Lauris Reiniks — par zaķiem, iedvesmu un elektrību

Apollo
0 komentāru

Ar Lauri viņa jaunā albuma iznākšanas priekšvakarā tiekamies viņa iecienītajā kafejnīcā «Sarkans». Lauri pazīstu jau sen, mēs esam bijuši kolēģi, esam draugi, bet tobrīd es vēl nenojaušu, ka šajā sarunā uzzināšu kaut ko jaunu: par Laura treniņiem izpletplēkšanā no kokiem, sapņu mistērijām un par to, kā klājas Laura pundurtrusim Začītim…

Pastāsti par savu jauno albumu!

Tas saucas «Debesskrāpju spīts», un tajā ir 14 dziesmu trīs valodās: latviski, angliski un viena dziesma arī krieviski. Vispār, kritiski skatoties uz iepriekšējiem, man šķiet, ka šis ir mans labākais albums. Lai arī stils ir viens — poproks, tomēr tas izklausās ļoti daudzšķautņains, jo tur ir gan balādes, gan pāris roķigāku gabalu, nedaudz elektronikas, bet tas viss ir labi salīmējies kopā.

Tur ir iekļauts arī mans jaunais singls «Stundu, kad tevis nav» - es zinu, ka cilvēki no manis gaida balādes, tāpēc tas būs jauks gabaliņš ar ģitāru un manu balsi. Vispār man ir arī ļoti interesants stāsts par dziesmu «Sirdspuksts vai skaitlis», angļu versijā «Rain Of Pain». Vienu rītu es pamodos, piesēdos pie klavierēm un uzrakstīju ļoti skaistu tēmu. Tādu lēnu, klasisku, man šķietami pilnīgi neraksturīgu… Vakar es šo dziesmu nospēlēju Jānim Šipkēvicam, un viņš apgalvo, ka tā atgādinot «Led Zeppelin» kompozīciju «Stairway To Heaven». Es
biju uz mutes! Viņš man atnesa to dziesmu un nospēlēja, un es nevarēju noticēt, ka varēju uzrakstīt kaut ko tik līdzīgu! Kā ir iespējams kaut ko tādu nosapņot, ja es nekad nebiju to dziesmu dzirdējis? Šipkēvics man saka — ja tu būtu to uzrakstījis pirms 20 gadiem, tu būtu atstājis aiz sevis stūrakmeni pasaules popmūzikā. Es nezinu, kā tas varēja notikt, tas ir kaut kāds kuriozs…

Bet kāpēc tāds nosaukums — «Debesskrāpju spīts»!

Tā ir metafora. Man pat negribas sākt tulkot, ko es ar to biju domājis, bet tev es pateikšu… Ar debesskrāpjiem es šeit domāju cilvēkus, kas tiecas uz augšu jebkurā jomā — tikpat labi karjerā, kā mācībās vai mīlestībā… Viņiem nākas saskarties ar šķēršļiem, bet viņi spītē, dažreiz arī paši sev. Man jau vispār patīk augstumi, lidojums. «Planēt 42» arī bija par planētām.

Lidot patīk daudziem — gan Mārtiņam [Freimanim], gan «Prāta vētrai»…

Bet kam tad nepatīk lidot? Janai Kay arī patīk lidot. Bet jā  -man patīk lidot ar lidmašīnām, patīk debesskrāpji, patīk viss, kas ir augstu. Es gribētu dzīvot debesskrāpī; pašā pēdējā stāvā, un skatīties uz visu no augšas. Tā ir brīvības sajūta, kas tevi atrauj no sūrās ikdienas. Tāpēc arī «Debesskrāpju spīts».

Ja tev tik ļoti patīk debesskrāpji, varbūt tev jāiet strādāt kādā bankā vai «Preses namā», vai varbūt Latvijas Televīzijā uz augstākajiem stāviem jāpārceļas?

Es jau tur esmu izdzīvojies. Neesmu bijis tikai Hansabankas
augstākajā stāvā. Man pie mājām patlaban būvējas debesskrāpji, kur būs dzīvokļi, bet man nav tik daudz naudas, lai es varētu tādu atļauties nopirkt. Taču strādāt bankā es gan negribētu.

Varbūt tev bērnībā patika rāpties kokos?

Jā, es taču pat pirmos zobus izsitu, krītot no koka! Priekšzobus…

Piena zobus?

Tieši tā, pēc tam man izauga īstie zobi! Bet es atnācu mājās ar asiņainu muti un pārbiedēju mammu. Man patika rāpties kokos, mēs pat lēcām no tiem ar lietussargiem! Bija tāda multene par doktoru Aikāsāp — viņš vienmēr no kaut kurienes nolaidās uz zemes ar lietussargu. Mēs arī tāpat — atvērām lietussargus un lēcām. Viena džudīte, lecot no koka, aizķērās ar apakšbiksēm aiz nolūzuša zara, un tā viņa tur arī šūpojās! Es brīnos, no kāda auduma tolaik ražoja apakšveļu, ka tā nepārplīsa, bet mēs stāvējām zemē un prātojām, kā lai dabū viņu lejā. Bet jā, atgriežoties pie debesskrāpjiem — man mājās ir fotogrāfijas ar skatiem no Ņujorkas Dvīņu torņu skata laukuma. Šovasar ļoti gribētos atkal aizbraukt uz Ameriku — es gan nezinu, vai izdosies…

Vai tu labāk atgrieztos vietās, kur jau esi bijis, vai brauktu uz citām pilsētām?

Man ļoti gribētos atkal nokļūt Ņujorkā, jo stāsta, ka tā esot ļoti pārvērtusies. Ka tagad tur visur ir policija un ir zudusi tā brīvā gaisotne, kāda Ņujorkā bija pirms terora aktiem. Bet gribētos arī atgriezties Losandželosā un aizbraukt uz Maiami, kur es vispār neesmu bijis. Mani ļoti fascinē Amerika. Kultūras tur nav nekādas, bet ir tāda brīvības izjūta.

Bet tur gan ir daži pasaules labākie muzeji, tur notiek labākie koncerti…

Es šoreiz vairāk domāju tādu sadzīves, ikdienas kultūru. Tautas dejas tu tur redzēsi varbūt vienīgi indiāņu rezervātos. Amerikāņi labāk aiziet uz futbola spēli un starplaikos piestumjas ar burgeriem un kolu. Ja otrais puslaiks ir nokavēts, tas nekas -galvenais ir paēst!

Vai pie mums neveidojas līdzīga situācija? Šķiet, ka arī Latvijā tautas dejas drīz dejos tikai rezervātos…

To mēs redzēsim, kad notiks skolēnu dziesmu un deju svētki. Es esmu apbraukājis Latviju, veidojot raidījumus par to, kā jaunieši gatavojas dziesmu un deju svētkiem.

Vai šīs tradīcijas ir jāsargā?

Noteikti, turklāt tas ir arī labs laika pavadīšanas veids! Pie mums, tāpat kā visur citur, arī notiek amerikanizācija, bet jauniešiem vismaz ir izpratne par kultūru. Mēs kopā ar Ingu Spriņģi veidojam raidījumus par dziesmu svētkiem, un vasarā es vadīšu visas skolēnu dziesmu svētku tiešraides.

Tas taču tev patlaban nav vienīgais televīzijas projekts?

Jā, es jau vairākus gadus vadu spēli «Kam gaišāka galva?», un man patīk šādi raidījumi.

Kā tev pašam ar saprašanu par elektrības lietām?

Kad beidzas raidījums, man parasti ir sajūta, ka tagad es visu zinu. Kuras spuldzītes ir ekonomiskākas, kur vajadzīgs
sazemējums, cik tuvu ūdenstvertnēm vispār drīkst pieslēgt elektriskās ietaises… Man vienmēr šķiet, ka to nu gan es atcerēšos mūžīgi, bet vienalga — paiet mēnesis, un viss ir aizmirsies. Taču vispār es ar elektrību esmu uz tu — lietoju! To var iztraucēt tikai mans trusis, pārgraužot kādu elektrības vadu.

Kā Začītim klājas?

Es viņam nopirku jaunu lielu būri, kur viņš var izvērsties! Ik pa brīdim izvedu viņu ārā, lai cilvēki var pabrīnīties, kas tas tāds ir!

Arī ziemā?

Ziemā ne. Es palaidu viņu paskraidīties sniegā, bet viņam nepatika. Laikam kājas sala… Bet pa zāli viņam patīk skriet. Začīrs beidzot ir iemācījies arī savu vārdiņu, viņš pazīst mani, taču vienalga ir palicis pofigists- dzird, ka viņu sauc, taču, ja viņam neko no tevis nevajag, Začītīs vienkārši nereaģē.

Daudziem skatītājiem tevis joprojām pietrūkst SeMĀ…

Man šķiet, ka labi vien ir, ka es no SeMA aizgāju, jo tagad, kad raksīiju savu albumu, man nebija jādomā ne par ko citu. SeMS ēterā bija vakaros, un vakars man ir laiks, kad top lielākā daļa dziesmu. Bet es domāju, ka noteikti kādreiz vēl būšu redzams SeMkā viesis, neskumstiet! Starp citu, man atkal ir interneta mājaslapa, tās adrese ir www.laurisremiks.com. Tur ir arī viesu grāmata, kuru es atkal lasīšu un atbildēšu uz fanu jautājumiem.

Cik zinu, tu savā lapā mēdz iegriezties diezgan bieži?

Vismaz reizi divās vai trijās dienās. Man vienkārši gribas
zināt, kas fanus interesē, ko viņi domā. Pavisam nesen es ņēmu vērā fanu vēlēšanos un atkal nogriezu īsus matus — viņiem nepatika garie. Es sāku domāt un sapratu, patiešām, tie garie izskatījās labi tikai klipā, ikdienā — ne pārāk. Es ņemu vērā fanu vēlmes. Protams, ja klausītu katram ieteikumam, droši vien sajuktu prātā, bet šī bija tā reize, kad viņiem bija taisnība.

Tev patīk komunicēties ar faniem?

Pat ļoti! Mums ir arī fanu kluba pasākumi, kur es ar viņiem tiekos. Fankluba dalībnieki saņem no manis apsveikumus dzimšanas dienā, Ziemassvētkos, mēs regulāri tiekamies vai nu kādā kafejnīcā, vai brīvā dabā. Es uzklausu ieteikumus, mēs diskutējam. Vēl viņi mani apdāvina ar foršām dāvanām -skaistiem apsveikumiem, mīkstajiem zvēriņiem. Man gan ir lūgums nākotnē vēstules adresēt manai jaunajai ierakstu kompānijai MicRec PM, kuras adresi noteikti var atrast uzziņu dienestos.

Kas tev nepatīk mūziķa dzīvē?

Tas, ka tavu izturēšanos citi cilvēki interpretē atšķirīgi nekā tad, ja es būtu parasts cilvēks. Es eju pa ielu un nesmaidu, bet cilvēki saka — jā, tas jau ir iedomīgais Reiniks! Tajā pašā laikā turpat blakus ir simtiem citu cilvēku, kas nesmaida, un nevienam pat nenāk prātā pārmest viņiem iedomību. Vēl nepatīk tas, ka par tevi tik viegli rodas dažādas baumas. Var tikai apbrīnot cilvēku fantāziju, taču, ja jau viņi par tevi runā, tad viņi par tevi domā…?

Lauris Reiniks — par zaķiem, iedvesmu un elektrību

Foto: AFI

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

ZVAIGZNES SOLA

Vairāk

Apollo E-veikali

26

2014. gada 26. novembris

Vārda dienas

Sebastijans, Sebastians, KonrādsVingra, Sebastjans, Manefa, Konrāts, Konrands, Konrads, Kondrāts, Kondrats

Apollo Izglītība

Laika ziņas

Vairāk
Apmācies
Rīga pašreiz 0 ℃
Apmācies

Vējš: 4 m/s

Saule lec: 08:27
Saule riet: 15:54
Dienas ilgums: 7:27

Apollo Tūrisms

Valūtu kursi

26.11.2014
Ienākt apollo.lv