Latvijas vēsturei būs jāatrod laiks skolās

Apollo
0 komentāru

Kā izpilda mazākumtautību skolu reformu, cik tālu ministrija tikusi, lai ieviestu Latvijas vēstures mācīšanu? Lai atbildētu uz šiem un arī citiem jautājumiem, redakcijā viesojās izglītības un zinātnes ministre profesore Dr. INA DRUVIETE un viņas padomnieks Oļģerts Tipāns. Ministri izvaicāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māra Libeka.

V. Krustiņš: — Vai Valsts Izglītības inspekcija pārbauda reformas izpildi?

I. Druviete: — Inspekcija strādā un ir konstatējusi, ka skolēnu zināšanas ir uzlabojušās. Būs grūti vairs atrast mazākumtautību vidusskolas absolventu, kas nespētu sazināties valsts valodā. Valsts valodas centralizētajā eksāmenā daudzi ir saņēmuši augstāko novērtējumu, kas apliecina, ka latviešu valodas apguve ir mainījusies. Skolēnu zināšanu kāpumu var droši skaidrot ar mācību uzlabošanos skolās. Jā, dažādās skolās kāpums ir dažāds, bet kopumā rezultātu mēs jau redzam — skolēni prot latviešu valodu, vienlaikus saglabājot savu dzimto valodu.

– Tomēr ārpus skolām ik uz soļa var satikt skolas vecuma jauniešus, kas latviski nerunā…

– Latvijā valodu prasme, lietojums un attieksme pret valodu ir kā trīs izolētas salas. Tas ir rets gadījums pasaulē, jo parasti, ja valodu prot, tajā arī runā un attieksme pret to ir labvēlīga. Bet Latvijā tā nav.

– Kāpēc?

– Ir jēdziens lingvistiskās attiecības. Tās ietekmē valodas reālo lietojumu.

– Tātad zināšanas ir, bet attieksme slikta. Vai tā nav tā pati politiskā attieksme?

– Lingvistiskā attieksme patiešām ir saistīta ar politiku, bet to iespaido arī personu vecums, dzimums, izglītība…. Zināms, ka Latvijā ir spēki, kas ieinteresēti un rada nelabvēlīgu lingvistisko attieksmi, gan pārprasti lietojot lingvistisko cilvēktiesību jēdzienu, gan tīši turot noteiktu sabiedrības daļu vienvalodīgā izolētībā. Ar to tad arī var izskaidrot, ka valodu prot, bet tajā nerunā.

– Tas ir pretvalstisks noskaņojums, vai ne? Vai valdību tas neuztrauc?

– Minētā attieksme tomēr nav visaptveroša. Latviešu valodas pozīcijas kopš neatkarības atjaunošanas ir ievērojami nostiprinājušās. Šī tendence ir neatgriezeniska. Tomēr valodas loma sabiedrības integrācijā un atsevišķa cilvēka personības veidošanā tikai pamazām tiek pienācīgi novērtēta. Tāpēc ir jāuztraucas, ka vide neveicina latviešu valodas lietojumu. Jāatzīst — apstākļos, kur attieksme pret latviešu valodu ir noraidoša, ir jābūt ļoti spēcīgai personībai, lai, pretojoties apkārtējās vides ietekmei, varētu uzstāt: es runāšu latviski! Arī likumdošanā ir dažas nepilnības, kas situāciju neuzlabo. Kopš 1999. gada latviešu valodas lietojums nav obligāts apkalpojošajā sfērā, un tas ir ļoti liels kritiens atpakaļ.

– Tātad jānāk nacionālākiem spēkiem, kam netrūks dūšas ieviest latviešu valodu. Vai jūsu partija šo kļūdu labos vai tikai konstatēs? Tāpat parunāsiet?

– Pretēji Lietuvai un Igaunijai, kas savas valsts valodas likumus pieņēma jau gadu pēc to izstrādāšanas, Latvijā valodas speciālisti iesaistījās piecu gadu ilgās diskusijās, vai valsts valodas zināšanas ir obligātas apkalpojošās sfēras darbiniekiem. Ministrija izmantoja visus līdzekļus, lai pierādītu, ka mūsu valstī šāda norma ir eksistenciāli svarīga, bet diemžēl tā neatbilda tai lingvistisko cilvēktiesību izpratnei, kas valda Eiropas Padomē un citās Eiropas Savienības institūcijās. Diemžēl arī juristi nebija mūsu sabiedrotie, uzsverot tikai vienu aspektu — ka vārda brīvība ir indivīda personiskās brīvības sastāvdaļa.

Pašlaik darba devējs ir tiesīgs noteikt valsts valodas prasmes pakāpi savam darbiniekam, ja viņš to uzskata par nepieciešamu. Tādēļ Latvijā joprojām ir pārdevēji, šoferi, frizieri un citu profesiju ļaudis, kas latviski nerunā un nerunās, kamēr to neprasīs sabiedrība un arī likums.

Sabiedrībā dažkārt valda diezgan neizprotama vēlme visu uzvelt likumam un izvairīties no jebkādas personiskas atbildības. Pajautājiet pircējam, kādēļ viņš ar pārdevēju, kas samērā labi runā latviski, tomēr sazinās krieviski! Pirmā reakcija būs agresīva, sak, kā gribu, tā runāju! Ko mums līdzēs likuma normas, ja sabiedrība pati nebūs gatava tās pieņemt.

– Ja jau latvieši paši atsakās no savām tiesībām un iespējām runāt latviski, tad atliek vien jums pateikt, ka mēs paši, latvieši, esam gatavi pārkrievoties, ka esam gļēvuļi un lupatas.

– Pārsteidzīgi vispārinājumi te būtu nevietā: nebūt ne visi atsakās no savām tiesībām un iespējām. Un nedomāju, ka latvieši gribētu pārkrievoties. Te ir cits secinājums — latvieši par maz veicina latviešu valodas lietojumu. Ikdienā jau cilvēks neaizdomājas, ka viņa rīcība iespaido visu sabiedrību. Mēs esam pārāk pasīvi, lai panāktu, ka mūsu sabiedrībā latviešu valoda kļūst par valdošo valodu starp dažādu tautību iedzīvotājiem.

Ir ļoti stingri jānošķir privātpersonu, valsts amatpersonu un pašvaldību darbinieku izturēšanās. Valsts amatpersonām Latvijā ar visiem, arī ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem ir jārunā valsts valodā. Manuprāt, ir pašsaprotami, ka, pārstāvot valsti, tiek lietota valsts valoda. Bet privātpersonām gluži vienkārši ir jāapzinās savs pienākums sabiedrības priekšā — runāt latviski. Runājot par pašvaldību darbiniekiem, jāteic, ka likums ļauj pašvaldībai nodrošināt tulka pakalpojumus par saviem līdzekļiem, ja pašvaldību apmeklē personas, kas neprot valsts valodu. Pašvaldībai ir jānodrošina tiesības saņemt skaidrojumus un rakstīt iesniegumus klienta dzimtajā valodā. Tā ir pārejas perioda norma.

Sabiedrībai jāsaprot, ka sazināšanās valsts valodā nenozīmē kādas citas valodas noniecināšanu. Mēs ļaujam attīstīties Latvijā tradicionāli lietotajām valodām, bet latviešu valoda tomēr ir valsts valoda. Tās ir latviešu likumīgās lingvistiskās tiesības savā teritorijā. Nav daudz valstu, kurās valsts valodas zināšanas un lietojums vēl nebūtu nostiprinājies.

Izglītības un zinātnes ministrijas rūpju lokā ir arī valsts valodas politika, kas palīdz pārvarēt ilgus gadus krāto mantojumu gan sabiedrības psiholoģijā, gan valodas lietojuma paradumos. Veiksmīgi šajā jomā strādā Valsts valodas aģentūra. Tuvākajos mēnešos mēs pieņemsim latviešu valodas attīstības un veicināšanas programmu desmit gadiem. Tajā būs ietverti pasākumi, kā uzlabot valsts valodas lietojumu sabiedrībā.

– Pirms kļuvāt par ministri, jūs bijāt pārliecināta, ka skolās ir jāmāca Latvijas vēsture. Ceru, ka savu nostāju neesat mainījusi. Vēl vairāk, mums pat bija cerības, ka konkrēti rīkosieties, bet tagad šķiet, ka ministre domā vienu, bet ministrijas darbinieki domā un dara ko citu. Lūk, žurnāla «Latvijas Vēsture» šā gada 1. numurā Cēsu pilsētas vakara vidusskolas vēstures skolotājs Daumants Vasmanis raksta: «Esmu dzirdējis iebildumus (nesen tikšanās laikā ar Cēsu vēstures skolotājiem tos vēlreiz izteica IZM ISEC vēstures speciālists Valdis Klišāns), ka nevar paralēli mācīt pasaules un Latvijas vēsturi — vienā stundā runāšot par vikingiem, bet otrā — par Cēsu kaujām.» Cik ilgi Klišāna kungam ļaus nodarboties ar savu personisko uzskatu uztiepšanu ministrijā?

– Savas darbības pirmajā nedēļā skaidri paudu savu attieksmi — Latvijas vēsture ir jāmāca — un ar rīkojumu uzdevu Izglītības satura un eksaminācijas centra direktoram Mārim Krastiņam veidot darba grupu šī jautājuma atrisināšanai reizi par visām reizēm.

Darba grupa ir sanākusi dažas reizes un ne vairāk, lai konstatētu to, ko mēs jau tagad labi zinām.

Ar atziņu, ka nepieciešams jauns mācību priekšmets, ir par maz. Tam jāatrod vieta stundu plānā. Šis vilciens uz priekšu kustas ļoti lēni arī tāpēc, ka pašā sabiedrībā ir dažādi viedokļi par Latvijas vēstures mācīšanu skolās. Vēstures skolotāju asociācija ir skaidri formulējusi savu viedokli un atkārtoti pauda to pagājušajā nedēļā rīkotajā starptautiskajā konferencē. Skolotāji uzskata, ka neesot mērķtiecīgi mācīt Latvijas vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu. Ministram nav viegli nostāties pret skolotājiem.

Sabiedrībā ir prasība, lai skolās Latvijas vēsture ir atsevišķs mācību priekšmets, un Izglītības un zinātnes ministrijai tā ir jārespektē. Ja ierēdņiem ir citi uzskati par to, kā mācāma vēsture, viņiem jāspēj pārliecināt sabiedrību par savu viedokli. Ja viņi to nespēj izdarīt, ir jāpilda sabiedrības pasūtījums. Ja ierēdņi nevar ne vienu, ne otru, viņi no darba var aiziet, kā to pagājušajā nedēļā izdarīja Valdis Klišāns.

– Vēlētāji no jums gaida darbību, un viņi neies prātot, vai vienai skolotājai ir vai nav patīkami mācīt Latvijas vēsturi. Ja asociācija nolēmusi rīkoties pretēji sabiedrības interesēm, tad jājautā: kas šajā valstī īsti notiek? Ja kādam skolotājam nepatīk mācīt Latvijas vēsturi, tad jāmeklē jauns skolotājs, nevis jāatsakās no sabiedrības prasību izpildes. Viena cunfte nav pārāka par sabiedrību.

– Es skolotāju viedokli vienmēr vērtēju ļoti augstu, un man ir ļoti žēl, ka ministres un pedagogu viedokļi šajā jautājumā nesakrīt.

Darbs turpinās. Darba grupas vadību ir uzņēmies Latvijas vēstures mācīšanas atbalstītājs Juris Celmiņš. Es pieļauju, ka tagad notikumi sāks risināties straujāk, jo darba grupas vadība ir tāda cilvēka rokās, kurš atbalsta mūsu kopīgo pozīciju.

– Pēdējā laikā mēs uzzinām par visādām patvaļām. «Cilvēktiesību cīnītājs» Giļmans krievu auditorijai paziņojis, ka Latvijas vēsture krievu skolās esot jāmāca krievu izpratnē. Tomēr šīs skolas atrodas Latvijā.

– Dažādās valstīs pastāv dažāds skatījums uz vēsturi, bet katrā valstī šis skatījums ir vienots. Es nepiekrītu apgalvojumiem, ka nav objektīvas vēstures. Ir objektīvi fakti, kurus mēs nevaram apstrīdēt, kaut arī mūsu attieksme pret tiem var atšķirties. Skaidrs, ka Latvijai 1940. gads ir okupācijas gads, un ikvienam Latvijas skolēnam būs jāmācās un ikvienam iedzīvotājam būs jāzina, ka 1941. un 1949. gadā bija deportācijas un kas ir trešā atmoda. Tāpat būtu ciniski interpretēt šos faktus atšķirīgi no tā, kā tie iegūlušies tautas atmiņā un ko par tiem saka vēstures liecības.

– Daudzās mājās māca citādu vēsturi nekā Latvijas skolās. Jā, dzīve Eiropas Savienībā ir ieviesusi daudz jaunu terminu. Kā rūpējaties par to latviskošanu un ieviešanu?

– Viena ļoti svarīga joma ir zinātniskā terminoloģija; pēdējā laikā strauji pieaudzis jauno terminu skaits, kas ienāk mūsu sadzīvē. Tieši tādēļ pašlaik Ministru kabinetā ir iesniegti divi likumprojekti — par terminoloģijas procesu sakārtošanu un par terminu datu bāzēm.

Valstij ir jābūt atbildīgai par to, lai terminu datu bāze būtu pilnīga, pieejama bez maksas, lai nebūtu tā, ka terminologs skrien pakaļ aizejošam vilcienam un izdomā vārdu tad, kad sabiedrība jau lieto citu.

Domājam, kā uzlabot Terminoloģijas komisijas darbu. Terminoloģijas komisija kā konsultatīva komisija darbosies pie Zinātņu akadēmijas, bet tiks paplašinātas Tulkošanas un terminoloģijas centra funkcijas. Šis process būs cieši saistīts ar valsts valodas programmu, ko īsteno Valsts valodas aģentūra. Tādējādi tiks nodrošināta pēctecība, valsts loma un atbildība par valsts valodas programmu. Nedrīkstētu atkārtoties tādi gadījumi kā ar ES konstitucionālo līgumu. Tulkojot valsts valodā, tajā ieviesās 500 kļūdu, bet Eiropas Komisijā vīzdegunīgi pateica, ka labošot tikai desmit kļūdas, jo pārējās esot tikai sīkumi. Tā ir nepieļaujama politika. Nav pieļaujams arī tas, ka tulki, kurus darbā pieņēmusi Eiropas Komisija, izturas noraidoši pret latviešu valodas normām.

– Kas šos tulkus pieņēma?

– Konkursu rīkoja Eiropas Komisija.

– Vai jums tur nekas nebija sakāms?

– Tur tā nelaime, ka ne.

Izglītības un zinātnes ministre profesore Dr. Ina Druviete

Izglītības un zinātnes ministre profesore Dr. Ina Druviete

Foto: AFI/Aigars Jansons

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv