Latviskākais bārs Daugavpilī: ar vietējiem krieviski nerunā

Apollo
71 komentārs

Daugavpils bārs «Artilērijas pagrabi» un restorāns «Artilērijas restorāns» ieguvuši reputāciju kā latviskākās dzērienu un ēdienu baudīšanas vietas Latvijas «krieviskākajā» pilsētā. «rusTVNET» aicināja to vadītāju Andreju Faibuševiču uz sarunu par uzņēmēju grūtībām Daugavpilī, pilsētas iedzīvotājiem un to, kāpēc nolēma savā bārā ar vietējiem daugavpiliešiem nerunāt krievu valodā.

Latviskākais bārs Daugavpilī: ar vietējiem krieviski nerunā

Kaspars Meinerts/TVNET

Vai viegli būt uzņēmējam Daugavpilī? «Diez vai kāds teiks, ka Daugavpilī vai Latvijā kopumā ir viegli. Bet katrs to saprot citādi. Šajā ziņā konteksts ir svarīgāks par pašu atbildi. 

Savulaik bija mīti un baumas, ka biznesā pats grūtākais esot tā uzsākšana. Patiesībā tā nav - uzsākt biznesu ir viegli, daudz grūtāk ir noturēties,» atklāj Faibuševičs.

Viņš norāda, ka izklaides, viesmīlības un sabiedriskās ēdināšanas sfēras uzņēmumi tiešā veidā atkarīgi no cilvēku skaita un maksātspējas. Turklāt Daugavpilī neesot attīstīta bāru kultūra. «Cilvēki nelabprāt kaut kur iet, nelabprāt tērē naudu,» situāciju pilsētā raksturo Faibuševičs. «Viens no galvenajiem principiem - atrast viszemākās cenas. Pilsētnieki nav gatavi tērēt naudu kvalitatīviem produktiem.»

«Protams, daugavpiliešu paradumi nedaudz mainās. Piemēram, «atbraucēji», kuri Daugavpilī ierodas no ārzemēm, brīvāk tērē naudu un atved savus paziņas. Šie cilvēki kļūst par mūsu galveno ieņēmumu avotu. Daudz grūtāk ir ar vidēja un vecāka gadagājuma cilvēkiem,» viņš turpina.

Faibuševičs norāda, ka viņa paziņu lokā esot samērā daudz atbraucēju, kuri ārzemēs vairs neplāno atgriezties, taču neņemas spriest, vai tas atspoguļo kopējo situāciju. Turklāt ne visi aizbrauc ekonomisku iemeslu dēļ - bieži vien lēmumu ietekmē psiholoģiski faktori. «Piemēram, daudzi uz Rīgu aizbraukušie stāsta, ka galvaspilsētas lielākais pluss ir brīvā laika pavadīšanas iespējas. Mēs gribam, lai tādas būtu arī Daugavpils iedzīvotājiem!» viņš uzsver.

Uzņēmējs stāsta, ka vasarā restorānu darba dienās apmeklējot vidēji 20 līdz 100 cilvēku, bet brīvdienās klientu esot vairāk - no 50 līdz 250. Visvairāk apmeklētāju esot dienās, kad Daugavpilī notiek pasākumi un koncerti.

«Vidējais čeks - četri līdz seši eiro,» viņš norāda. «Bet tas ir pat ļoti optimistisks rādītājs. Daudzi cenšas iztērēt pat vēl mazāk.»

Restorānu un bāru uzturēšanu apgrūtina ne vien klientu taupīgums, bet arī fiksētās izmaksas. «Īpašumu cenas varētu raksturot ar krievu valodas vārdu, kas beidzas ar «c». Aizejot uz [Daugavpils] cietoksni, var savām acīm redzēt, cik daudz tur telpu, kurās varētu kaut ko darīt, bet tās stāv bezdarbībā. Rodas jautājums - ko gaida īpašnieki? Gaida, kamēr sabruks? Vai domā, ka pienāks jauni «treknie gadi«?» jautā Faibuševičs. «Vieta, kur atrodas mūsu restorāns, ir valsts īpašums. Bet mēs vienalga maksājam manā skatījumā nereālu summu.»

Uz jautājumu, kādas ir Daugavpils lielākās problēmas, Faibuševičs atbild - patvaļīgā politika un provinces mentalitāte. «Varētu teikt, ka pilsētnieki «paši sev šauj kājā». Provinciālā «padomju» mentalitāte, protams, nepiemīt visiem iedzīvotājiem, bet lielākajai daļai gan. Atskatoties vēsturē redzam - pēc Otrā pasaules kara Daugavpilī no 60 tūkstošiem cilvēku bija palikuši vien mazāk nekā 20 tūkstoši. Divdesmit gadu laikā to skaits pieauga līdz 80 tūkstošiem - notika iedzīvotāju nomaiņa. Poļu, ebreju un citu Daugavpilī dzīvojošo tautību pārstāvju tradīcijas aizstāja «Homo Soveticus» tradīcijas.

«Homo Soveticus» netic faktiem. Viņi tic ekstrasensiem, viņi uzlādē ūdeni. Viņiem nav kritiskās domāšanas - liela daļa tic viltus ziņām, baumām, minējumiem. Ar šiem cilvēkiem ļoti viegli manipulēt.

Protams, pakāpeniski viss mainās uz labo pusi, bet tas notiek diezgan lēni,» uzskata uzņēmējs. Lai procesu paātrinātu, pilsētniekiem nepieciešama sajūta, ka viņos ieklausās. Vajag arī saprotamā valodā skaidrot, kāpēc vajag braukt uz Daugavpili, dalīties ar cilvēku dzīvesstāstiem, uzsver Faibuševičs.

Viena no lietām, kas «Artilērijas pagrabus» atšķir no citām līdzīgām vietām Daugavpilī, ir «valodas politika» - atteikšanās ar vietējiem klientiem runāt krievu valodā.

«Neizliecies, tu zini, kas tas tāds - alus! Pēc 25 gadiem tu zini, kas ir alus, nemels niekus!» saka Faibuševičs.

Tā ir neparasta pieeja pilsētā, kurā latvieši sastāda tikai nepilnu piekto daļu no iedzīvotāju skaita. Vai tamdēļ nav nācies zaudēt klientus? «Zaudējām. Kāda daļa pilsētnieku pie mums nenāk principa pēc. Teikšu godīgi, ja tas būtu vienīgais bizness, no kā man jāpārtiek, tad nekad tā nedarītu. Bet, tā kā tas ir mans hobijs, tad varu to atļauties. Mana doma ir tāda - mums jāizglīto savu publiku, nevis jāļauj publikai izglītot mūs,» viņš stāsta. «Katru gadu arvien mazāk paliek cilvēku, kuriem mūsu valodas politika ir problēma.»

«Latvijā ir tāda problēma - jaunieši, kuri uz galvaspilsētu atbrauc no nomaļām vietām, patiešām nezina krievu valodu. Ne tāpēc, ka negrib, viņi vienkārši nezina! No kurienes puisim no Rūjienas zināt krievu valodu? Bet varbūt viņš runā angļu, franču vai varbūt pat zviedru valodā. Un šis puisis nevar atrast darbu, jo visi kā sajukuši pieprasa krievu valodu! Kaut arī tā nemaz tik ļoti nav vajadzīga - visi jaunie cilvēki jau sen zina latviešu valodu.

Tas savā ziņā ir protests - gribu pierādīt, ka Latvijā var veiksmīgi darboties uzņēmums bez maniakālām prasībām pēc krievu valodas zināšanām!

Nekādu antipātiju man nav. Mans tēvs ir krievs, man patīk dažreiz parunāt krieviski, bet man nepatīk, ka valodas, kas nav valsts valoda, zināšanas pozicionē kā kaut ko kritiski nepieciešamu.»

Faibuševiča teikto par publikas izglītošanu apliecina žurnālu plaukts - tajā ir «Rīgas Laiks» un «Ir», bet izklaidējošus izdevumus tur neatrast. Centieni izglītot apmeklētājus atspoguļojas arī uz «Artilērijas pagrabiem» uzaicināto mūziķu izvēlē - Rīgā to sauktu par «hipsterīgu».

Runājot par Daugavpils attīstības perspektīvu, uzņēmējs raugās nākotnē ar pozitīvu skatījumu. Viņš prognozē, ka attīstīsies IT sfēra un būs vairāk pašnodarbināto, kā rezultātā nostiprināsies «co-working» jeb darba galda īrēšanas kultūra, kas raksturīga radošajiem profesionāļiem. Līdz 2030.gadam būs arī vairāk tūristiem domātu objektu, piemēram, Motormuzeja filiāle un viesnīca, uz kurieni Faibuševičs cer pārcelt savu klubu un restorānu. Viņa optimisms attiecas arī uz iedzīvotāju sastāvu - uzņēmējs domā, ka pilsētā būs vairāk jauniešu un atgriezīsies daļa aizbraucēju.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

18.11.2017
Ienākt apollo.lv