Laucinieki pret rīdziniekiem

Apollo
0 komentāru

«Uz laukiem, uz laukiem!» sauc lielākā daļa rīdzinieku un, bērnus, vauvas, ņauvas autiņā sastūmuši, steidz no Rīgas prom. Gan bērni pa svaigu gaisu izdzīvosies, gan arī mūsu četrkājainie mīluļi. Bet tāpat kā bērni, vasaras priekus prom no pierastās pilsētvides bau­dot, ir jāuzmana arī mūsu pilsētkustoņi!

Ieradušies savās lauku mājās, vasarnīcās vai vienkārši izbrauku­ši pie dabas krūts, parasti suņus un bieži arī kaķus laižam pabaudīt zālītes mīkstumu, pļavu plašumu. Stop! Pirms četrkājus izlaiž no mašīnas vai atlaiž no pavadas, saimniekam šo to nepieciešams izdarīt.

Neizaiciniet lauku suņus!

Atcerieties, kas jūsu pilsēt­nieks vietējiem lauku suņiem to­mēr ir ciemiņš, pat svešinieks. Mēs parasti aizmirstam, ka laukos valda citi likumi un tikumi. Pat ja suns tiek turēts ķēdē vai aiz sētas, itin bieži lauku ļaudis mēdz savējos palaist izskrieties ārpus dzimtās te­ritorijas. Saticis sev tik pazīstamajā apkārtnē svešu suni, laucinieks var mesties jūsējam virsū, un kautiņš ies vaļā ne pa jokam. Vai jūs to gri­bat piedzīvot un pārdzīvot? Nē. Tā­pēc, pirms savu mīluli palaižat brīvriksī, pārliecinieties, ka tuvumā nav svešu suņu. Tas ir vienkāršā­kais un primitīvākais «pašaizsardzī­bas» noteikums.

Nopietnāks apdraudējums pa­stāv, kad ar savu pilsētnieku doda­ties pastaigās pat jums it kā labi zi­nāmos lauku stūrīšos vai pilnīgi svešās vietās. No krūmiem, mežiņa, tuvākajām mājām var izskriet lauku mājas sargs un… Te nu der ielāgot: redzot, ka jums tuvojas svešinieks, ar savu suni — kurš ne­zināmā teritorijā tomēr katram ga­dījumam tiek turēts pavadā!, griezieties riņķi un raitā solītī attā­linieties no potenciālā uzbrucēja.

Lauku suņi, atšķirībā no brīvsoli paņēmušiem pilsētniekiem Rīgā, nemēdz tāpat vien skraidelēt ja pļavām, mežiem, liedagiem. Šie dzīvnieki sargā savu teritoriju un apstaigā labi pazīstamās tai piegu­lošās platības, kuras arī uzskata par savu teritoriju. Ieraudzījis sve­šu sugasbrāli savā zemītē, saim­nieks nelūgto visi visbiežāk var censties dzīt prom. Tāpēc, lai iz­vairītos no strīdiem, centieties pēc iespējas ātrāk nonākt neitrālā teri­torijā.

Un nekādā gadījumā ar savu suni nestaigājiet tieši gar lauku māju sētām! Vismaz nepaņemot suni pavadā! Pirmkārt, tādēļ, lai jūsējais savu ziņkārīgo degunu ne­bāž svešā pagalmā — tracis var sa­nākt. Otrkārt, tāpēc, ka pēdējā lai­kā tieši Latvijas laukos itin bieži māju saimnieki pret svešiem su­ņiem slepus vai atklāti pasākuši vērst bises…

Kā pārtraukt villošanos

Ja nu tomēr pilsētnieks ar lauci­nieku rauj pūku vaļā, nevajag, asa­ras lejot, bezpalīdzīgi cīniņā noska­tīties, lūdzot Dievu: lai tikai manē­jo nenokož. Rīkojieties!

Ja esat divi ļaudis, tad kaušļu iz­šķiršanai lietā lieciet rokas. Katrs cilvēks satver aiz pakaļkājām, astes vai cirkšņiem pa sunim un velk vie­nu no otra projām. Nekādā gadīju­mā suņu kautiņa laikā rokas nelie­ciet klāt dzīvnieku kaklam, galvai, priekšķepām: jūs sakodīs gan sve­šinieks, gan savējais.

Vēl lieciet aiz auss — redzot, ka viens no suņiem otrā ir ieko­dies un nelaiž vaļā, neraujiet dzīv­niekus par katru cenu vienu no otra prom. Sunim, kurš otra mie­sā ielaidis zobus, jāizsauc sāpju reflekss, lai sakodiens atlaistos. To var izdarīt, spēcīgāk uzspiežot cirkšņiem, nesalaužot «pagriezt» ķepas un tikai ļoti kritiskos gadījumos var uzspiest uz dzimum­orgāniem.

Tikai, lūdzu, lūdzu, esot afekta stāvoklī un par katru cenu cenšo­ties izglābt savu dzīvnieku, atcerie­ties, ka jums nav tiesību neatgrie­zeniskas traumas radīt otram. Ne­kādas skābes vai citus līdzekļus, kas izraisa ilgstošas ciešanas, jūs nedrīkstat izmantot!

Ja rējēju kautiņa liecinieks ir viens cilvēks, tad cīnītājus var cen­sties izšķirt, uzgāžot tiem aukstu ūdeni. Protams, meža noriņā ogojot vai zvejniekciema liedagā gozējo­ties, kur gan jūra blakus, bet spaiņa neviena, šis ieteikums nederēs. Tad var censties dzīvniekiem acīs bērt smiltis. Kamēr viņi rīstīsies, sprauslos, kaušļus varēs izšķirt, sa­vējo kaut aiz čupra pa taisnāko ceļu uz drošāku vietu stiepjot prom.

Diemžēl, ja cīnītāji būs spēkos līdzvērtīgi, viens cilvēks var arī ne­izšķirt, un tad atliek paļauties uz su­ņu godaprātu: attiecības noskaidros, abiem tomēr paliekot dzīviem.

Taču vēlreiz lieciet aiz auss: ti­kai un vienīga dzīvnieka saimnieka spēkos ir pasargāt savu mīluli no šādiem incidentiem. Svešā vietā vai pat vasarās apdzīvoto lauku mā­ju apkārtnē savējos vaļā laidiet tikai tad, kad esat pārliecinājušies: lauci­nieki lecīgos pilsētniekus nīgri aiz stūra nevaktē!

Kaķus sargiet, kontrolējot suņus!

Uz lauku mājām, vasarnīcām mēdzam vest līdzi ari savus pilsētas peļu junkurus, kuriem, nonākušiem neurbanizētā vidē, itin bieži tīk vis­maz piemājas saulītē pasildīties. Lai jūsu mincis nenonāktu zobos lauku sunim — ari saimniekam jāpastrādā.

Pirmkārt, atcerieties, ka kaķim jaunā teritorija vispirms ir jāiepa­zīst un jāapgūst, tādēļ lai viņš šo procesu sāk no mājas iekšpuses. Dažas dienas padzīvojies jaunajās telpās, runčuks var sāk lūkot, kas notiek aiz mājas sliekšņa. Un tad saimniekiem, pirms mincim paver plaši ārdurvis, jāpārliecinās, ka tu­vumā nav svešu suņu, pagalma vār­tiņi un visas žogu spraugas ir aiz­vērtas. Tikai tad ņaudošos mīļumu laidiet pastaigā.

Nepatīkamus mirkļus var pie­dzīvot pilsētas suņu, kuriem netīk kaķi, saimnieki, aizbraukuši ciemos pie lauciniekiem. Zinot sava rējēja naidīgās uzvedības izpausmes pret minčiem, pirms savu rējēju laižat brīvsolī, pārliecinieties, ka tuvumā nav neviena ņaudētajā! Atsaukt uz­brukumā devušos suni bieži var ne­izdoties…

Laucinieki pret rīdziniekiem

Foto: Inga Kundziņa

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv