Latvieši 1905. gadā. Medaļas otra puse

Apollo
1 komentārs

Atceroties 100 gadus vecos 1905. gada revolūcijas notikumus, parasti tiek stāstīts, cik aktīvi latvieši piedalījās dažādās revolucionārās aktivitātēs — mītiņos, demonstrācijās, uzbrukumos patvaldības iestādēm un muižām. Tomēr neaizmirsīsim, ka arī frontes otrajā pusē, cara policijā un armijā atradās latvieši.

19. gadsimta 70. – 80. gadu cariskajā Krievijā bija vērojama ļoti daudzu latviešu jauniešu iesaistīšanās militārajā un policijas dienestā. Tas bija ceļš, kā nodrošināt savu materiālo situētību un zināmu stāvokli sabiedrībā bez finanšu līdzekļiem, kuru šo jauniešu vecākiem trūka.

Uzcītīgais Dāvuss

Viens no pazīstamākajiem latviešiem, ar kura vārdu saistās pret revolucionāriem vērstā darbība, bija Rīgas policijas izmeklēšanas nodaļas uzraugs Jānis Dāvuss. 31 gadu vecais Vircavas pagastā dzimušais policijas ierēdnis, pēc aculiecinieku stāstījuma, 1906. gadā bija izcēlies ar sevišķu centību revolucionāru vajāšanā un apcietināto pratināšanā.

Viņa personīgajā dienesta lietā atrodamas daudzas priekšniecības pateicības par uzcītīgo dienestu — par sprāgstvielu gatavošanas laboratorijas atklāšanu, par «noziedznieku, kuri izrādīja nopietnu bruņotu pretestību, arestu», par vairāku laupītāju grupu apcietināšanu.

1906. gada decembrī Dāvuss bija nodemonstrējis «pašaizliedzīgu drošsirdību un enerģiju», kopā ar savu priekšnieku, pristavu Gregusu, uzraugu latvieti Ernestu Dukmani, gorodovojiem lietuvieti Ševčūnu un latvieti Zariņu, ieņemot bruņotu «teroristu» konspiratīvo dzīvokli Artilērijas ielā. Šajā policijas akcijā Dāvuss tika ievainots.

Daudzās revolucionāru atmiņās viņš raksturots kā nežēlīgs apcietināto spīdzinātājs. Šis vīrs vēlāk ticis apsūdzēts arī par apcietināto personīgo lietu piesavināšanos. Apcietinātā zagļa Konstantīna Zagorska māsa Anna Vlasova 1909. gadā Rīgas policijmeistaram iesniedza sūdzību par to, ka Dāvuss redzēts nēsājam viņas dzīvoklī agrāk konfiscēto sudraba pulksteni.

Par Dāvusu revolūcijas dalībnieku atmiņās saglabājušās daudzas liecības. Viņu parasti raksturo kā nežēlīgu, uzcītīgu policijas ierēdni, kurš bijis viens no pazīstamākajiem revolucionāru vajātājiem, kurš ar sišanu un mocīšanu pratinājis apcietinātos. Sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns savās atmiņās raksta, ka Dāvuss savā nežēlībā pārspējis citus, taču vienā gadījumā novadniekam izrādījis īpatnēju žēlsirdību.

1906. gadā apcietinājumā nonācis Ģederts Eliāss, sociāldemokrāts, kurš bija dzimis Jelgavas apriņķī. Viņš vairākkārt ar spieķiem un pletnēm pa kailu muguru sists līdz nesamaņai, bet ar etiķa un auksta ūdens palīdzību atdabūts pie samaņas.

Cielēns raksta, ka policijā viņš būtu nosists, ja Dāvuss nebūtu iežēlojies. Atpazinis apcietinātajā Platones pagasta turīga saimnieka dēlu, tas teicis: «Es nu tevi varēju nosist kā traku suni, bet, tā kā tu esi no mana pagasta, es to nedarīšu un tev pietiks ar šīm dziļajām rētām visam mūžam.»

1909. gadā Dāvuss veselības dēļ dienestu policijā atstāja. 1919. gadā īslaicīgi viņš tika pieņemts darbā jaunās Latvijas drošības iestādēs, taču pēc sociāldemokrātu protestiem viņu atkal atlaida. Jānis Dāvuss mira 1925. gadā Rīgā, pirms nāves vēl paspēdams izdot nelielu atmiņu grāmatu.

Brāļi lietuvieši

Jāatzīst, ka gan Rīgas, gan arī citu pilsētu un apriņķu policijas iestādēs Latvijas teritorijā revolūcijas laikā strādāja samērā daudz latviešu, tāpat arī lietuviešu un igauņu. Salīdzinot ar 19. gadsimtu, tendence bija acīm redzama — arvien vairāk un vairāk latviešu iestājās cara valsts un pašvaldību dienestā.

Piemēram, 1906. gadā tajā pašā bēdīgi slavenajā Rīgas policijas izmeklēšanas nodaļā no 12 uzraugiem pieci bija latvieši. Taču, ņemot vērā to, ka latvieši pilsētā skaitliski dominēja, drīzāk šo skaitu varēja uzskatīt par pārsteidzoši mazu. Turklāt lielākā daļa latviešu dienestā ieņēma zemāko policijas ierēdņu amatus.

Starp augstākajos amatos atrodamajiem policijas ierēdņiem revolūcijas laikā var minēt Jāni Taubi (Balodi), kurš ieņēma Rīgas apriņķa priekšnieka jaunākā palīga vietu Siguldā, Aleksandru Martinsonu, kurš šajā laikā bija Tērbatas apriņķa priekšnieka palīgs, Pēteri Kauliņu, Talsu apriņķa priekšnieka jaunāko palīgu, kā arī Kuldīgas apriņķa priekšnieka jaunāko palīgu Saldū Pēteri Ābolingu.

Nereti, nespēdami iegūt savai izdienai atbilstošas vietas Baltijā, vairāki latviešu tautības vidējā ranga policijas ierēdņi nonāca Vidusāzijā, Iekškrievijā, Kaukāzā.

Latvijas pilsētu policijā bija sevišķi daudz lietuviešu, jo ienācējiem no trūcīgās Kauņas guberņas dienests pavēra samērā vieglu peļņas iespēju. Gadsimtu mijā un 20. gadsimta pirmajos gados policijā par gorodovojiem un uzraugiem dienošo lietuviešu skaits, kurš arī pirms tam bija samērā liels, pieauga īpaši.

Piemēram, Rīgas Pēterburgas daļas 3. policijas iecirknī apmēram trešdaļa policistu bija Kauņas guberņas zemnieki (Jakubs Aboļūns, Kazimirs Krikčūns, Mikols Vitkūns, Jons Tarbūns, Jons Mataitis un daudzi citi). 1904. gada 11. aprīlī pie Sv. Ģertrūdes baznīcas notikušajā demonstrantu un policijas sadursmē vieglus ievainojumus galvā guva četri Pēterburgas daļas 1. iecirkņa policisti (gorodovoji) – arī lietuvieši Jons Šimens, Kazimirs Urbans un Stepans Reivitis.

Latviešu sociāldemokrāts Cielēns atcerējās, ka starp latviešu kaujinieku 1905. gada 11. decembrī Zasulaukā sagūstītajiem un nošautajiem trīs policistiem viens bijis lietuvietis. Zīmīgi, ka pirms nāves viņš lūdzis sevi apžēlot, jo ir «nabaga leitis, kas pelna savu dienišķo maizi policijā», lai uzturētu sievu un četrus mazus bērnus.

Līdzīga situācija ar lietuviešu policistiem bija arī Liepājā. Vēlāk Latvijas Republikas 1905. gada revolūcijas dalībnieku biedrības sagatavotajā kartotēkā figurē Rīgas guberņas cietuma (Centrālcietuma) sargs Stračūns, kurš spīdzinājis politiskos ieslodzītos, bet 1906. gada sākumā no cietuma izbēgušos un notvertos «kapājis ar zobenu».

Soda ekspedīcijās

20. gadsimta sākumā Rīgā, Liepājā, Valkā, Jelgavā un vēl dažās vietās izvietotajos Krievijas cara armijas pulkos pastāvēja oficiāls rīkojums, kas ierobežoja nekrievu virsnieku � vietējo tautību pārstāvju (baltvāciešu, igauņu, latviešu un lietuviešu) — īpatsvaru līdz 20 procentiem no šo karaspēku daļu virsnieku kopskaita.

Tomēr latviešu virsnieku šeit bija ļoti daudz (kā apliecina Krievijas karaspēka sastāva analīze, latviešu tautības virsnieku īpatsvars visaugstākais bija Vidzemes, Kurzemes, Kauņas un Viļņas, nedaudz zemāks — Igaunijas guberņā).

Jelgavā izvietotā 114. Novotoržekas kājnieku pulka kapteinis Juris Tīdens kā rotas komandieris 1905. gada laikā vairākkārt tika komandēts uz Liepāju un Ventspili «sadarbībai ar civiliestādēm», faktiski, kā 20. gados savā dienesta sarakstā rakstīja pats bijušais Krievijas armijas pulkvedis, «palīdzēt apspiest nemierus».

Līdzīgi ieraksti parādās gandrīz visu uz Krievijas – Japānas karu nenosūtīto un garnizonos Latvijā palikušo latviešu tautības virsnieku dienesta dokumentos. Piemēram, tā paša 114. pulka podporučiks Fricis Slāģis 1905. gada jūnijā – augustā atradās Liepājā «sadarbībai ar civiliestādēm».

Rīgas Citadelē izvietotā unteroficieru bataljonā, kura 2. rota 1905. gada janvārī apšāva demonstrantus Daugavmalā, dienēja štābkapteinis Jukums Vācietis un kapteinis Jānis Mežmalis, latvieši bija arī starp ierindas karavīriem. Vai viņi toreiz bija šāvēju vidū, tas nav zināms.

Arī Iekškrievijas garnizonos dienošie latvieši savu vienību sastāvā tika iesaistīti cīņā pret revolūciju. Tā, 2. kājnieku pulks ar štābkapteini Jāni Sīpolu 1905. gada aprīlī tika steigšus izsaukts uz Voroņežas guberņu jau atkal «sadarbībai ar civiliestādēm».

Līdzīgā situācijā nonāca arī daudzi karaskolās esošie latvieši, ko spilgti apliecina piemērs ar Irkutskas junkurskolas pirmā kursa junkuru Oskaru Kalpaku, kurš kopā ar vēl vairākiem desmitiem junkuru 1906. gada martā saņēma sudraba medaļu «Par centību». Pamatojums — par piedalīšanos nemieru apspiešanā Irkutskā.

Šķiet, no latviešiem augstākajā amatā Krievijas impērijas iekšlietu dienestā šajā laikā bija no armijas piekomandētais kurzemnieks, virsnieks Indriķis Lediņš, kurš no 1905. gada beigām ieņēma Vladivostokas policijmeistara (priekšnieka) amatu un turklāt bija izteikti nacionāli noskaņots.

Savukārt Vidzemē dzimušais rotmistrs Kārlis Zvaigzne uzreiz pēc revolūcijas bija Kurzemes guberņas Žandarmērijas pārvaldes priekšnieka palīgs Ventspils, Kuldīgas un Talsu apriņķī (tātad — faktiskais priekšnieks šajos Kurzemes apriņķos).

Apziņa «tīra un neaptraipīta»

Spilgtu liecību par stāvokli Skrīveros un Rīgā revolūcijas laikā atstājis vēlākais Latvijas armijas ģenerālis un latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis, kurš 1905. gada novembrī kā virsnieks no kara Tālajos Austrumos atgriezās Latvijā.

Viņš, neapbruņots virsnieks, dzīvoja revolūcijas un soda ekspedīciju vajāšanu apņemtajos Skrīveros, bet pārsteigtajiem krievu virsniekiem pēc tam skaidrojis, ka «revolucionāri tomēr ir tik apzinīgi, ka nevienu bez iemesla neaizskar, un ka neapzinās kaut ko ļaunu kādam nodarījis».

Uztraukumu Bangerskim gan sagādājis viņa jaunākais brālis — Rīgas ormanis, kurš pat uzstājies ar runu kādā mītiņā, stāvot uz lielgabala. Savukārt štābkapteinis Jukums Vācietis bija spiests izmantot savu virsnieka stāvokli, lai panāktu par revolucionāro darbību apcietinātā brāļa atbrīvošanu.

