Latvijas mājdzemdībās mirušie bērni

Apollo
0 komentāru

«Arvien biežāk nākas dzirdēt par briesmu stāstiem, kā mājdzemdībās mirst bērni. Biedējot vecākus. Tāpēc laikam ir jārunā. Skaļi un skaidri par to, cik un kādēļ mazuļi mirst plānotās mājdzemdībās,» atklāti savu viedokli portālam mammam.lv/tetiem.lv pauž Dina Ceple, ārste un mājdzemdību vecmāte, www.starkaligzda.lv.

photosavvy

photosavvy

Foto: CC Licence

Stāsta Dina Ceple, ārste un mājdzemdību vecmāte, www.starkaligzda.lv

Šis ir stāsts par mazo bērnu dzīvi, viņa pirmajām 280 dienām, jeb gandrīz desmit mēnešiem, kas mirklī rezultējas ar viņa piedzimšanu, vai arī... aiziešanu. Lai kā mums dažkārt gribētos jaunu piedzimšanu nodēvēt par jaunas dzīves sākumu, mazuļa dzīve ir aizsākusies krietni agrāk un šī dzīve tumsā, siltumā un mitrumā dažkārt ir tik smaga, ka piedzimšanas slieksni bērnam pārkāpt neizdodas. Pat tad, ja mēs nezinām cēloņus, tas nenozīmē, ka to nav. Pat tad, ja mums šķiet, ka medicīna ir visspēcīga, joprojām visi mazuļi nepiedzimst dzīvi, visi neizdzīvo... Labs ārsts zina, ka viņš nav Dievs. Vainīgo meklēšana tikai sāpina.

Stāsts ir par mājdzemdībās mirušajiem bērniem. Arvien biežāk nākas dzirdēt, ka leģendām apvītajās mājdzemdībās mirst bērni. Māmiņu klubs tām piedēvēja pat sešus mirušos mazuļus, draudīgi biedējot ar to topošās māmiņas un tētus, un pastiprinot jau tā sabiedrībā valdošo neizpratni par tiem vai tām, kas tomēr izvēlas vai praktizē mājdzemdības. Tāpēc laikam ir jārunā. Skaļi un skaidri par to, cik un kādēļ mazuļi mirst plānotās mājdzemdībās, nejaucot tās ar dzemdībām, kas pasaulē pazīstamas ar vārdiem unattended birth, norisinās bez mediķu klātbūtnes un ir ar augstu jaundzimušo mirstību.

Tādi bēdīgi stāsti Latvijas mājdzemdību praksē ir trīs.

Pirmais — 2006. gadā, kad pirmajās dzemdībās nomira zēns — skaists un iznēsāts. Viņa dzīve izbeidzās pavisam īsu brīdi pirms piedzimšanas — tieši tik īsu, lai reanimācija, kas tika veikta, būtu izrādījusies nesekmīga. Kā katru bērna nāves gadījumu mājās, arī šo izskatīja Veselības inspekcija. Tika atklātas nepilnības vecmātes darbā, par ko izteikts brīdinājums un noteikta soda nauda. Pataloganatomiskais slēdziens: bērns gājis bojā intrauterīnas asfiksijas dēļ jeb noslāpstot.

Otrais — 2009. gadā. Šajās mājdzemdībās piedzima zēns ar iepriekš nediagnosticētu sirds maģistrālo asinsvadu translokāciju, respektīvi, iedzimtu sirdskaiti. Bērns nodzīvoja trīs dienas un aizgāja. Šeit var diskutēt par to, kā šis gadījums būtu beidzies, ja dzemdības būtu notikušas stacionārā. Būtu vai nebūtu iepriekš nezināmā sirdskaite pamanīta savlaicīgāk, būtu vai nebūtu mazulis izoperēts līdz trešajai dzīves dienai, būtu vai nebūtu izdzīvojis, būtu vai nebūtu invalīds uz mūžu... Mazulis nokļuva slimnīcā par vēlu, tādēļ operāciju nepiedzīvoja un aizgāja. Veselības inspekcija izskatīja arī šo gadījumu. Kļūdu mediķa darbā nekonstatēja.

Trešais — 2010.gadā, kad maza, grūtniecības laikā ilgstoši cietusi meitenīte, tā arī nesagaidījusi savu piedzimšanas svētku sākumu, aizgāja 38/39. grūtniecības nedēļā. Saistība ar mājdzemdībām tajā ir tikai tāda, ka līgums par plānotām mājdzemdībām uz to brīdi bija jau noslēgts. Tāpēc mājdzemdību vecmāte ieradās mājas vizītē pie sievietes, kurai bija neizteiktas dzemdes kontrakcijas un nedaudz asiņaini izdalījumi, ar ko sākas 80% normālu dzemdību. Mājvizītē konstatēja, ka mazā jau pirms kāda laika bija aizgājusi.

Tikai vēlāk patanatoma slēdzienā tika secināts, ka mazā jau ilgstoši cietusi no skābekļa un barības vielu bada. Viņai bija iedzimta patoloģija — nabassaitē trīs asinsvadu vietā bija izveidojušies tikai divi. Tieši tādēļ jau pašā gaidīšanas laika noslēgumā mazā bija neatbilstoši sīka grūtniecības laikam, tik vāja, lai, pievienojoties vēl kādai grūtniecības patoloģijai — placentas daļējai priekšlaicīgai atslāņošanai —, izlemtu aiziet atpakaļ pie Tēva. Tas nav nekas neparasts — šāda grūtniecības patoloģija jeb placentas priekšlaicīga atslāņošanās tiek konstatēta 1 no 225 grūtniecēm, un katrs piektais to piedzīvojušais mazulis aiziet.

Paliek tikai vecāku, vecvecāku un tuvinieku sāpes. Paliek nepiepildīta, atpakaļ skatoties, vienmēr vēl labāk izdarāma darba sajūta aprūpētājiem. Un lai cik rūpīgi mēs gatavotos, strādātu, pārdomātu, tāds bērns, kāds dzims nākošais, vēl nekad nav dzimis. Un līdz ar to — arī nav vēl tādas dzemdību pieredzes un arī nekad nebūs vairs pēc tam. Savus turpmākos secinājumus mēs, cilvēki, izdarām, balstoties uz jau reiz piedzīvoto, bet ikviena jauna grūtniecība un jaunas dzemdības stāv priekšā kā mīkla bez atrisinājuma un atbildēm.

Kaut mums pietiktu spēka saskatīt sevi šajā lielajā Dieva kopbildē kā nozīmīgu, tomēr tikai gabaliņu. Lai arī gadījumos, kad nāve nesniedz atbildes, spētu saprast, ka katram no mums ir savs ceļš šajā pasaulē, un mums nepieder dzīvības un nāves atslēgas. Nekad nav piederējušas.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

17.08.2017
Ienākt apollo.lv