Lieldienas

Apollo
0 komentāru

Lieldienas ir pavasara saulgrieži, ko svin par godu pavasara un saules atnākšanai, kuros ar rituālām darbībām mēģina palīdzēt zemes atmodai un jau laikus nodrošināt zemes auglību, un veicināt tās svētību. Kristīgo Lieldienu tradīcijas mūsdienās ir savijušās ar latviskajām.

Lieldienas

Jaukas Lieldienas!

Foto: Apollo

Kristiešiem šis ir Kristus augšāmcelšanās laiks. Latviešu tradīcijās ienākušas tādas kristiešu tradīcijas kā klusā nedēļa pirms Lieldienām, Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena, kas tiek saukta arī par Lielo Piektu. Tomēr šo tradīciju ievirze latviešiem nav aizgūta no kristiešiem, bet gan mantota: tā ir tautas maģisko priekšstatu izpausme, kas galvenokārt saistīta ar dažādiem ticējumiem par laika pareģošanu, auglības nodrošināšanu, veselību u.c.
Lielā Piekta, kā arī Zaļā ceturtdiena tautas apziņā saistīta galvenokārt ar burvju un raganu aktivizēšanās laiku.
Lielā piektdienā jāaizslēdz visas kūtis un klētis pa novakarēm, jo tad raganas staigājot apkārt. (LTT: T. Dzintarkalns, Talsi.)
Zaļās ceturtdienas vakarā laumes staigā apkārt. Tad jaunām meitām un puišiem ir jāsargās, lai pastalas nepaliek nesasietas, jo citādi laumes var tiem spēku atņemt. Tādā gadījumā jauni cilvēki sāk dilt un zaudē spēku, lai arī ēd, kā gribēdami. Beidzot tie nonāk līdz tādam nespēkam, ka jāmirst nost. Bet ja laumei gadās kāds stiprāks burvis pretī, tad tai pašai ir slikti. Burvis tad iedzen pagalma vidū divus mietus un uzliek uz tiem ratu. Kad ratu sāk griezt, tad laumei jānāk šurp. Ja lēnām griež ratu, tad laume nāk soļiem; bet ja labi ātri griež, tad laumei jāskrien, pat tik ātri, ka var lauzt rokas un kājas. Kad laume atnāk, tad burvis var to sodīt, jeb arī nomocīt līdz nāvei.(LTT: F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 203.)
Zaļās ceturtdienas un Lielās piektdienas naktī tiem tumsības murgiem ir tā lielākā kulšanās un ērmošanās pa citu staļļiem un kūtīm un muldēšanās pēc naudas rakšanas u.t.j.pr. (LTT: No Kolkas jūrmalas. "Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām." 1852, IV. Aizliegts izd.)
Tomēr latviskajās Lieldienu tradīcijās kristietības elementu nav daudz. Seno Lieldienu tradīcijas, kas atspoguļo auglības rituālus un maģiskas darbības, saglabājušās maz.
Lieldienas tika svinētas trīs dienas. Vēstures avoti liecina, ka līdz viduslaikiem Lieldienas svinētas veselu nedēļu, vēlāk ierobežotas līdz trim dienām.

      LTdz 14424
      Ai bagāti Lieldiensvētki,
      Lieli olu gribētāji:
      Trīs dieniņas, trīs naksniņas
      Zaga olas vistiņām.

Pretēji Ziemassvētkiem, kas tiek daudzināti kā bagāti, Lieldienām ir nabadzības nokrāsa:

      LTdz 14552
      Gauši nāca, drīz pagāja
      Tā nabaga Lieldiena;
      Ne māmiņa raušus cepa,
      Ne vistiņa olas dēja.

Lieldienas ir arī laiks, kad latvieša klēts ir jau iztukšota un laiks, kad sākas pavasara darbi, latvietim ir visnabagākais.
Lieldienu rītā ir agri jāceļas, lai redzētu, kā saulīte rotājas, un jāmazgājas tekošā ūdenī, kas tek pret sauli. Tas ir maģisks šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu.
Lai būtu skaists un čakls, tad Lieldienas rītā ar saules lēktu ir jāiet strautā mazgāties, kas tek no vakariem uz rītiem. (LTT: G. Pols, Bauska.)
Lejaskurzemē sastopama īpatna Lieldienu tradīcija, kas saukta par putnu dzīšanu. Simboliskā putnu dzīšana notikusi, lai putni to gadu neizēstu sējumu sēklas, kā arī, ar vārdu putni apzīmējot laumas un raganas, lai nesprāgtu lopi, lai no meža nenāktu vilki mājās.
Viena no raksturīgākajām Lieldienu tradīcijām mūsdienās ir olu krāsošana un vārīšana. Tomēr tikai vienā tautasdziesmā atrodamas liecības par olu krāsošanu:

      LTdz 14430
      Pervēsim, māsiņas,
      Raibas oliņas,
      Šķiņķosim bāliņam
      Lieldienas rītā.

To, cik sena ir olu krāsošana, pateikt nevar, taču pie senākajām Lieldienu tradīcijām tā nepieder. Visparastākais un visbiežāk sastopamais olu krāsošanas veids bija vārīt tās sīpolu mizās, tad olas ieguva zeltaini brūnganu krāsu. Tautas ticējumos minēti arī citi krāsošanas paņēmieni.
Ar bērza slotu pervē uz Lieldienām olas. (LTT: J. Banazis, Nīca.)
Ar olām Lieldienās saistītas daudz tradīciju un rotaļu. Meitas dod olas puišiem par šūpošanu, ar olām mainās, ar tām sitas. Ola ir saules simbols, ko jau no seniem laikiem uzskatījuši par stiprinājumu un maģisku līdzekli dzīvībai un auglībai, un arī dzīvnieku auglības iemiesojums. Pavasara saulgriežos it īpaši pastiprinās šis auglības spēks. Olas Lieldienās tiek arī ziedotas dievaiņiem, lai tie sargātu māju no burvjiem un raganām. Tās tika izmantotas arī buršanas aktos gan ļaunuma uzsūtīšanai, gan ļaunuma atvairīšanai.
Tāpat kā olu krāsošana, arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no galvenajām tradīcijām Lieldienās.
Šūpoles tiek sauktas dažādi: šūpotnes, šūpules, šyupeles, līgotnes, līgačas, aires, eires, jaires. Šūpošanās ir obligāta svētku rituāla sastāvdaļa. Ticējumi brīdina par šūpoļu nekāršanu:
Ja kāds, kas agrāk lieldienās taisījis šūpoles, nu tās vairs neceļ, tad labie gari atriebj viņam par to. (LTT: J. A. Jansons, Olaine. M. Šķile, Nīca.)
Kas vienu gadu taisa Lieldienās šūpalas, un otru ne, tad to apsēž ļauni gari. (LTT: A. Broža. Naukšēni.)
Šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā. Šūpošanās ar maģijas palīdzību it kā palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai.
Nozīmīga bija vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta parasti bija augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma.

      LTdz 14453
      Karat, braļi, šūpulītes
      Augstā kalna galiņā,
      Lai redzēja tā māsiņa,
      Kas tautiņu lejiņā.

Šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes, lai nenokristu vainadziņš.

      LTdz 14456
      Nakarit, bōleleņi,
      Uz jyudiņa šyupeleišu:
      Samērks munas boltas kōjas,
      Nūkriss zeiļu vainadzeņš.

Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās beigšanas, šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties. Ticējumos teikts:
Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs. (LTT: M. Hermakile, Ranka.)
Lieldienās šūpojoties, šūpulim jāļauj lēnām nostāties, lai tā lēni un līgojoties nozied linu druva. (LTT: 17256 Nītaure)
Šūpošanās pieder pie kustību auglības aktiem līdzīgi dancošanai, lēkšanai, skriešanai, riņķošanai.
Lieldienu maltīte bija daudz trūcīgāka nekā Ziemassvētkos, jo uz pavasara pusi daļa ziemas krājuma jau bija beigušies. Ēdieni galvenokārt no labības produktiem un piena. Lieldienu īpašie ēdieni ir apaļi, saules simboliku attēlojoši, tādi ir vārītas olas, zirņi un ziedotais plācenis vai ziedainais rausis. Lieldienās ēdot zirņus, var iegūt bagātību, turību:
Kas zam Leldēnis lelā sestdīnā ēss vairuok zierņu, tod itei pīzīmēj, ka tys byus boguots cylvāks. (LTT: V. Podis, Rēzekne.)
Olu simbolika ir plaša latviešu Lieldienu tradīcijās. Olu ēšana vajadzīga, lai augtu apaļš kā ola, tas attiecināms arī uz lopiem. Ēdot olu bez sāls, vasarā daudz melos. Olas vārot, nedrīkst pūst uguni, lai olas nepārsprāgtu, arī runāt un smieties nav vēlams. Kad ola labi lobās, aug labi lini un būs viegli tos kult. Lieldienās olas tiek nestas arī uz kapiem, simbolizējot atdzimšanu, lai arī mirušais divreiz atdzimtu.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

21.10.2017
Ienākt apollo.lv