodas daži fakti, par kuriem man pirms braukšanas nebija ne jausmas. Par īri jāmaksā divreiz dārgāk, nekā man bija solīts.

Nodzīvojis nedēļu bez darba, saprotu, ka man vairs nav nevienas kapeikas… Mūsu brigadieris, izrādās, ir armēnis, kurš nu galīgi nevieš uzticību.

Strādāt sākām nevis pēc solītās nedēļas, bet gan pēc divām. Pa šīm divām nedēļām esmu paguvis iedzīvoties parādos. Pirmo algu solīja pēc nedēļas, taču saņēmu pēc divām… Kad sāku strādāt, uzradās virkne pārpratumu, kuri nebūtu bijuši, ja es būtu vairāk painteresējies par mandarīnu lasīšanu pirms izbraukšanas no Latvijas.

Izrādījās, ka no mums atvilka atkal divreiz vairāk naudas par ceļu uz mandarīnu laukiem. Braucām katru dienu 200–260 kilometrus solīto 30–50 kilometru vietā. Izbraucām katru rītu ap plkst. 4.00. Ceļā pavadījām vidēji trīs stundas. Kad tikām uz lauka, bieži vien bija jāgaida, kamēr pazūd rīta rasa no kokiem, jo slapjus mandarīnus nevarot vākt.

Reāli strādāt sākām ap pusdienas laiku. Novākt (vidēji) pa dienu varēja ap 30 kastēm, kas būtu 30 eiro, no kuriem vēl tika atvilktas kaut kādas mistiskas tā sauktās brigadiera kastes, par kurām nevienam nekas nebija teikts pirms došanās uz Spāniju. Darbs arī nebija katru dienu… Neesot vēl nogatavojušies mandarīni… Ja lija lietus, mēs sēdējām mājās.

Tā nu mēs nodzīvojām trīs mēnešus. Fakts bija tāds, ka nevienam joprojām nebija naudas, izņemot, protams, mūsu brigadieri. Pats trakākais visā šajā lietā bija tas, ka neviens nevar aizbēgt mājās, jo nevienam nav naudas, par ko pasūtīt pat vislētāko aviobiļeti! Tajā pašā laikā mūsu armēnis, par kuru jau sāka rasties šaubas, vai viņš vispār ir armēnis, tikai sola, ka būs labāk…

Sapratuši, ka nekas labāk nebūs, sākām meklēt naudu mājupceļam. Kad armēnis uzzināja, ka mēs taisāmies mājās, darbu sāka dot divreiz retāk. Beigās (kā nu kurš — viens no vecākiem, cits no paziņām) sadabūjām naudu mājupceļam. Tā nu mēs, nevienam nezinot, klusiņām pazudām. Protams, bez naudas…

Morāle — pirms kaut kur dodies, apdomā galu! Nebrauciet strādāt uz ārvalstīm, ja neesat noskaidrojuši katru sīkumu par konkrēto valsti! Katru sīkumu!

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

18.08.2017
Ienākt apollo.lv