Kad izveidojās neatkarīga Latvija, daudzu šo cilvēku darbība tika uzlūkota ar aizdomām. Rīgā izvietotā 116. Malojaroslavļas kājnieku pulka virsnieks Jēkabs Plūme, kurš turklāt 1906. gada februārī tika paaugstināts par pulkvedi, no 1906. gada oktobra līdz 1907. gada janvārim tika nozīmēts par pagaidu kara tiesas locekli Citadelē. Tur iztiesāja revolucionāru lietas.

Vēlāk, jau Latvijas Republikā, kad sakarā ar valsts pensijas piešķiršanu Plūmem par to izcelsies sabiedrības sašutums, pats atvaļinātais ģenerālmajors skaidros, ka šajā laikā piedalījies galvenokārt militāra rakstura pārkāpumu iztiesāšanā un tikai viena apsūdzētā tiesāta par politisku proklamāciju izplatīšanu.

1929. gadā viņš rakstīs: «Manu attieksmi pret augšā minēto gadu kustībām vislabāk raksturo tas, ka personiski es pats saņēmu no augstākās apriņķa virsniecības stingru rājienu un brīdinājumu par manu liberālo attiecību pret brīvības cīnītājiem un dažas reizes viņu aizstāvību. Vispārīgi varu sacīt, ka mana apziņa pret manu dzimteni un tautu ir tīra un neaptraipīta.»

Biedrība «1905. gads» apkopoja informāciju par policistiem un arī aktīvajā armijas dienestā esošajiem soda ekspedīciju dalībniekiem, starp kuriem bija ne mazums latviešu. Turklāt par konkrētām personām izziņas biedrībai pieprasīja pirmās republikas valsts iestādes. Piemēram, materiālos bija minēts Liepājas cietokšņa kājnieku pulka podporučiks Ādolfs Ludzenieks (viņš gan bija kritis jau pasaules kara sākumā).

Vēsturniece Līga Lapa piemin dragūnu pulka virsnieka Albovska atmiņas. Albovska vienība piedalījās kaujā ar revolucionāriem Aizputē pie Rokas birzs 1905. gada beigās un sekojošās soda ekspedīcijas sastāvā darbojās Kurzemē.

Autors atzīmē latviešu tautības dragūnu cietsirdību attieksmē pret gūstekņiem salīdzinājumā ar krieviem. Tomēr ļoti ticams, ka šā apstākļa atspoguļojumā zināmu lomu spēlēja autora nepatika pret latviešiem kopumā, kas prasīja uzsvērt šādu, iespējams, tiem par sliktu liecinošu faktu.

Kopumā jāsecina, ka latviešu tautas 20. gadsimtā piedzīvotais pirmais patiesi ievērojamais notikums — 1905. gada revolūcija — iesaistīja sevī gandrīz visus latviešus. Ne visi ticēja revolūcijai, ne visi piekrita revolucionāru lozungiem.

Šobrīd ir grūti vairākumā gadījumu izvērtēt konkrētu cilvēku rīcības motivāciju, taču skaidrs, ka policijā un armijā esošie parasti uzskatīja revolucionārus par nemiera cēlājiem un pastāvošās iekārtas grāvējiem. Pret viņiem šie represīvajās struktūrās dienošie latvieši vērsās tāpat kā pret cittautiešiem.

Jāpiezīmē, ka tradicionāli armija un it īpaši policija ir bijis pastāvošās iekārtas balsts. Izteiktāka atšķirība bija redzama starp policijas ierēdņiem un armijas virsniekiem. Daudzi no virsniekiem vēlāk pierādīs, ka ir īsti savas zemes un tautas patrioti.

No policijas darbinieku vidus tikai retais vēlāk turpināja darbu Latvijas valsts iestādēs. Skaidrs, ka gan starp virsniekiem, gan policijas uzraugiem netrūka cilvēku, kuri cīnījās pret revolūciju ar sirdi un dvēseli.

Latvijas vēsturē 20. gadsimtā vēl būs ļoti daudz latviešu, kuri apstākļu un pārliecības dēļ nonāks pretējā nometnē iepretī tautas lielākajai daļai.

Jānis Dāvuss – uzcītīgs cara policijas ierēdnis

Jānis Dāvuss – uzcītīgs cara policijas ierēdnis

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv