Lieldienu vēsture

Apollo
0 komentāru

Pirmskristiānisma tradīcijas
Lieldienas ir kristiešu svētki, kas aizguvuši daudzas pirmskristiānisma laika tradīcijas. Pieļauj, ka angļi Lieldienu vārdu (Easter) ir aizguvuši no Estres (Eastre), teitoņu pavasara un auglības dievietes vārda anglosakšu versijas. Viņai bijis veltīts gada mēnesis, kas atbildis tagadējam aprīlim. Viņu godināja īpašos svētkos, kas notika pavasara saulstāvju (ekvinokcijas) dienā. Šo svētku tradīcijas saglabājušās Lieldienu zaķa (truša) tēlā, kurš simbolizē auglību, un Lieldienu olu krāsošanā. Pirmsākumos olas krāsoja spilgtās krāsās, lai atainotu pavasara saules gaismu, tās izmantoja olu velšanas sacīkstēs un dāvināja kā dāvanas.

Šādi svētki, tāpat arī tos skaidrojošie svētki un leģendas, bija plaši pazīstami senajās reliģijās. Grieķu leģenda vēsta par Persefones, zemes dieves Demētras meitas, atgriešanos no pazemes valstības. Senajiem grieķiem viņa simbolizēja dabas atdzimšanu pavasarī pēc ziemas posta. Līdzīgas leģendas bija arī citām senajām tautām. Frīģieši ticēja, ka viņu visspēcīgā dievība ziemas saulgriežu dienā dodas dusēt, toties pavasara saulstāvju laikā viņi rīkoja ceremonijas ar mūziku un dziesmām, lai pamodinātu šo dievību jaunam pavasarim. Kristīgās Lieldienu svinēšanas tradīcijas, Iespējams ietver sevī daudzu tautu paražas. Liela daļa pētnieku uzsver, ka sākotnējās kristīgās tradīcijas daudz aizguvušas no ebreju Pashā svētkiem. Daudzi agrīnie kristieši bija cēlušies no ebreju vides, tāpēc viņi uzskatīja Lieldienas kā Pashā svētku jaunu izpausmi, kā piemiņu par praviešu pareģoto Mesijas parādīšanos.

Lieldienu datums
Pēc Jaunās Derības, Kristu sita krustā Pashā svētku priekšvakarā, un drīz pēc tam viņš augšāmcēlās no mirušajiem. Tādējādi Lieldienas svinēja Kristus augšāmcelšanos. Laika gaitā sāka ievērojami atšķirties datums, kurā dažādas kristīgās konfesijas svinēja Lieldienas. Ebreju izcelsmes kristieši šos svētkus svinēja uzreiz pēc Pashā svētkiem, kas pēc Jūdejā izmantotā babiloniešu mēness kalendāra, iekrita vakarā, kad debesīs parādījās pilns mēness (gada pirmā mēneša nizāna 14. diena). Pēc šīs laika skaitīšanas metodes Lieldienas katru gadu iekrita citā dienā.

Vairāku citu tautību kristieši Jēzus augšāmcelšanos vēlējās svinēt nedēļas pirmajā dienā, par kādu toreiz uzskatīja svētdienu. Izmantojot šo metodi, Lieldienas gan svinēja vienā dienā, taču gadu no gada šī diena bija citā datumā.

Vēsturiskās Lieldienu svinēšanas atšķirības izpaudās tā, ka austrumu kristiešu baznīcas, kas atradās tuvāk jaunās reliģijas izcelsmes vietai un kurās ļoti stingri ievēroja senās tradīcijas, svinēja Lieldienas atkarībā no Pashā svētku datuma. Savukārt grieķu - romiešu civilizācijas klēpī dzimušās rietumu baznīcas Lieldienas svinēja svētdienā.


Nikejas koncila lēmumi par Lieldienu datumu
325. gadā Romas imperators Konstantīns Lielais sasauca Nikejā kristīgo bīskapu sapulci. Koncils vienbalsīgi nolēma, ka visā kristīgajā pasaulē Lieldienas svinamas pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness, kas iestājas pēc pavasara saulstāvjiem. Bet, ja pilnmēness iekristu svētdienā un tādējādi sakristu ar Pashā svētkiem, Lieldienas jāpārceļ uz nākamo svētdienu. Tādējādi baznīctēvi novērsa iespēju, ka Lieldienas un Pashā svētki varētu sakrist.

Vēl Nikejas koncils nolēma, ka Lieldienu kalendāro datumu aprēķinās Aleksandrijā, tā laika pasaules lielākajā astronomijas centrā. Tiesa, datuma precīza noteikšana izrādījās nepaveicams uzdevums, jo astronomijas zināšanas 4. gadsimtā vēl bija visai nepilnīgas. Galvenā astronomiskā problēma bija atšķirības starp solāro un lunāro, saules un mēness gadu. Būtiskākā kalendārā problēma bija aizvien pieaugošā neatbilstība starp patieso astronomisko gadu un tolaik izmantoto Juliāna kalendāru.


