Lidojums atļautajā augstumā jeb Brīnums nenotika

Apollo
0 komentāru

Coca — Cola Plaza rīdziniekiem jūnijā piedāvā gluži vai unikālu iespēju — redzēt jaunu latviešu pilnmetrāžas spēlfilmu. Jums jāpiekrīt, ka tādi brīnumi mūsu kino lielvalstī bieži nav sastopami.

Unas Celmas Augstuma robežas pirmizrādi plašsaziņas līdzekļos pavadīja diezgan haotisks PR. Parastais stāsts ir apmēram šāds — ak, cik ļoti Latvijai ir paveicies! Zviedri projektā ieguldījuši lielāko daļu naudas, Latvijas Nacionālais kinocentrs piemetis nieka 23 000 latu, un, pilnīgi negaidot, mums šogad ir sava pilnmetrāžas spēlfilma.

Otrs, maķenīt interesantāks pastāsts vēstīja, ka režisore filmu veidojusi neierastajā TV realitātes šova manierē (šis apstāklis gan drīzāk varēja kalpot par antireklāmu, jo Latvijā tapušie realitātes šovi vairākumā gadījumu ir ļoti slikti pakaļdarinājumi). Sevišķu šiku notiekošajam piešķīra fakts, ka Dace Rukšāne, kas veidojusi darba dramaturģiju, neesot uzbāzusies aktieriem ar sagatavotiem dialogiem, bet devusi situāciju, kurā darboties.

Tas, ja neskaita TV producentes Dairas Āboliņas patriotisko atbalstu nacionālā kino jaunumam Zootropā, šķiet, arī ir viss. Tad jau arī laikam nav jābrīnās, ka no desmit 10. zāles apmeklētājiem trīs uz turieni bija atveduši darba pienākumi. Ir pat nedaudz jocīgi pēc tam, kad Dūle&Co producentiem parādījis, kā jātaisa sava produkta reklāma un jācīnās par filmas izrādīšanu, saskarties ar parasto latvju kino nelaimi — filmu varbūt kāds arī noskatītos, ja to reklamētu tā, kā jebkurš kino būtu jāreklamē.

Par latvju kino kvalitāti esot jāizsakās ar pietāti — viņš mums tāds pavārgs, kas zina, skarbāku rūcienu saņēmis, atstieps vēl kājeles — tāpēc arī es, šo rindu autors, godīgi samaksājis sūri grūtā darbā nopelnītos divus latus un četrdesmit piecus santīmus, iekārtojos mīkstajā krēslā, vislabāko nodomu vadīts, mierinot sevi ar domu, ka man kā vienkāršajam kino apmeklētājam neviens nevar atņemt tiesības cerēt uz brīnumu.

Brīnuma tomēr nebija.

Uz jautājumu, vai vērts skatīties Augstuma robežu, atbildēšu, citējot divas frāzes no dažos plašsaziņas līdzekļos izmantotās mākslas darbu vērtējuma skalas. Manuprāt, filma atrodas robežās starp «katram ir tiesības dzīvot» un «riskē pats». Tuvāk otrajam, jo pašmāju kino nelutinātais latviešu skatītājs, vadoties pēc savām individuālajām interesēm un samaitātības pakāpes, Augstuma robežā noteikti atradīs ko tīkamu.

Vietēja mēroga veiksmes/veiksmītes nenoliedzami ir — kad nepārspēlē, virs vidusmēra turas aktieri. D. Rukšāne viņus atbrīvojusi no latvju kino obligātās vajadzības nosmakt grafomānisku scenārija autoru veidotajās frāzēs. Par to D. Rukšānei droši var piešķirt Kristapu. (Nopietni!)

Brīžam lieliski ar skatienu, žestu un emociju uzzibsnī Jānis Paukštello, kurš šoreiz nebūt nav nenopietnais cilvēks, labs ir arī Harijs Spanovskis — īpaši jau epizodēs, kad viņam uzdotā tēma patiesi ir tēma.

Varbūt var pārmest Leonardai Ķesterei pārmērīgu spēli uz skatītāju, bet Rēzijai Kalniņai emocionālu kišmišu, tomēr nešaubos, ka arī viņām cienītāju netrūks (ja vien Latvijā kāds šo filmu redzēs).

Protams, var pasmīnēt — aktieri būtībā spēlē paši sevi un tāpēc izskatās dabiskāki, nekā uz ekrāna ierasts, bet neiedziļināsimies šajos pārmetumos, jo, ņemot vērā Latvijas kinoindustrijas tempus, atkārtošanās viņiem tuvāko divdesmit gadu laikā vienalga nedraud.

Galvenās problēmas filmā ir divas: trūkst īstu āķīšu, lai piecirstu skatītāja uzmanību tā, ka tā vairs nenorautos, un naudas.

Parastā spožu ideju problēma — tās labi izskatās tikai līdz brīdim, kad tiek realizētas dzīvē. Turklāt ir milzu atšķirība, vai ar tricelīgu kameru niekojas paēdis, pašapmierināts un ļoti konceptuāls Rietumu režisors vai mūsu cilvēki, kas tehnoloģisko lētumu un tizlo finanšu realitāti spiesti uzdot par māksliniecisku lētuma imitāciju.

Ja filmas uzņemšana pati par sevi ir totāls defekts (gaismas, apskaņošana), tad efektu varbūt varēja panākt, palielinot pseidodokumentalitātes imitāciju (kā Blēras raganās, piemēram).

Varbūt nebija izsmeltas visas uz papīra tik skanīgā realitātes šova iespējas? Ieviest kādu tēlu, kurš visiem maisās pa kājām ar savu mazo digitālo amatierkameriņu, novietot visos stūros novērošanas kameras, izveidot kādu notikušās ballītes izmeklēšanas vai ekspertu komisiju (ja jau šovs) — tad pat televīzijā par pilnīgu brāķi uzskatītā zilā logu gaisma un vispārējā miglas bilde (filmas kvalitāte uz lielā ekrāna ir pabaismīga) būtu mākslinieciski attaisnojama.

Lielu problēmu sagādā arī filmas ievads. Žēl H. Spanovska, kurš cīnās kā lauva — kaut kur brauc putenī, stāv pie auto meža vidū, smēķē, taisnojas mobilā telefona klausulei par nenopirktiem tamponiem. Nepiesaista. Un neko nepasaka. Drīzāk otrādi.

Pirmā mirkļa pretenzija par to, ka viņa varonim ir vismaz līķis auto bagāžniekā, izčākst filmā tā arī īsti nerealizētajā cerībā par līķi skapī, un būtībā te saduramies ar parasto autorkino trash, kur kādam ir svarīgi desmit minūtes kadrā iet, braukt, sēdēt. (Kādam citam, nevis skatītājam.)

Labs dokumentālā kino kadrs (drusciņ no citas operas) ir ceļa zīme, kas ierobežo transporta līdzekļa atļauto maksimālo augstumu un aizved skatīju pie trafaretā filmas nosaukuma. Pēdējais gan vairāk gan asociējas ar Holivudas produkciju par izpletņlēcēju bandām un apsēstiem adrenalīna meklētājiem.

Varbūt šis lieliski atrastais ierobežojums varēja kļūt par ironisku filmas varoņu sīko atklāsmīšu vadmotīvu vai vismaz Augstuma robežas veidotāju smaidu par savām finanšu iespējām. Tomēr šī līnija pazūd, tāpat kā smaguma asi neizvelk vēl virkne citu labi iesāktu, bet pagaisušu piecirtienu.

Pagājušā gada nogalē internetu aplidoja ar fotogrāfijām papildināta rakstu sērija par kinopasaules pieļautajiem kurioziem — filmas Gladiators skati ar reaktīvo lidmašīnu debesīs, dažādu firmu rokaspulksteņi, kas pazib vienā epizodē u. tml.

Jautras un nedaudz pikantas lietas vērojamas arī Augstuma robežā: apskatei izliktais R. Kalniņas dupsis mežģīņu biksītēs nez kurā nakts dzerstiņa brīdī tiek pārfasēts stringos (viņas varone tobrīd, šķiet, paguvusi nokaut vismaz puslitru viskija, uzkožot virsū Melno balzamu — ar šo daudzumu varētu nogāzt no kājām pat zirgu), nakts pelde pirts baseinā, kad pa logu iekšā spīd dienasgaisma, u. tml.

Šedevrs nav iznācis. Neraugoties uz kritiskajām piezīmēm, Unas Celmas komandai tomēr grūti ko pārmest. Augstāk par atļautajiem lidojuma griestiem ar šādiem parametriem (filmas kopējais budžets, kurš pēc kino mērauklām būtu jāaplūko mikroskopā, — Ls 75 000) uzlidot būtu iespējams vienīgi tad, ja visa filmas komanda paveiktu pa varoņdarbam. Tādu varoņdarbu, kāds varbūt iespējams tikai reizi mūžā.

Bet dzīvē atšķirībā no kino šādi brīnumi notiek ļoti reti.

Rēzija Kalniņa, kuras dzīves un naudas lutinātā varone ir viena no Unas Celmas filmas centrālajām asīm

Rēzija Kalniņa, kuras dzīves un naudas lutinātā varone ir viena no Unas Celmas filmas centrālajām asīm

Foto: AFI

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

21.10.2017
Ienākt apollo.lv