Vēlākās datēšanas metodes
Baznīcas izmēģinātās Lieldienu datuma noteikšanas metodes izrādījās neprecīzas, tāpēc Lieldienas dažādās pasaules vietās svinēja dažādos datumos. Piemēram, 387. gadā Lieldienu datums Francijā un Ēģiptē atšķīrās par veselām 35 dienām. Aptuveni 465. gadā baznīca pieņēma astronoma Viktorīna ieteikto aprēķināšanas metodi. Viņam pāvests Hilārijs uzdeva reformēt kalendāru un noteikt Lieldienu datumu. Viktorīna metodes elementus izmanto vēl šodien, lai gan skotu mūks Dionīsijs 6. gadsimtā ievērojami pilnveidoja aprēķinus. Britu un ķeltu kristīgo baznīcu atteikšanās ievērot ieteiktās izmaiņas 7. gadsimtā izraisīja lielas domstarpības starp šīm baznīcām un Romu.

Tā kā Lieldienu svinēšana ietekmē arī daudzas laicīgas norises nevienā vien valstī, jau sen izskan ieteikumi ērtības labad vai nu ierobežot Lieldienu datuma izmaiņu amplitūdu, vai arī noteikt konkrētu datumu kā, piemēram, Ziemassvētkiem. 1923. gadā šo jautājumu izskatīja Pāvesta krēsls. Katoļu baznīcas augstākā instance neatrada nekādus kanoniskus iebildumus pret iespējamo reformu. 1928. gadā Lielbritānijas parlaments pieņēma lēmumu, kas ļāva Anglijas baznīcai Lieldienas svinēt svētdienā pēc aprīļa otrās sestdienas. Tomēr par spīti šiem pasākumiem, Lieldienas vēl arvien paliek svētki ar mainīgu datumu.


Lieldienās saplūst trīs tradīcijas – pagānu, jūdaiskā un kristīgā.

Pagānu saknes
Pēc angļu 8. gadsimta vēsturnieka Sv. Bīda darbiem, angliskais Lieldienu nosaukums, Easter, ir palieka no seno teitoņu mitoloģijas. Bīds raksta, ka tas ir atvasināts no norvēģu vārda Ostara jeb Eostre, kas bijusi anglosakšu pavasara dieviete un kurai bijis veltīts aprīļa mēnesis. Grieķu mīts par Demētru un Persefoni, tāpat kā līdzīga romiešu leģenda, vēsta par to, kā, mainoties gadalaikiem, dieviete no pazemes valstības atgriežas starp cilvēkiem. Šis mīts ir saistīts ar pavasara svētkiem vai pavasara saulstāvjiem 21. martā, kad sākas dabas atmošanās pēc ziemas.

Truša jeb, latviešu interpretācijā, Lieldienu zaķa simbols ir cēlies no tā, ka truši šajā laikā ļoti strauji vairojas. Arī olas salīdzinājumā ar ziemas periodu pavasarī tika dētas īpaši bagātīgi, tāpēc tās kļuva par vēl vienu Lieldienu laika simbolu. Olas bieži krāso dažādās krāsās, tā simbolizējot pavasara saules staru un ziemeļblāzmas daudzkrāsainību. Izkrāsotās olas kļuvušas par tradicionālu Lieldienu dāvanu.


Jūdaiskās saknes
Lieldienas, atgādina Sv. Bīds, bijušas ‘pashā mēnesī’, proti, ‘vecie svētki tikuši svinēti ar jaunas līksmības prieku’. Sakne pasch, no kuras cēlies Lieldienu vārds daudzu jo daudzu pasaules tautu valodās, ir saistīta ar ivrīta vārdu pesach, kas atbilst darbības vārda formai ‘viņš iet garām’ (piem., ‘Kad tas Kungs nāks, lai sodītu Ēģipti, un redzēs asinis uz aplodām un abiem durvju stabiem, tas Kungs ies garām tām durvīm un neļaus maitātājam nākt jūsu namos, lai jūs sistu’, 2. Mozus 12:13), kas runā par nakti, kad tas Kungs sita visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē, bet saudzēja izraēļus. Šos svētkus svin nīzanā – ebreju gada pirmajā mēnesī.


Kristīgā tradīcija
Jeruzalemē Pashā svētkiem gatavojās laikā, kad tur tika sists krustā un augšāmcēlās Jēzus Kristus, nācis no jūdiem. Tāpēc Lieldienu vārds daudzās valodās ir cēlies no ivrīta pasch, bet daudzās baznīcās gan austrumos, gan rietumos Lieldienas ir svarīgākie gada svētki tāpat kā Ziemassvētki.

Ne Jaunajā Derībā, ne apustuļu rakstos nav norāžu par Lieldienu svinēšanu. Iesākumā šāda svētīšana neiederējās pirmo kristiešu pasaules uztverē. Viņi turpināja svinēt ebreju svētkus, piešķirdami tiem jaunu nozīmi, tā pieminēdami notikumus, kas bija saistīti ar tradicionālajām norisēm. Tā Pashā svētki ar jaunu saturu, proti, ar Kristu kā īsteno Dieva jēru, kļuva par kristiešu Lieldienām.

Lieldienu vēsture

Foto: AFI

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

18.12.2017
Ienākt apollo.lv